Kur pazudusi somiņa? Tā bija uz maza galdiņa līdzās komseta pultij. Vai viņā to tiešam tur nolika? Maida pārliecinājās, ka kredītkarte ir vietā, un ielika somiņā ari magnētisko stienīti, kas atvēra durvju slēdzeni. Tagad varēja mesties dēkās.
Maida iekāpa slīpajā lifta, kas veda lejup uz galveno foajē, jo nebija pārliecināta, vai pirms iziešanas nevajag kaut kur atzīmēties, bet portjē tikai pasmaidīja un papurināja galvu. Vel viņš izsniedza Maidai pieres apsēju ar iešūtiem burtiem CCS Cyber City South logo, kurā ārējais C aptvēra iekšējo, bet tas savukārt ieskāva burtu S.
Šis apsējs apliecināja, ka viņa ir jaunpienācēja, un ļāva izmantot viesnīcas piedāvātos bezmaksas pakalpojumus: uzkodas, masāžu, piekļuvi fttncsa zālēm un dažādām vietēja mēroga izklaidēm, kuras viesnīca rīkoja saviem iemītniekiem. Ar galvas apsēju Maida šķita sev smieklīga, taču viņa bija labā noskaņojuma un, nepievērsdama tam uzmanību, devas ceļā.
Uz kurieni vispirms? Maida šķērsoja viesnīcas dārzu ar tā peldbaseiniem un minigolfa laukumiem un vienkārši turpināja iet taisni uz priekšu pa plato ielu, tuvodamās ēku kompleksam, kura krasainās gaismas reklāmas solīja pārsteigumus.
Šķita, ka viņa virzās uz pašu notikumu centru, jo cilvēki straumēm plūda no visām pusēm, saspiežoties aizvien ciešāk, līdz beidzot viņiem vajadzēja jau gandrīz ar varu lauzt ceļu cauri burzmai… un tikai pēdējā brīdī nāca gaidītā atbrīvošana: atvērti vārti, eskalatoru kāpnes augšup un lejup, kustīgas ietves, kas uztvēra līdz šejienei atcīnījušos ļaudis un vēja ātrumā nogādāja tos tālāk, aši sadalot viņus pa vairākiem stāviem. Augstāk varēja saskatīt starta rampu, kur sākas desmitceliņu nobraucientrase, no kuras atverēm, kas rāva apmeklētājus savās dzīlēs, skanēja baiļu vai gaviļu? kliedzieni.
Maida palika apakšstāvā, viņu bīdīja tālāk, priekša stāvošie cilvēki sēdas jāšus uz kāda zvīņota ķermeņa, un Maida ieraudzīja, ka tā ir milzīga čūska, kas nes cieši citu aiz cita satupušos cilvēkus celtnes iekšienē. Viņa sajuta slideno, lunkani vijīgo ķermeni zem sevis un nobrīnījās, kāpēc vēl aizvien nav nošļukusi no čūskas muguras, lai gan ceļš izlocījās ik bridi vairāk. Tad sākās pekle tūristi nokļuva mūžamežā, viņiem uzklupa insektu mākoņi, galvu ķerstīja vīteņaugi, no sāniem uzbruka leopardi, pa lapotnes spraugām glūnēja melnas, ķēmigi krāsotas sejas. Tad viņi taisnā ceļa traucās pret uguns sienu, un tūlīt jau arī tos apņēma liesmas, kas savā žilbinošajā spo/.me aprāva skatu un laupīja elpu. Bija karsti, bet pēc pirmā nobīļa Maida apjauta, ka īstenībā ir nejūtīga pret svelmi un arī pelnu lietus, kas tagad gāzās pāri, nespēj nodarīt neko ļaunu. Tas viss ir ilūzija, viņa mierināja sevi un tomēr veltīgi lūkoja atvairīt arhaiskās bailes, kādas cilvēkā izraisa uguns. Maida izmisīgi pūlējās savaldīties, bet viņas centieni bija velti, un beidzot viņa pārstāja pretoties un vienkārši ļāvās notikumiem…
Kaut kad tas mitējās. Viņa atjēdzās cilvēku pūlī, kuri acīmredzot bija tikpat pārņemti kā viņa pati, bet, kamēr Maida tikai palēnām atgriezās realitātē, citi atguvās ātrāk un jau sāka aplaudēt, smieties un gavilēt kā pēc jauka un nevainīga pārdzīvojuma. Tāpat ka pēc pirmās līdzīgās dēkas lidosta Maida pukojās, ka ir ļāvusi sevi tā pārsteigt, jo vairāk tāpēc, ka pati taču jau pirmīt bija pilnīgi pārliecinātā, ka viss, kas notiek, nav īstenība. Apmāns tomēr atkal bija tik perfekts, ka raisīja visnotaļ īstas izjūtas un nepārvaramu iekšēju dziņu vairīties.
Maida pārlaida plaukstu pār savu jaku un, kaut gan tas bija tikai loģiski, citādi taču nemaz ari nevarēja but, izbrīnā konstatēja, ka viņas apģērbā nav ne mazāko sviluma pēdu. Viņa joprojām vēl bija šis pretrunas gūstā: uguns ilūzija, arī pelnu lietus ne vairāk kā ilūzija.. . tomēr uztveres līmenī viss tik īstens. Ka to var panākt? Prātot par to bija bezjēdzīgi. Atlika tikai to pieņemt un neapzināties, ka atšķirība starp reālo un nereālo izplūst ik bridi vairāk.
Ierāvusies savas skepses čaulā, viņa stāvēja spiedzošās publikas vidū un mēģināja uztvert visapkārt redzamo reakciju uz nule piedzīvoto kā kaut ko primitīvu un muļķīgu. Tad tomēr viņa bija spiesta atzīt, ka šāda prieka izpausme ir īstāka un pirmatnējāka par daudz ko tādu, ko viņai līdzīgos apstākļos līdz šim ir gadījies vērot, un radas jautājums, kāpēc lai cilvēks nepriecātos no sirds pēc pārciestās dēkas, vienalga, vai tā ir bijusi reāla vai virtuāla. Vai tad ir vēl lielāka līksme par to, ka esi izsprucis sveikā no briesmām un turpini dzīvot? Viņa pati taču arī jutās tāpat: izjuta prieku, ka tas bijis tikai joks un tagad var par to pasmieties tad arī viņai izlauzās līdz šim apspiestais smējiens, un viņa uzgavilēja kopā ar pārējiem, barjera, ko viņa bija mākslīgi uzcēlusi ap sevi, salūza, un Maida pēkšņi kļuva par daļiņu puļa, juzdamās tuva ikvienam, jo tagad šeit visus vienoja kaut kas kopīgs.
Pārvarējusi savu nedrošību, viņa varēja bezrūpīgi ļauties iespaidiem. Visu dienu Maida nostaigāja pa pilsētu bez mazākā bikluma pret izjūtu teātriem jau drīz viņa pilnīgi aprada ar šo i/.klaides veidu, un prieks, ko tas sagādāja, bija tik liels, ka nekas vairs viņu nespēja iebiedet.
Ap pusdienlaiku viņa sev atvēlēja nelielu uzkodu, kas maksāja tikai atgriezumu no viņas kuponu grāmatiņas, l'ec tam viņa turpināja izpētes gājienu, lidz iesmeldzās kājas. Bet šeit bija gādāts ari par to, lai pagurušie viesi varētu mazliet atpūsties, neatsakoties no izklaides: atkal un atkal viņa uzgāja arēnas, kuras varēja atlaisties ērtā sēdekli un noskatīties vai paklausīties kaut ko interesantu cirka priekšnesumus, mūziku, sporta sacensības, kabarē. Izrāžu vadītāju un mākslinieku vidū netrūka tādu, kas bija redzēti koncertos vai televīzijā, un Maida atzina, ka slavenību parāde ir tiešām iespaidīga.
Tikai kad debesis satumsa, iestājās klusa, gandrīz vai nemanāma dekorāciju maiņa. Varbūt vaina bija tur, ka visi tie tūkstoši spuldžu, kuriem vajadzēja aizstāt dienas gaismu, tomēr nespēja izgaiņāt melnās ēnas no nišām? Katrā ziņā tā atvērtība un nepiespiestība, kopīga noskaņa, kas visas dienas garuma bija raisījusi Maida tik tīkamas izjūtas, tagad mazinājās. Pēkšņi saka uzmākties citādu izklaižu reklāmas: bari, deju lokāli, erotikas šovi un pirmām kārtām jau pārdzīvojumu piedāvājumi interesentiem virtuālu vai reālu pārdzīvojumu… ej nu sazini. Ari ielas un bulvārus tagad pildīja citāda publika tieši tāda, kam šādi piedāvājumi bija adresēti.
Klusībā Maida jau vairākkārt bija sev jautājusi, vai tad šī pilsēta lai ari atradās tajā pasaules daļā, kur stingri ievēro labos likumus, tiešam var atļauties ignorēt šādas izpriecas, un līdz šim viss šķita apliecinām, ka tas tā ir. Nu viņa saprata, ka ir alojusies. Kad daži vīrieši viņu vēl lūkoja uzbilst pavisam nepārprotami, Maida nolēma atgriezties viesnīcā. Automātiskajā bāra viņa pagādāja sev lielu šķīvi salatu un ar apetīti to iztukšoja.
Ar labpatiku novannojusies, viņa uzvilka peldmēteli un iekārtojas dziļajā atzveltnī pie telesienas. Dažādās programmas nepiedavaja neko tādu, ko viņa nevarētu noskatīties ari mājās. Beidzot viņa uzdūrās CCS videotekstam, kura šķirtnē «Kultūra» bija publicēts kara noziedznieku procesa šodienas sēdes protokols. Si lasāmviela atgādināja Maidai viņas nodomu, kurš pēc ierašanās viesnīcā bija pavisam izkūpējis no prāta. Lai gan iztiesāja atsevišķu lietu, konkrētā prasība tomēr sniedza pirmo izteiksmīgo priekšstatu par apstākļiem, kādi tolaik valdīja šajā apvidu.