— Ja izdalīt izredzētajiem, tad kam? Varbūt pēc amatiem? Zinātņu doktoram izsniegt, bet kandidātam — ne .'. . Vispār, kas un kā noteiks — kam dot un kam nedot?
— Izdalīt visiem? Lieliski. Runa nav par planētas iedzīvotāju skaita pārāk straujo palielināšanos. Šī problēma ir sarežģīta, taču pilnīgi atrisināma. Ne jau te tas suns aprakts. Ja zalcs izdala visiem, tad arī Franko? Un visai kapitālistiskajai pasaulei? Ak, ne jau absolūti visiem. Kas tad to izlems? Kas un kā? Sāksim atkal apspriest, piemēram, kas ir Pikaso: izcils mākslinieks (izsniegt zirnīti) vai formālists, pagrimušās buržuāziskās mākslas apoloģēts (nedot zirnīti) . . .
— Izsniegt zāles tikai mūsu zemē? Lieliska ideja. Nedāvāsim nemirstību Heizenbergam, Ešbijam, Sent-Djerdjam, Kusto, Caplinam, Sikeirosam, Raselam .. . Lūk, tā. Jums pašam radīsies vēl desmitiem līdzīgu jautājumu. Domājiet! Domājiet. Tas nāk par labu.
Negaidīti Panarins ierunājās pavisam citādā tonī, bez parastās dzēlības:
— Par nemirstības problēmu nevajag domāt nemaz vai arī domāt godīgi, bez aplinkiem.
Panarinam ir taisnība.
Ir tikai viens domāšanas veids — skatīties patiesībai acīs. Te nevar būt apstākļu, kas attaisnotu nepieciešamību piemiegt acis vai vispār novērsties.
Šī saruna notika vēl Harkovā, pirms lidojuma uz ziemeļiem. Pa ceļam Panarins
neatlaidīgi rakņājās žurnālos, un man bija laiks padomāt. «Nemirstības zirnīšiem» nāca līdz ļoti daudz sarežģītu un savstarpēji saistītu problēmu, kas skāra burtiski visas cilvēka esamības puses: sociālās attieksmes, politiku, ģimeni…
Un es atkal no jauna, bet šoreiz jau patstāvīgi, pārcilāju nemirstības iespējamos variantus.
Saglabāt ikvienam viņa vecumu? Tas nav atrisinājums, jo nāks jaunas paaudzes un tām atkal un atkal izvirzīsies jautājums: kādā vecumā iedzert zirnīšus? Mūžīgs vecums ir apšaubāma velte. Tātad — mūžīga jaunība? Bet cilvēkam tad būs jauns ķermenis un simtiem gadu veca atmiņa, kas glabās simt un trīssimt gados pārdzīvoto, un simt, trīssimt vai piecsimt gados notrulināta uztveres spēja … Jā, vienīgais pieņemamais variants ir normāla dzīve un atjaunināšanās, vecumam iestājoties. Ne tikai fiziska, bet zināmā mē- -rā — arī garīga atjaunināšanās.
Un tomēr — kādā mērā?
Te nu tā ir — nemirstības problēmas pirmā būtība: nebeidzama jautājumu virkne un nekādas iespējas tuvoties otrajai būtībai.
Pilnīgai (vai gandrīz pilnīgai) garīgai atjaunināšanai nav jēgas. Tā pielīdzināma viena cilvēka nāvei un jauna cilvēka piedzimšanai. Tātad, runa var būt tikai par atgriešanos jaunībā.
Atgriešanās jaunībā. Bet zināšanas, zinātniskā pieredze — kā būs ar tām? Vai saglabāt, lai pēc tam Varētu iet tālāk? Vilinoši. Tad jāsaglabā arī tas, kas mākslinieku vērš māksliniekā, bet komponistu komponistā. Taču tas nozīmē saglabāt (loks noslēdzas!) atmiņu par redzēto, dzirdēto, pārdzīvoto. Jo zinātnieks nebūs vairs zinātnieks, ja no viņa atmiņas izsvītros pārdzīvoto.
Tātad — nesaglabāt zināšanas? Vai arī izmantot filtru: lai zūd, tā sakot, dzīvē gūtās zināšanas un paliek gudrības, kas smeltas no
mācību grāmatām un literatūras? . . .
Un šai brīdī, jautājumu ķēdes reakcijas nomākts, es nodomāju: labi (un likumsakarīgi), ka nemirstības problēmas atrisināšanai ir apvienojusies Panarina neizsīkstošā enerģija ar Vitovska humānismu.
Panarins un Vitovskis ir apmēram viena lieluma zinātnieki. Taču rakstīt par Vitovski ir daudz grūtāk nekā par Panarinu, es pat nepūlēšos to darīt. Starp citu, par vienu detaļu* tomēr noteikti jārunā.
Vitovskis valkā dūmakainas brilles. Jau agrāk biju kaut kur lasījis vai arī dzirdējis, ka Vitovskis sabojājis redzi, eksperimentēdams pats ar sevi. Šeit, klīnikā «Dižais piekūlis», pavadot laiku garās sarunās ar Vitovski, man ne reizi vien radās liela vēlēšanās pajautāt viņam par šiem izmēģinājumiem. Brilles bija no parasta dūmakaina stikla, tātad tas nav redzes defekts. Gadījās, ka Vitovskis noņēma brilles uz terases — spilgtā saules gaismā. Bet nekad viņš tās nenoņēma vāji apgaismotā istabā.
Reiz (tas bija trešajā dienā pēc ierašanās klīnikā) mēs ar Panarinu pastaigājāmies pa ārējo terasi. Piepeši es izdzirdēju spalgu svilpienu, atskatījos, tomēr nevienu neredzēju.
— Tas nāca no debesīm, — teica Panarins. Dižais piekūns. Jurija Petroviča mīļākais putns. Dižais piekūns neuzbrūk putniem, kad tie atrodas uz zemes. Jurijs Petrovičs saskata šajā rīcībā cildenuma izpausmi. Toties gaisā dižais piekūns ir lielisks mednieks. Atrazdamies lielā augstumā, tas izraugās sev medījumu un tad pikē ar fantastisku ātrumu: kādus simt metrus sekundē, pat vairāk. Dzīva lode. Un trāpa nekļūdīgi. Saskatīt piķējošu piekūnu var vienīgi Jurijs Petrovičs. Pārējie dzird tikai svilpienu.
Es jautāju, kā Vitovskis spēj ieraudzīt piķējošu dižo piekūnu. Panarins atbildēja:
— Vecs stāsts. Tas notika pirms kādiem divdesmit gadiem … Netālu no šejienes ir upīte un tiltiņš. Uz šī tiltiņa mums reiz gāja raibi. Ļoti raibi. Piedzēruši nelieši šāva uz putniem. Tāpat… izklaidējās. Šeit, tundrā, putni ir galvenā dzīvība. Bez viņiem tundra butu mirusi. Kad šaušana gāja pilnā sparā, parādījās dižais piekūns. Visi putni acumirkli metās kur kurais, jo no dižā piekūna tie baidās vairāk nekā no lodes. Jurijs Petrovičs (mēs skrējām uz tiltiņa pusi) kliedza: «Ska- Iieties, viņš izsauca uguni uz sevi.» Nieki, pie velna, nieki! Un tomēr, cik līdzīgi… Dižais piekūns lidoja lēni — it kā tīši! — liels, skaists putns ar gariem, šauriem spārniem… Iespaids bija tāds, ka viņš izliekas nemanām šaušanu, un tas saniknoja šos… šāvējus. Te nu Jurijs Petrovičs neizturēja un sāka runāt— aizstāvēt piekūnu. Tā bija smalkjūtīga runa viņa parastajā manierē. Sak, tas ir rets putns, atrodas valsts aizsardzībā, nevajag šaut. Šie uzbļāva, lai viņš turot muti. Tieši tā tas bija formulēts. Es tad pirmo reizi redzēju Juriju Petroviču satracinātu. «Stulbeņi!» viņš kliedza. «Vienalga netrāpīsit…» Jā. Tobrīd mēs vēlējamies tikai vienu: lai dižais piekūns netiktu nogalināts. Un, zināt, likās ka putns mūs saprata. Tas lidoja šāvienu krustugunīs — un kā lidoja! Gandrīz vertikāls lidojums augšup, piekūns izgaist augstumos, tad svilpiens — un putns parādās šāvēju degungalā … Nezinu, kā tas viss būtu beidzies. Šādas — ja tā varētu teikt — medības nemodina pašus labākos instinktus. Šo… šāvēju bija kādi desmit. Jā. Šāvienus izdzirdējuši, saskrēja ļaudis, šaušanu izbeidza. Bet dižais piekūns vēl ilgi riņķoja virs tundras … Lūk, tā. Jurijs Petrovičs vēlāk ilgi studēja dižā piekūna redzes aparātu. Plēsīga-
Jlem putniem vispār ir pārsteidzoša redze. Es biju izbraucis, kad Vitovskis eksperimentēja ar sevi. Kā par nelaimi, izmēģinājumi bija pārāk veiksmīgi. Vai arī pārāk neveiksmīgi. Šādiem atklājumiem vienmēr ir divas puses. Gan jau reiz mēs pie tā pieradīsim, tāpat kā pēc de Broila pieradām pie idejas, ka matērijai vienlaicīgi piemīt vi|ņa un daļiņas īpašības. Vitovskim tagad ir asāka redze nekā dižajam piekūnam vai grifam. Taču izrādījās, ka tā ir paliekoša … un ne vienmēr vajadzīga. Nav vērts, piemēram, ar tādu redzes asumu aplūkot mūsu ģīmjus. Zūd estētiskais efekts. Bet ar paasinātu redzi vērot dabu … Nu, tas vispār nav vārdos izsakāms …
*
Man izdevās pierunāt SV. Preparāta iedarbība ilga trīs četras minūtes, bet es tomēr redzēju pasauli tādu, kāda tā atklājas Vitovskim.
Par to pastāstīšu vēlāk. Patlaban man gribas izmantot Panarina domu par atklājuma divējādo iedabu. Parasti mēs zinātniskus atklājumus novērtējam, ja tā var teikt, no pirmsviļņu pozīcijām: vai nu labi, vai slikti — un nekāda divdabīguma. Taču mūsdienu lielajiem atklājumiem divējādā iedaba piemīt organiski. Un arī pašam atklājuma rašanās procesam piemīt it kā «viļņu» un «kvantu» iedaba. (Tā, protams, ir tikai analoģija. Tā padara skaidrāku lietas būtību.)