Tiktāl nu būtu, viņa noteica. Varam sākt veidošanu.
Bridžita pamāja savām kolēģēm, kas gandrīz svinīgi pasniedza viņai divas dīvaini izliektas ķemmes, no kurām aizstiepās elektrības vadi. Viņa tās ieslēdza, atskanēja klusa dūkoņa, un, ašu, veiklu kustību vadīts, sākās radīšanas akts.
Maida spogulī varēja vērot, kā viņas mati savērpjas gredzenā, pamazām iegūstot gliemeža formu. Beigās Bridžita vēl uzklāja matu galiņiem putainu masu.
Tad viņa pārbīdīja spoguli: Maida pirmo reizi ieraudzīja savu jauno veidolu, un tas lika piemirst uzvilnījušo īgnumu. Tik tiešām neizskatījās slikti. Kāda meitene vēl izķemmēja no matiem atlikušās putas, apgaismoja Maidas galvu no mugurpuses, un cirtu galiņi krāsaini uzzvīļoja kā ņirboši dimanti. Maidai vajadzēja atzīt, ka viņa ir apmierināta.
Kad meitene mazliet pagrieza krēslu, lai ar birstīti vēl pieglaustu klientes matus ap deniņiem, Maidai spogulī pavērās salona dibenplāns, un viņa ieraudzīja tur stāvam līdzās Bridžitu un Geranu. Vai viņš būtu zaudējis pacietību un atnācis pasteidzināt?
- Esam beiguši? viņa pajautāja.
Vēl tikai desmit minūtes, matus nepieciešams impregnēt, citādi krāšņums jau rit būs pagalam. Nāciet.
Tagad kāds jauneklis ieveda viņu slēgtā kabīnē. Tur bija sēdeklis, kas pēc izskata atgādināja zobārsta krēslu. Virs tā karājās milzīgs kupols. Maidai lika atlaisties polsterētā atzveltnī un atbalstīt rokas uz sānu paliktņiem.
Ludzu, piespiediet galvu ciešāk pie atzveltnes, kalpotājs uzaicināja. Es uzlikšu jums acu apsēju, tas pasargās jūs no ultravioletā starojuma.
Kāpēc vēl vajag ultravioleto starojumu, Maida nobrīnījās, bet tad atcerējās, ka to izmanto sintētikas cietināšanai…
Nebīstieties, es tagad nolaidīšu lejup šo kupolu. Tajā ir stereoskaļrunis, kas izklaidēs jūs ar mūziku, lai gaidīšana nešķiet tik ilga.
Man nevajag nekādu mūziku, Maida paziņoja, bet balss izskanēja dobji, galvu jau laikam apsedza kupols, un viņu nesadzirdēja.
Maidas seju noglauda tik tikko jaušama gaisa plūsma, un tad kupolu piepildīja augsta, skanīga melodija, kas apņēma galvu kā šalkojošs ūdens. No kopuma palēnām izfiltrējās atsevišķi toņi, pieņēmās spēkā, atkal pieklusa un, uzslāņojoties citiem, savijās neparastās harmonijās. Tad uzradās balsis. Sākumā tā bija tikai nesaprotama murmināšana, kas tomēr iedarbojās nomierinoši tā aijāja miegā, bet vienlaikus gumdīja. Smagais gaiss, siltums un mūzika darīja Maidu dīvaini gļēvu. Uzmācās miegainība, un tad arī klāt bija sapņu tēli, kas radās no vārdiem, no jautājumiem:
… Austrumi… sveša zeme… aizmirst rūpes… atslābināties jā, es esmu svešā zemē un jūtos labi… šeit var atpūsties… … tik daudz ko redzēt, tik neparasti, tik uzbudinoši šeit redzamais robežojas ar brīnumu, es gribu to izjust, es atveros visam, ko piedāvā…
… tomēr būt gluži vienai… draugi un paziņas tālu… māte mātes vairs nav starp dzīvajiem… kāpēc es tagad par to tā skumstu? Mēs nekur kopā nebraucām… bet kāda nu tam vairs nozīme, tas jau ir pagātnē…
… un jūsu tēvs, cienījams vīrs -
tēvs, es viņu gandrīz pat neatceros… Viņš reti bija mājās… Pēdējais ceļojums… viņš no tā neatgriezās… neviens nezina, kas ar viņu notika… … viņš varētu būt šeit… vai citur… būtu jāmeklē, bet kur ak jā, man bija tāds nodoms… es viņu meklēšu… viņš bija šeit, šajā pilsētā…
…ko viņš šeit darīja, viņam taču bija svarīgs uzdevums!
ūdens, bija runa par ūdeni… viņš meklēja ūdeni…
… un viņš to atrada… viņš taču atrada ūdeni -
jā, viņš to atrada… viņš bija cītīgs… viņš mīlēja savu profesiju…
… ūdens tuksnesī, cilvēki nevar bez ūdens… Kur ir tas avots?
avota nav…
…bet ir vēstules -
vēstules… jā, ir dažas vēstules… es lūkošu izdibināt… kas noticis ar manu tēvu…
… kur ir avoti?… tev tas jāpasaka…
es nezinu… nezinu…
… ir vietas apraksts? Varbūt ir plāns?
tikai skice, daži skaitļi… es nezinu, ko tie nozīmē…
Maida sapņoja. Viņas sapni veidojās tēli, uznira jautājumi. Jautājumi, kas virzīja pagātnē, jautājumi, kas raisīja skumjas. Un jautājumi, kas skāra tagadni, arī tādi, kas iezīmeja problēmas…
Tie bija uzmācīgi jautājumi tādi, kas guļošo izrauj no dusas… Maida pamodās. Viņa zināja, ka no krēslas starp miegu un nomodu viņu ir izrāvis mokošs sapnis, bet vairs neatcerējās, kas šajā sapnī bija… Katrā ziņā viņa no kaut kā tur vairījās… Nu jau viss pagaisis… Nē, tomēr ne gluži, viņa aizprātojās, saspringti apdomāja… daži šā sapņa fragmenti atkal uznira virspusē… Viņa tur atcerējās tēvu, pēc tam domas pievērsās plānam, un kāds vēl gribēja uzzināt kaut ko vairāk… Par to nu nevienam nav nekādas daļas! Līdz šim viņa tomēr ir apgājusies ar plānu nevērīgi… Vajadzētu to noglabāt drošāk. Tas ir vērtīgs. Vērtīgs viņai kā piemiņa, kā novēlējums. Bet tas taču noteikti ir vērtīgs ari citiem!
Pēkšņi pazuda visa miegainība. Kas pirmīt ar viņu šeit notika? Tas tiešām bija tikai nevainīgs sapnis? Cik ilgi viņa jau sēž zem šā kupola? Tas varēja ilgt tikai dažas minūtes, bet viņai šķita, ka atrodas šeit krietni ilgāk. Maidai bija apnikusi šī spīdzināšana, viņa pašļūca savā sēdekli mazliet uz priekšu, lai varētu izvilkt galvu no kupola apakšas, un lūkoja piecelties…
Kabīni pildīja žilbinoša gaisma, durvīs uznira Bridžita un tūlīt aiz viņas jaunais kalpotājs.
Ko jūs darāt? Vēl taču jāsēž, Bridžita uzsauca. Jūsu frizūra ilgi neturēsies…
Vienalga, Maida attrauca, pietiek, man nelabi.
Viņa izvilka no somiņas talonu un nometa to uz kases galdiņa. Vairs nebilduši ne vārda, viņa aizsoļoja garām apjukušajam kalpotājam un atstāja salonu.
Viņa pameta skatienu apkārt, meklējot Geranu. Tas sēdēja turpat, kur Maida to atstāja, un neizskatījās, ka viņš būtu izkustējies no vietas. Acīmredzot viņa bija pārskatījusies, pirmīt iedomādamās, ka viņš sarunājas ar Bridžitu.
Arī Gerans jau bija viņu pamanījis un, piecēlies kājās, pastiepa pretī rokas.
Jūs esat žilbinoša, mana dārgā, viņš ierunājās.
Satvēris Maidu aiz pleciem, viņš pagrozīja to šurpu turpu.
Jā, viņš apstiprināja. Tas bija to vērts, vienkārši lieliski, tiešām.
Tikai kad Maida nedaudz īdzīgi izlocījās no viņa rokām, Gerans laikam pamanīja, ka kaut kas nav īsti, kā vajag, un apprasījās, kas lēcies.
- Tas bija diezgan nogurdinoši, Maida izvairīgi atbildēja.
Nebija patikas stāstīt sīkāk. Kad Gerans piedāvāja, ka varētu vēl
kādu brīdi pasēdēt kopā, varbūt ari nedaudz iedzert, viņa enerģiski pakratīja galvu.
- Tā bija gara diena, es tiešām jūtos sagurusi. Gribētos ātrāk atgriezties viesnīcā un mazliet nosnausties.
Gerans pamāja viesmīlim un lika atskaitīt rēķinu no savas kartes. Viņš pavadīja Maidu līdz lidlaivas piestātnei, bet, kad ari viņš grasījās braukt līdzi, Maida pateicās un paziņoja, ka tagad vēlētos pabūt vienatnē. Gerans spēja to saprast un tikai ieminējās, ka labprāt tiktos ar viņu vēlreiz.
Tad jau manīsim, Maida atteica un iekāpa lidlaivā.
Apsēdusies pie loga, viņa noskatījās, kā Gerans vēl neilgu brīdi tur pastāv un veras pakaļ, tad pagriežas un steidzīgi aiziet.
Maida jutās apjukusi un gurdena. Labā oma bija pazudusi, visi Kiberpilsētas vilinājumi pēkšņi kļuvuši vienaldzīgi. Viņa devās taisnā ceļā uz viesnīcu.