Šemmers, Kārlis Šemmers bija lops, truls lops. Taču algu viņš nesaņēma par velti. Viņš izsūca pēdējās spēku paliekas no sabiedrības piecsimt vergiem, jo, kamēr nebija notecējis līguma termiņš, viņi bija vergi. Šemmers strādāja vaiga sviedros, lai izspiestu visu spēku no šiem piecsimt nosvīdušajiem ķermeņiem un pārvērstu to spēku par eksportam gatavām pūkainās kokvilnas ķīpām. īstenot šo pārvērtību Semmeram palīdzēja valdonīgais, acīgais un pirmatnīgi rupjais raksturs. Vēl viņam nāca talkā trīs collas plata un aptuvis jardu gara bieza ādas siksna, kuru viņš izjājot mēdza ņemt līdzi un kura ar pistoles šāvienam līdzīgu troksni varēja pavisam negaidot nolaisties uz kāda kūlija salīkušās kailās muguras. Kad Semmers jādelēja pa lauku, tādi šāvieni bija dzirdami diezgan bieži.
Reiz, kad viņi tikko bija sākuši strādāt plantācijā, Semmers ar vienu dūres sitienu nogalināja kādu kūliju. Gluži kā olas čaumalu viņš šā cilvēka galvaskausu sašķaidījis gan nebija, taču galvā kaut kas bija sabojāts, un, kādu nedēļu novārguļojis, kūlijs nomira. Tomēr ķīnieši nesūdzējās franču velniem, kas pārvaldīja Tahiti. Tā bija viņu pašu darīšana. Nevienam citam gar Semmeru nebija daļas. Vajadzēja vairīties no šī cilvēka dusmām, tāpat kā viņi vairījās, lai viņus nesakostu indīgie simtkāji, kas slēpās zālē vai lietainās naktīs līda iekšā barakās. Un ķī- nīzeri — tā viņus bija iesaukuši slinkie tumšādainie salas iedzīvotāji — centās pārāk nesakaitināt Semmeru. Citiem vārdiem, viņi strādāja melnās miesās, lai veiktu uzdoto darbu. Šis Semmera sitiens bija ienesis sabiedrībai desmitiem tīikstošu dolāru, bet viņš pats dzīvoja tālāk vienā mierā.
Francūžiem, kuri vispār nebija nekādi prasmīgie kolonizatori un veltīgi nopūlējās savos bērnišķīgajos mēģinājumos izmantot salas dabas bagātības, atlika vienīgi priecāties par to, ka vismaz angļu sabiedrībai iet kā pa taukiem. Kāda viņiem daļa par Semmeru un viņa briesmīgo dūri? Nomiris strādnieks? Tas taču bija ķīnīzeris, nekas vairāk. Turklāt viņš bija miris no saules dūriena, kā bija apgalvots ārsta liecībā. Tiesa, līdz šim gan Tahiti neviens no saules dūriena nebija miris. Sā ķīnieša nāve bija izņēmums. Tieši tā ārsts uzrakstīja savā ziņojumā. Viņš bija ļoti taisnīgs. Dividendes ir jāizmaksā, citādi garajai bankrotu virknei Tahiti nāks klāt vēl viens bankrots.
Tos baltos velnus nevarēja saprast ne akls. Sēdēdams tiesas zālē un gaidīdams spriedumu, A Čo gudroja par šo cilvēku neizdibināmību. Nekad nevarēja zināt, kas viņiem aiz ādas. Dažus no šiem baltajiem velniem viņš bija redzējis. Viņi visi bija vienādi — virsnieki un matroži uz kuģa, franču amatpersonas, nedaudzie plantācijas ierēdņi, arī tas pats Semmers. Viņu domu gaita nebija izsekojama. Viņi sadusmojās bez jebkāda redzama iemesla, un viņu dusmas vienmēr bija bīstamas. Tādās reizēs viņi atgādināja plēsīgus zvērus. Viņi uztraucās tīro nieku dēļ, bet vajadzības gadījumā ar savu aukstasinību varēja pārspēt pat ķīnieti. Viņi nepazina ķīniešu mērenību — viņi bija rīmas, ēda nesātīgi un dzēra vēl nesātīgāk. Ķīnietis nekad nezināja, vai viņam izdosies izdarīt baltajam pa prātam vai sacelsies dusmu vētra. To ķīnietis nekad nevarēja paredzēt. Kas šodien baltajam patika, tas rīt varēja iesvelt viņā dusmas. Balto velnu acīm priekšā bija it kā aizkariņi, kas slēpa no ķīnieša skatiena viņu iekšējo pasauli. Bet visvairāk pārsteidza balto velnu ārkārtīgā enerģija, viņu prasme darināt lietas, likt lietām kusteties, gūt panākumus, pakļaut savai gribai visu, kas rapo un ložņa pa zemi, un arī pašas stihijas. Jā, baltie cilvēki bija dīvaini un apbrīnojami radījumi, viņi bija velni. Kaut vai tas pats Semmers.
A Co brīnījās, kāpēc viņi tik ilgi noņemas ar spriedumu. Neviens no apsūdzētajiem nebija piedūris pirkstu Cun Ga. A Sans viens pats bija nogalinājis viņu. A Sans ar vienu roku bija sagrābis Cun Ga aiz bizes un atliecis viņam atpakaļ galvu, bet ar otru roku no mugurpuses nodūris kūliju. Viņš bija iedūris divas reizes. Sēdēdams tiesas zālē ar aizvērtām acīm, A Co redzēja visu nogalināšanas skatu: ka viņi strīdējās un lamāja viens otru, ar kādiem neķītriem vārdiem un apvainojumiem apmētāja godājamos senčus, ar kādiem lāstiem apkrāva vēl neieņemtos pēctečus, ka A Sans lēca un sagrāba Cun Ga aiz bizes, kā nazis divas icizes ietriecās miesā, kā atsprāga vaļā durvis un negaidot parādījās Semmers, kā pie durvīm izcēlās burzma un A Sans aizbēga, kā Semmers, vicinādams siksnu, iedzina pārējos kaktā un izšāva no revolvera, ataicinādams sev palīgus. No jauna visu to pārdzīvodams, A Co drebēja. Siksna bija trāpījusi viņam pa kaklu un nogrūdusi ādu. Uz šiem nobrāzumiem Semmers bija norādījis, kad, izsaukts sniegt liecību, bija sazīmējis A Co. Tikai tagad šīs zīmes bija izzudušas. Tas tik bija sitiens! Vēl puscollu augstāk, un viņš būtu palicis bez acs. Bet tad noslepkavošanas skatu nomainīja dārza aina — A Co, atgriezies dzimtenē, savā dārzā ļaujas pārdomām un mieram.
Kamēr tiesnesis lasīja spriedumu, A Co seja bija vienaldzīga. Tikpat vienaldzīgas bija viņa biedru sejas. Un tās palika vienaldzīgas arī tad, kad tulks paskaidroja, ka visi pieci atzīti par vainīgiem Cun Ga noslepkavošanā un ka A Cou nocirtīs galvu, A Co izsūtīs uz Jaunkaledoniju katorgā uz divdesmit gadiem, Von Li — uz divpadsmit gadiem un A Tonu — uz desmit gadiem. Par to nebija ko uztraukties. Pat A Cou palika sēžam nesatricināms kā mūmija, it kā tā nebūtu viņa galva, kam lemts noripot no pleciem. Tiesnesis piebilda vēl dažus vārdus, un tulks paskaidroja: A Cou seja, kas cietusi no Semmera siksnas vissmagāk, ir tik ļoti palīdzējusi viņu sazīmēt, ka tiesa nolēmusi sodīt ar nāvi viņu, jo kāds no apsūdzētajiem, vienalga, ir jāsoda. Tālāk, tā kā arī A Co seja ir stipri cietusi, tas pierāda, ka viņš bijis slepkavības liecinieks un neapšaubāmi tās līdzdalībnieks, un viņam tiek piespriesti divdesmit gadi spaidu darbos. Un tā līdz pat A Tonam, kas dabūja desmit gadus, tika paskaidrots, kāpēc katram piespriests tieši tāds soda mērs. Lai ķīnieši ņemot vēra šo mācību, beigās teica tiesnesis, un iegaumējot, ka nekādi spēki neaizkavēs Tahiti ievērot likumu.