— Lieliski! - iesaucās seržants, aizdedzinādams papirosu. Lieliski, mans draugs!
Semmei am bija patīkama šī uzslava.
— Nac šurp, A Cou, — viņš teica tahitiešu dialektā.
— Bet es nemaz neesmu A Cou… — iesāka A Co.
— Muti ciet! — uzkliedza vācietis. — Ja tu vēl iepīkstēsies, es tev iedauzīšu pauri.
Uzraugs padraudēja viņam ar dūri, un A Co apklusa. Kāda jēga bija runāt pretī? Sie velna ārzemnieki tik un tā darīs pēc sava prāta. Viņš ļāva sevi piesiet pie stateniski uzslieta dēļa, kas bija viņa garumā. Semmers savilka siksnas stingri — tik stingri, ka tās sāpīgi iegriezās miesā. Tomēr A Co nežēlojās. Drīz vairs nesāpēs. Viņš juta, ka dēlis gāžas, un aizvēra acis. Tajā pašā mirklī viņš pēdējo reizi ieraudzīja savu pārdomu un miera dārzu. A Co šķita, ka viņš sēž dārzā. Pūta dzestrs vējš, un koku zaros dzidri tinkšķēja zvaniņš. Miegaini čivināja putni, bet aiz augstās sienas bija dzirdams klusināts ciema dzīves troksnis.
Tad viņš juta, ka dēlis ir nogāzies, un pēc tā, kā saspringa un atspringa muskuļi, noprata, ka guļ uz muguras. Viņš atvēra acis. Tieši virs viņa, zvidzēdams saulē, karājās nazis. Viņš redzēja tam klāt piesieto smagumu un ievēroja, ka viens no Šemmera sasietajiem mezgliem ir kļuvis vaļīgs. Viņš dzirdēja seržantu asā balsī nokomandējam. A Co steigšus aizvēra acis. Viņš negribēja redzēt, kā krīt nazis. Taču viņš to juta — vienu īsu un bezgal- garu mirkli. Un šajā mirklī viņš atcerējās Krušo un Krušo teiktos vārdus. Žandarms bija melsis niekus. Nazis tomēr nekutināja. Tas bija pēdējais, ko viņš apzinājās, pirms neapzinājās vairs neko.