Tiesnesis: Tad mums ir iespēja ievietot reklāmas pauzi. Tiesas sēde turpināsies pēc 20 minūtēm.
(Izraksts no protokola)
Šī pilsēta ir kā skurbulis, Maida domāja. Var saprast, ka dažs krīt tā varā. Nu jau trīs dienas viņa atradās Kiberpilsētā Dienvidi, un viņai šķita, ka pat trīs mēnešu būtu par maz, lai izmēģinātu visu, kas šeit tiek piedāvāts apmeklētājiem.
Pirmajās dienās Maida gandrīz neglābjami bija sapinusies uzbrukošo iespaidu valgos. Protams, šeit bija ari labi zināmas atrakcijas, piemēram, virtuālās dekorācijas, ar kurām varēja izrīkoties gandrīz pēc paša patikas. Līdzīgu iespēju sniedza visā pasaulē izplatītās datorspēles, bet šajā pilsētā viss bija novests līdz pilnībai. Dažkārt tie bija tikai papildinoši sīkumi, bet tieši šie šķietami niecīgie uzlabojumi radīja neticamu realitātes iespaida kāpinājumu. Braucieni sacīkšu automašīnās, lidojumi ar slīdripām, sacensības ar ūdensslēpēm mehāniski triki visur nodrošināja vajadzīgo joņošanas iespaidu. Viltoto norises īstumu nespēja deldēt pat apziņa, ka tas viss ir tikai ilūzija. Elpu aizraujošs ātrums, asi pagriezieni, veselu minūti ilgs brīvs kritiens, kratīšana un virpināšana atpūtnieku vairākumam tas bija pilnīgi jauns pārdzīvojums, kuram tie nodevās, izjūtot dīvainu labpatikas un baiļu mistrojumu. Tam vēl pievienojās īpašas variācijas šo uzvedumu organizācijā, kas Maidai šķita gluži vai negodīgas: apvēršot kopējo apmāna stratēģiju, apmeklētājus ik pa brīdim dīvainā kārtā konfrontēja ar situācijām, kurām, pēc visa spriežot, vajadzēja būt iluzorām, bet negaidot tās izrādījās reālas.
Agrāk Maida uzskatīja sevi par imūnu pret šādām izpriecām, tomēr ar laiku viņa aizvien dziļāk ieslīga valdzinošajā sapņu pasaulē, kurā bez miesīgiem kaitējumiem varēja pārciest visbīstamākās dēkas un vienmēr gūt uzvaru. Sākumā viņa izvēlējās piedāvājumus, kas šķita nevainīgāki «ieeja ari jauniešiem», bet, pieaugot dūšai, pamazām sāka pievērsties pārdrošākām atrakcijām un ne bez lepnuma — atklāja sevī skaidri jaušamu nocietināšanos. Viņa tikpat kā vairs neskaitīja savus finanšu līdzekļus, tikai skaidrākos atskurbuma brīžos konstatēja, ka tie nejauki ātri izsīkst. Viņa gan laiku pa laikam atcerējās savu nodomu aplūkot ari pagātnes kultūras liecības, tomēr nākamajā dienā vēlme izmēģināt citas nekad vēl ar līdzīgu intensitāti nebaudītas izjūtas bija tik uzvaroša, ka viņa pakļāvās savai dziņai un atkal metās dēkās.
Jā, Maida saprata ļaudis, kas krita atrakciju varā tik ļoti, ka zaudēja katru savaldību, līdz bija iztērēts pēdējais dolārs un izsmelts pēdējais kredīts. Tāpat kā visās līdzīgās vietās, arī šeit bija spēļu zāles, kurās meklēja glābiņu tādi, kuriem nauda gāja uz beigām. Un, ka jau to varēja gaidīt, tur viņi zaudēja savas pēdējās rezerves. Dažs izmisīgi vēl mēģināja izbēgt no apkaunojošās izmešanas no spēļu zāles, bet diez vai tas kādam izdevās. Līdz ar to, protams, priekšlaicīgi beidzās arī uzturēšanās Kiberpilsēta Dienvidi.
Maidai nejauši gadījās novērot, kā izvada dažus šādus finansiāli noasiņojušus neveiksminiekus. Viss notika diskrēti, viņiem neļāva atgriezties savas viesnīcas numurā, slēgtā transportierī tos nogādāja lidostā, kur viņiem pašrocīgi vajadzēja sameklēt savu bagāžu konteinerā, un tad viņus aizsūtīja turp, no kurienes tie bija nākuši. Nebija nekādas piespiedu kārtā veiktas paradu piedzīšanas, nekādas oficiālas apsūdzības par krāpšanos tā būtu slikta reklāma un varbūt pat atturētu dažu apdomīgo no pilsētas apmeklējuma. Tomēr šķita, ka pilsētas finanšu pārvalde labi pārzina apmeklētāju naudas rezerves, jo iejaukšanās vienmēr bija savlaicīga: ne agrāk, pirms bija izdots pēdējais dolārs, bet tad gan nekavējoties un bez žēlastības.
Šo informāciju Maida ieguva no kāda viesnīcas darbinieka, kuru ar saviem jautājumiem pārsteidza nesagatavotu. Šķita, ka viņa pienākums ir mazliet pieskatīt apkalpojošo personālu, viņš runāja visās civilizētajās zemēs izplatītajā beizikinglišā un jau vairākkārt bija sniedzis Maidai dažādas ziņas. Šoreiz viņš vilcinājās, un Maidai katrs vārds no viņa bija jāvelk ar vilkšanu. Savādi, bet pēc šīs sarunas viņa to nekur vairs nesastapa. Varbūt ierēdnis bija izpļāpājis par daudz?
Maida bija tik savaldīga, lai spētu saglabāt vēsu prātu un pašas spēkiem izrautos no šā izjūtu badīguma. Viņa pārskaitīja savu naudu ārkārtīgi taupot, šeit varēja palikt vēl nedēļu. Mazliet kaunīgi viņa atcerējās, ka galu galā šurpbraucot bija iecerējusi apjautāties arī par sava tēva likteni.
Nākamajā dienā Maida konstatēja, ka ir notrulusi pret vilinošajiem apkārtnes piedāvājumiem. Ilgākā laikā tomēr bija vienmuļi uzturēties šajā vidē pilnīgi vienai. Gribējās, lai līdzās būtu vismaz kāda draudzene.
Viņa tieši patlaban kavējās šādā noskaņā, kad blakus uzradās ceļabiedrs Gerans, sēdvietas kaimiņš avioripā, un, kad tas satvēra viņas plaukstu un pakratīja, Maida atbildēja šim rokas spiedienam. Gerans raudzījās viņā ar manāmu prieku, viņa atmeta visu biklumu un viņam atsmaidīja.
Tagad Maidai vairs nebija iebildumu pavadīt nedaudz laika kopā ar viņu, viņa ļāvās tā vadībai, un labais noskaņojums nezuda. Bija gluži patīkami uzklausīt skaidrojumus par daudzām šeit redzamajām lietām un, iespējams, arī brīdinājumus, ja atkal gadītos kaut kas ekstrēms.
Varēja doties vairākos virzienos, un viņi vienkārši pievienojās ļaužu grupai, kas ļāva sevi nest slīdošajai ietvei. To veidoja vairāki līdztekus izvietoti celiņi, kas kustējās dažādos ātrumos, tā ka brauciena laikā varēja pārkāpt no viena uz nākamo un izvēlēties sev tīkamu tempu. Tas gan prasīja veiklību, un reizēm dažs klupa, bet ari tas tikai sniedza kārtējo iemeslu jautrībai.
Iecienīts mērķis šķita kāds olveidīgs nams, ap kura zilgani sudraboto virsmu vijās spuldzīšu virtenes.
Tur notiek kosmosa kuģu kaujas, Gerans paskaidroja. Apmeklētāji sēž kaujas raķetēs un cenšas notriekt savus pretiniekus. Iespaids ir ļoti reāls.
Maida saviebās.
- Vai tad bez kaujām nemaz nevar iztikt? Ilgstoši tas nav man domāts. Nekā miermīlīgāka nav?
Mirkli pagudrojis, Gerans norādīja uz kādu sānu aleju, kas izskatījās daudz rāmāka par plašajiem laukumiem.
- Tur atrodas psihoteātris, un izjūtas tiešām ir iespaidīgas. Varbūt pamēģināsim?
Kad Maida vēl vilcinājās, viņš apliecināja, ka nelāgi pārsteigumi nav gaidāmi, bet uzvedums noteikti ir apmeklējuma vērts.
Kaut kas pavisam īpašs.
Pēc brīža viņi jau bija tur un iesēdās garenos divvietīgos ratiņos. Tas sākās kā autosacīkstes, brauciens tumsā, bet tad abiem pasažieriem radās savāds iespaids, ka telpa ap viņiem paplašinās vai arī ka viņi paši sarūk. Drīz abās pusēs uznira kaut kādas figūras, difuzas, gaisā peldošas masas, kas, braucamrīkam tuvojoties, pārveidojās par tīkliem, kuri mēģināja ap viņiem sakļauties, tā ka tikai ar grūtībām izdevās izvairīties. Turklāt palika nesaprotams, kā tas notiek, jo ratiņiem nebija ne stūres rata, ne vadības sviru. Tad tomēr kāds tīkls tos notvēra, un pēkšņi viņi atradās mijkrēslī ārpus laika. Viņiem nevajadzēja skaidrot, kas noticis, viņi zināja, ka ir atstājuši fizikālo telpu un iekļuvuši psihē. Viņi redzēja neparasti nozīmīgas lietas, priekšmetus, ar kādiem iznāk sastapties arī ikdienas dzīvē, bet viņi tos redzēja it kā no citas puses. Lietām piemita forma un krāsa, un ari citas zināmas īpašības, bet ne jau tas bija galvenais, svarīgas bija ar lietām saistītās nozīmes. Mūzikas instruments viņi to varēja satvert un atskaņot melodiju, kas bija skaistākā no visām jebkad dzirdētajām. Viņi ieraudzīja kristālu un tas pārnesa viņus uz kalna virsotni, no kuras varēja pārskatīt visu pasauli. Viņi ieraudzīja grāmatu, un tā dāvāja viņiem nedzirdētas zināšanas visu dzīves mīklu atminējumu.