Kads sirds un prata cilvēks, kurš tajos laikos bija neievērojams jauns ierēdnis, bet tagad ieņem lielu vietu, man spilgti attēloja viņa aizvešanu.
Pie cietuma vārtiem stāvēja pasta karuca … (Varbūt jūs nezināt, kas ir karuca. Tie ir zemi, pīti rati, kuros vēl nesen jūdza sešus vai astoņus kleperus. Ūsains moldavietis ar aitadas cepuri galva, sēdēdams jāšus uz viena no tiem, ik brīdi kliedza un sita ar patagu, viņa zirģeļi rikšoja diezgan naski. Ja kads no tiem sāka pagurt, tad viņš, briesmīgi lādēdamies, to izjūdza un pameta uz ceļa, nelikdamies zinis par tā likteni. Viņš bija pārliecināts, ka atpakaļceļa atradīs to tieši taja pašā vietā mierīgi ganāmies zaļajā stepe. Bieži vien gadījās, ka ceļotājs, izbraucis no vienas stacijas ar astoņiem zirgiem, ieradas otrā stacijā ar diviem. Ta bija pirms kādiem piecpadsmit gadiem. Pārkrievotājā Besarābijā tagad brauc ar krievu iejūgu un krievu ratiem.)
Tada karuca stāvēja pie cietuma vārtiem 1821. gada, viena no pēdējām septembra dienam. Ap ka- rucu drūzmējās žīdietes, piedurknes lejup rotīdamas un kājas pa zemi vilkdamas, arnauti savā nodriskātajā un gleznainajā apģērba un šmaugas moldāvietes ar melnacainiem bērniem uz rokām. Vīrieši izturējās klusi, sievietes satraukti kaut ko gaidīja.
Vārti atvērās, un daži policijas virsnieki iznāca uz ielas; aiz viņiem divi zaldāti izveda važās iekalto Kirdžali.
Viņam varēja but ap gadu trīsdesmit. Viņa melnīgsnējā seja bija pareizi veidota un barga. Viņš bija liela auguma, platiem pleciem un vispār apveltīts ar neparastu fizisku speķu. Viņa galvu sedza raiba čalma, tievo vidukli apņēma plata josta; biezi, zili, ar adu apšūti vadmalas svārki, krekls, kura platas krokas sniedzās līdz ceļiem, un skaistas kurpes bija viņa parejais apģērbs. Viņš izskatījās lepns un mierīgs.
Viens no ieredņiem, večuks ar sarkanu ģīmi, tērpies izbalojušā mundierī, pie kura karajās trīs pogas, uzsprauda uz tumšsarkana puna, kas viņam aizvietoja degunu, alvas acenes, atlocīja papīru un caur nāsīm sāka lasīt kaut ko moldāvu valoda. Laiku pa laikam viņš uzputīgi pašķielēja uz važās iekalto Kirdžali, uz kuru, acīm redzot, zīmējās šis papīrs. Kirdžali klausījās viņā uzmanīgi. Ierēdnis pabeidza lasīt, salocīja papīru, dusmīgi uzbļava ļaudīm, pavēlēdams tiem izklīst, un lika piebraukt karucu. Tad Kirdžali griezās pie viņa un teica viņam dažus vārdus moldāvu valoda; viņa balss drebēja, seja pārvērtās, viņš sāka raudāt un, savas važas šķindinādams, nokrita pie policijas ierēdņa kājām. Policijas ierēdnis izbijās un atlēca nost; zaldati grasījās piecelt Kirdžali, bet viņš piecēlās pats, pieturēja ar roku savas važas, iekāpa karucā un iesaucas: — Haidā! — Žandarms atsēdās viņam blakus, moldavietis noplīkšķināja pātagu, un karuca aizripoja.
— Ko jums sacīja Kirdžali? — jaunais ierēdnis pajautājis policistam.
— Viņš, redziet, lūdza man, — policists smiedamies atbildējis, — lai es parūpējoties par viņa sievu un bērnu, kuri dzīvojot kada bulgāru sādžā netālu no Kilijas, viņš baidās, ka piederīgie dabūs ciest viņa deļ. Muļķa ļautiņi.
Jaunā ieredņa stāsts mani stipri saviļņoja. Man bija žēl nabaga Kirdžali. Es ilgi par viņa likteni neko nezināju. Pēc dažiem gadiem satiku jauno ierēdni. Mēs tērzējām par pagātni.
— Ka klājas jūsu paziņam Kirdžali? — es jau- taju. — Vai jus nezināt, kas ar viņu noticis?
— Kā nu ne, — viņš atbildēja un pastāstīja man, lūk, ko:
Jasos Kirdžali stādījuši priekšā pašā, kurš pavēlējis viņu uzdurt uz mieta. Sods atlikts līdz kaut kādiem svētkiem. Pagaidam viņu ieslodzījuši cietumā.
Gūstekni apsargājuši septiņi turki (vienkārši ļaudis, savā būtībā tadi paši laupītāji kā Kirdžali); viņi to cienījuši un, ka visi austrumnieki, aizrautīgi klausījušies viņa brīnišķīgos stāstus.
Starp sargiem un gūstekni nodibinājušās tuvas attiecības. Reiz Kirdaži viņiem sacījis:
— Brāļi! Mana stunda drīz sitīs. Neviens savam liktenim nevar izbēgt. Drīz es no jums šķiršos. Man gribētos atstāt jums kaut ko par piemiņu.
Turki sākuši ausīties.
— Brāļi, — turpinājis Kirdžali, — priekš trim gadiem, kad es laupīju kopā ar nelaiķi Mihailaki, mēs aprakām stepē netālu no Jasiem katlu ar naudu. Skaidrs, ka šī apraktā manta vairs netiks ne viņam, ne man. Lai tad notiek tā: ņemiet to sev un sadaliet savā starpa.
Turki gandrīz prātu zaudējuši. Sākuši gudrot, kā atrast šo slepeno vietu. Domājuši, domājuši un nolēmuši, lai Kirdžali pats viņus aizvedot.
Satumsusi nakts. Turki noņēmuši no cietumnieka kājām važas, sasējuši viņam rokas ar virvi un devušies ar viņu ārā no pilsētas uz stepi.
Kirdžali vedis viņus visu laiku vienā virzienā no kurgānā uz kurgānu. Viņi gājuši ilgi. Beidzot Kirdžali apstājies pie plata akmens, nomērījis divdesmit soļus uz dienvidiem, piecirtis kāju pie zemes un sacījis: — Šeit.
Turki ķērušies pie darba. Četri izvilkuši savus jata- ganus un ņēmušies rakt zemi. Trīs palikuši sardzē. Kirdžali atsēdies uz akmens un skatījies, kā viņi strādā.
— Nu? Vai drīz? — viņš jautajis. — Vai vēl neko nemana?
— Vēl ne, — turki atbildējuši un strādājuši tā, ka sviedri lijuši aumaļām.
Kirdžali kļuvis nepacietīgs.
— Ir gan cilvēki, — viņš sacījis. — Pat zemi neprot rakt, kā nākas. Es butu izracis viens divi. Puiši! Atsieniet man rokas, dodiet jataganu.
Turki kļuvuši domīgi un sākuši apspriesties. — Kāpēc ne (viņi nolēmuši), atsiesim viņam rokas, iedosim jataganu. Kas tur par nelaimi? Viņš viens, mēs septiņi. — Un turki atsējuši viņam rokas un iedevuši jataganu.
Beidzot Kirdžali bijis brīvs un apbruņots. Ko gan viņš tobrīd izjutis! … Viņš sācis dūšīgi rakt, sargi viņam palīdzējuši… Pēkšņi Kird/ali iegrūdis viena no viņiem savu jataganu un, atstajis to viņa krūtīs, izrāvis abas pistoles, kas bijušas aizbāztas viņam aiz jostas.