Turpmākajās minūtēs viņi nejuta ne nogurumu, ne slāpes, spēji atplaukusī cerība nesa tos pretim ezeram, kurš solīja glābiņu…
Un tad viņi varēja vērot, kā pelēkzilais klajums sāk gaist. Izskatījās, ka ūdens izsīkst, lai dotu vietu atkal smiltij, un mirkli vēlāk mirāža bija pagaisusi. Pāri palika tikai karstumā ņirbošs, nebeidzams līdzenums.
Viņi automātiski nogāja vēl pāris soļu. Tad abi apstājās un paskatījās viens otrā. Viņi sapratās bez vārdiem tās bija beigas. Nu viņi bija gatavi padoties liktenim. Dažus soļus sāņus pacēlās kāda mazāka kāpa, un saule jau atradās tik zemu, ka pāri kāpas priekšpusei slīga neliela ēna. Viņi aizvilkās līdz turienei un nokrita smiltīs.
Pēc brīža viņi palīda viens otram tuvāk, un Maida noguldīja galvu uz Gorija pleca. Tā viņi palika guļam, un abiem vairs tikai šķita, ka viņi slīkst gaismas un svelmes jūrā. Cerības un bažas sāka dzist…
JAUNAIS VĪRIETIS koši baltajā burnusā, kurš senāk bieži gulēja kāpas virsotnē blakus savam vectēvam, vairs nebija tik jauns kā kādreiz, kad vectēvs pirmo reizi paņēma viņu līdzi uz šo novērošanas vietu. Vectēvs nomira pirms dažiem mēnešiem. Pēdējo dienu notikumi gan tieši neietekmēja mazās kopienas dzīvi, bet jaunekli vienmēr bija interesējis pilsētas liktenis, un pretstatā savas cilts vecajiem, viņu šurp vilka ne tikai noraidīšanas vēlme, bet arī klusībā izjusts, varbūt pat pašam neizprotams, neskaidrs valdzinājums, ko raisīja tehniskās lietas, ko no šāda attāluma saskatīt gan nevarēja, bet tikai apjaust.
Tagad pilsēta bija sagrauta un līdz ar to arī visas šo savā ziņā drosmīgo vizionāru radītās lietas, ko viņa draugi vienprātīgi sauca par grēka darbiem. Tādēļ tie jutās apstiprināti savās domās proti, ka Dievs agri vai vēlu soda tādus zaimotājus, un vectēva pravietojums bija piepildījies.
Patlaban tur lejā redzamais noteikti bija šā notikuma sekas. Bet vai cietēji bija vainīgie, kurus ir ķēris taisnīgs sods, vai arī nevainīgie, kas pavisam nejauši ierauti notikumu virpulī un kuriem tagad draud bojā eja ?
Izdzirdējis par katastrofu, viņš katru dienu nāca šurp, lai vērotu redzamās norises. Galu galā viņš ticēja taisnīgumam, kas, biezi gan palikdams nepazīstams, slēpjas aiz daudzām žēlumu raisošām norisēm. Bet, ja reiz tā varbūt tā bija ķecerīga doma tad taču nekas nemainītos, ja mēģinātu mīkstināt likteņa trieciena ļaunās sekas.
Protams, bija vēl kāds iemesls neļaut visam vienkārši iet savu gaitu, proti, palīdzības bauslis, kas piemērojams pat agrākam ienaidniekam, kad tas ir sakauts un bezpalīdzīgs. So bausli ļoti augstu godāja arī viņa vectēvs. Būdams pavisam vēl bērns, viņš pieredzēja, kā vectēvs palika uzticīgs šim palīgā nākšanas bauslim par spīti visiem pretēji vērstajiem impulsiem: toreiz, gadu pēc kara, kad zeme izspļāva vienu no pazudušajiem, kas bija nolīduši kaut kur nezināmā dzīlē. Tas cilvēks iznāca dienas gaismā ievainots, vārgs un ievainots, un, uzzinājis par notikušo no tiem neskaidrajiem avotiem, kuri nes pasaulē tiešām svarīgu norišu vēstis, vectēvs darīja visu iespējamo, lai glābtu viņa dzīvību. Bet svešinieks savā ceļā caur tumšajām dzīlēm bija kritis, viņa samocītajā ķermenī rēgojās atklātu lūzumu vietas, un bija sākusies gangrēna. Viņi to kopa, bet viņš tomēr nomira, un viņi to guldīja kapā.
Viņš, toreiz pavisam vēl bērns, no visas sirds cerēja, ka ievainotais atveseļosies. Uz to viņu mudināja ne tikai labestība un cilvēkmīlestība, bet arī vismazāk viņš vēlējās slēpt savas vājības sev pašam kvēla vēlēšanās uzzināt no svešinieka kaut ko vēl nedzirdētu. Sarunas, kuras viņš noklausījās, liecināja, ka svešais ir mācīts vīrs. Varēja nešaubīties, ka viņam ir tādas zināšanas, kurām visgudrākie vīri savu zinību vienpusībā nespēja likt pretim neko līdzvērtīgu. Svešinieks nerunātu par jautājumiem, kas skāra nesasniedzamās paradīzes nozīmību, bet palīdzētu izprast šīssaules lietas: tas varētu stāstīt par zemi, par ūdeni un vēju. Viņš jau kopš mazām dienām bija vērojis, kā viņa cilts dzīves apstākļi pasliktinās aizvien vairāk, un viņa acīs tādas zinības bija dārgums, kas varētu nozīmēt glābiņu.
Nu bija gadījies kaut kas līdzīgs. Varbūt tas nozīmē vēl vienu iespēju? Kāds laikam atkal ir izkļuvis no tumšajām, dzīlēm, un atkal tam pari lidinās nāves eņģelis. Tas ir brīdis, kad visi pārējie rīcības vadmotīvi zaudē savu nozīmību. Izšķirošais kļūst cilvēcības bauslis.
Vairs ne tik jaunais vīrietis, kam tagad vajadzēja lemt vienam pašam, bija izšķīries. Tie abi tur lejā, kas izmisīgā piepūlē cīnījās pret slāpju nāvi, jau bija tuvu galam un līdz ar to nodoti Dieva rokās. Tas bija brīdis, kad viņš drīkstēja iejaukties un viņam vajadzēja iejaukties. Viņš klusi iesvilpās… aiz kāpas kores uznira divi kamieļi un rikšoja šurp. Viens nesa divus smagus ūdens maisus, viņš uzsēdās mugurā otram un devās ceļā.
Pateicība
Es PATEICOS savam draugam, diplomētam inženerim Salāham Eldinam Abdallāham par padomiem, kas palīdzēja man atrisināt arābu valodas radītās problēmas.
VĒJA SUŅA ROMĀNS
Luīze Velsa Montāžas telpa
Benjamins Leberts Crazy
Petra Hammesfara Leļļu kapracis
Deivids Daltons un Marianna Feitfula Uzticīgā
Zoe Helere Skandāla piezīmes
Kerola Šīldsa Mīlestības republika
Diīns Veingartens Hipohondriķa ceļvedis dzīvē. Un nāvē
Petra Hammesfara Māte
Andra Manfelde Adata
WWW.IZDEVN I EC I BA.COM
VĒJA SUNA ROMANS
Ians Koldvels un Dastins Tomesons Četru likums
Jergs Kastners Eņģeļpāvests
Niks Makdonels Divpadsmit
Anna Pačeta Bel canto
Sigits Paruļskis Trīs sekundes debesu
Petra Hammesfara Grēciniece
Rju Murakami Gandrīz caurspīdīga zilgme
Vladimirs Kaminers Ceļojums uz Tralalā
Dions Ridlijs Visi deg ellē