Ar ārējo liftu viņa uzbrauca divdesmitajā stāvā, kur atradās viņas istaba. Tur viņa kādu laiciņu pārlūkoja prospektus, pavēstes un brīvbiļetes, kas pa šo laiku bija sakrājušās uz šaurā rakstāmgalda, tad, ilgi nedomājusi, ielidināja to visu utilizācijas šahtā. Izvilkusi no seifa ceļojuma somu, viņa parakņājās tās sānkabatā. Tur viņa pēdējā brīdī pirms aizbraukšanas bija iebāzusi tēva vēstules, kuras savulaik atrada mātes vecajos papīros. Sākotnēji šīm vēstulēm gan nebija nekāda sakara ar viņas nodomu apmeklēt Kiberpilsētu. Vēlmi kādreiz šurp atbraukt nobriedināja lasītie apraksti, gandrīz ik dienu televīzijā redzēti videosižeti un pirmām kārtām jau šeit bijušo paziņu stāsti. Tikai pēc tam Maida atģidās, ka viņas tēvs šeit uzturējās vēl tolaik, kad no kibernētiskajiem brīnumiem nebija ne miņas. Viņš studēja hidrotehniku un vēlāk specializējās atsāļošanas iekārtu izveidē un ūdenskrātuvju apgūšanā sausajos apvidos. Šeit viņu pārsteidza pēdējā arābu pasaules krīze, un kopš tā laika par viņu nekas vairs nebija dzirdēts. Maidas māte gadiem ilgi centās iegūt kaut nedaudz informācijas par viņa likteni un nebeidza cerēt, ka kādu dienu viņš uzradīsies, bet Maida jau bērnībā bija tik saprātīga, lai aprastu ar domu, ka tēvs ir miris. Maida tikai miglaini atcerējās viņu kā klusu, nopietnu vīrieti, kurš reti bija mājās.
Tikai sapratusi, ka grasās apmeklēt pilsētu, kurā pazuda viņas tēvs, Maida iedomājās, ka varētu ari mēģināt sadzīt tam pēdas. Vai ari tā bija tikai aizbildināšanās, lai attaisnotos sev pašai par visu to lielo naudu, ko izmaksāja šis ceļojums?
Tagad, kad viņa pēc pēdējā nepatīkamā pārdzīvojuma atvēlēja sev nelielu atelpu, domas atkal pievērsās tēvam un nolūkam, kuru viņa vairāk vai mazāk nopietni saistīja ar šo ceļojumu. Pilnīgi noteikti vainīgs bija sapnis, kurš viņu mocīja frizētavā. Jābrīnās tomēr, ka šādās situācijās šķietami patvaļīgi un pilnīgi nejauši virspusē negaidot uzpeld kaut kur tumšākās dzīlēs glabātas atmiņas. Vai arī tā nemaz nebija nejaušība? Varbūt tas bija netīras sirdsapziņas uzplūds, kuru nomodā nebija grūti apspiest, bet kurš izlauzās gaismā, kontrolei atslābstot? Jā, tas tiešām varēja būt šā dīvainā sapņa cēlonis. Bet bija vēl kaut kas mulsinošs. Tajā situācijā viņa izjuta tādu kā spiedienu, ārēju iedarbību, kurai nebija nekāda sakara ar sapni vai netīru sirdsapziņu. Varbūt arī šī dēka ietilpa Kiberpilsētas Dienvidi repertuārā? Vai tik aiz tās pat neslēpās nodoms izdibināt atšķirību starp viņu un citiem tūristiem? Tad tur varēja būt tikai viens kutelīgs moments: viņas tēva kādreizējā darbība, kurai it kā jau sen vajadzēja būt aizmirstai.
Muļķības, Maida sevi aprāja, tās ir šis rotaļas uz realitātes un šķituma robežas, kas padara mani nedrošu un rosina saskatīt māžus aiz visiem iespējamiem notikumiem, kuri īstenībā ir gluži nevainīgi.
Nu viņa atkal bija atguvusi mieru un lietišķību… ar viņu tas neies cauri, viņa neļausies visādiem maldinājumiem. Tomēr modrība bija modusies. Viņa iebāza savu kredītkarti televizora spraugā, lai nopirktu nedaudz miera, tad izvilka no somiņas vēstules, apgūlās gultā un sāka lasīt.
Mīla Karla,
nu jau esmu šeit divus mēnešus un esmu labi iedzīvojies. Karstais klimats mani netraucē, un ar darba devējiem saprotos labi. Sie cilvēki peldas naudā, neticami, bet viņi visu dara ar vērienu un ir ļoti atsaucīgi. Viņi gribēja mani iemitināt kāda lielā viesnīcā pilsētas mala, bet es atradu citu, kas man patīk labāk. Tā vēl ir saglabājusi tradicionālo stilu ēka atrodas pašā Vecpilsētas vidū, un apkart ir tikai mazi, no pelēka māla būvēti vienstāva namiņi. Istaba mēbelēta vecmodīgi, bet šeit ir klusi, pavisam citādi neka Hiltona un Bestvesterna masu uzņēmumos. Vakaros šeit var sēdēt kopta dārzā un baudīt eksotisku ziedu smaržu.
Darbs ir interesants. Jau pirmie mērījumi apstiprināja manu agrako pieredzi, kuru esmu uzkrājis citās tuksnešu reģiona pilsētās: cilvēki nesaprot, ka viņi izmanto fosilo ūdeni. Senāk šeit bijuši aktīvie avoti, kas uznesa ūdeni virspusē dabiska iekšēja spiediena ietekme. Tagad viņi pumpē to augšup pa urbumiem, un, kad ūdens ir izsīcis, urbjas vēl dziļāk, lai turpinātu to pašu. Es gan lēšu, ka drīz tam būs gals. Pēc maniem aprēķiniem, krājumu pietiks vēl, maksimali, ioo gadiem.
Bet nu jau es atkal esmu pievērsies savām amata problēmām., kas Tevi noteikti garlaiko. Piedod, lūdzu, daru to vienkārši tāpēc, ka būtība tas ir vienīgais, kas mani šeit nodarbina un interesē. Nav nekā cita, par ko Tev rakstīt.
Tātad es, lielos vilcienos ņemot, varētu būt šeit ar visu apmierināts, ja vien ne ilgā atšķirtība no Tevis un Maidas. Kā viņai sokas skolā? Ceru, ka atzīmes svešvalodās ir uzlabojušās.
Sveicini Maidu no manis, un daudz sveicienu arī Tev pašai.
Tavs Fricis
Maida nolika vēstuli malā. Tā bija gluži parasta vēstule, tieši tāda, kādu varētu gaidīt no vīra un tēva, kurš atrodas svešumā. Tomēr Maidu pārņēma sajūta, it kā viņa līdz šim nebūtu lasījusi to uzmanīgi-un tikai tagad uzzinājusi šo to tādu, kas agrāk ir paslīdējis garām. Tas bija īpaši sakāms par rindām, kurās tēvs pieskārās savai profesionālajai darbībai. Viņai pašai tas šķita nedaudz absurdi, bet pašlaik viņa jutās tik tuva savam tēvam kā nekad iepriekš varbūt tāpēc, ka tagad pati atradās šajā pilsētā tālu no dzimtenes, kurā viņš dzīvoja un strādāja vairākus mēnešus… un kurā viņš pazuda.
Viņas tēvam bija darīšana ar ūdeni, vielu, kuras esamība un pieejamība viņai vienmēr bija šķitusi pašsaprotama. Dzeramais ūdens pudelēs, apstrādātais saimniecības ūdens mazgāšanai un vannām šķita, nav jūtams nekāds tā trūkums. Un šeit, tuksnesī? Arī šeit viņa nemanīja ne mazāko ūdens trūkumu.
Maida piecēlās un piegāja pie loga. Tur lejā pletās mākslīgais ezers, kurā pār akmeņu kaskādēm nemitīgi plūda ūdens, no ezera virsmas pacēlās augšup vairākas izklaidus izvietotas strūklakas, kurus no apakšas izgaismoja tik spoži, ka šķita, tie paši spīd cauru dienu, bet vidū atradās sprauslu komplekss, kas no izšļāktā ūdens veidoja mainīgas mākslinieciskas figūras. Un bija ne tikai šis ezers, bet arī neskaitāmas mazākas ūdenskrātuves apkārtnes rotāšanai, spēlēm un sporta nodarbībām… Vai tēvs savās krājumu aplēsēs būtu kļūdījies? Maida gan bija gatava viņam ticēt arī pēc gadu desmitiem. Tas droši vien bija skaidrojams ar īpašo meitas attieksmi pret savu tēvu, ar agrā bērnībā radušos un vēl līdz galam neizgaisušo ticību vecāku nemaldībai, kas iespaidoja pat tagad. Arī viņas māte gan skumstot, ka lielāko daļu laika vīrs pavada tālās zemēs, vienmēr atzinīgi izteicās par viņa zināšanām un spējām. Šobrīd, varbūt pirmo reizi kopš bērnības gadiem, Maidā bija modusies interese, viņa atkal iekārtojās ērtāk un ķērās pie nākamās vēstules.
Mīļā Karla,
man izdevās atrunāt valdīšanu no jauna pilsētas kvartāla būvēšanas, kas pārāk žigli izsmeltu ūdens krājumus. Godīgi sakot, tik ātru piekrišanu nebiju gaidījis, jo šīs zemes varenie visai nelabprāt atsakās no saviem plāniem, ja reiz
kaut ko ir ieņēmuši galvā. Es uztveru to kā iepriecinošu uzticības pierādījumu šķiet, ka manas profesionālās zināšanas tiek augstu vērtētas.
To pierāda arī jaunais uzdevums, kas tieši izrietēja no radušās situācijas: proti, man tagad ir jāmeklē pilsētas tuvākajā un tālākajā apkaimē jaunas, vēl neapgūtas ūdens iegulas -plānoto apbūvi cer sākt to tuvumā, un celtniecība tiešām ir nepieciešama, jo iedzīvotāju skaits pēdējos gados ir stipri pieaudzis.
Ekskursijā došos jau rīt. Tā būs neliela karavāna, ko veidos apvidus mašīnas, tiklab kravas, ka arī pasažieru auto. Gulēsim teltīs. Vajadzīgo daudzumu ūdens un pārtikas esam jau iekrāvuši. Gribu ar eholotiem sistemātiski parbaudīt apkārtnes ieplakas, meklējot ūdeni saturošus slāņus. Tātad man vajadzēs pavadīt tuksnesī ilgāku laiku, un es vairs nevarēšu Tev rakstīt tik regulāri.