Bez manis pētījumi laboratorijā ir pavirzījušies uz priekšu. Pavērsiens pagaidām ir tikko manāms, viņi domā, ka turpina manu līniju. Bet tās ir jau pirmās jaunā — ne mana — pētnieciskā rokraksta pazīmes.
Viņi domā, ka patlaban atrodos Akadēmijas komandējumā uz astoņiem mēnešiem. Pēc visa spriežot, tie nolēmuši, ka tam ir sakars ar kosmosu. Nu ko, lai domā tā.
Paies pusgads, un es atkal parādīšos laboratorijā … Varbūt kā jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks. Parādīšos, lai sāktu visu no jauna un paveiktu desmit gados divas trīs reizes vairāk nekā agrāk.
Un tas ir mans galvenais uzdevums. * *
*
Panarins ieradīsies pēc vienpadsmit minūtēm. Patlaban viņš ir pagalmā, noņemas ar saviem bruņurupučiem. Pat šodien.
Panarinam raksturīga ideja. Kā apgalvo SV, uz to viņu ir uzvedinājusi septītā atmiņa.
«Tiesa,» viņš teica, «piektā atmiņa uzskata, ka tie ir murgi. Taču man personiski patīk idejas loģika.»
Pirmajā acu uzmetienā viss tiešām liekas vienkārši. Kairinot ar elektriskajiem impulsiem noteiktus smadzeņu rajonus, izdodas atdzīvināt aizmirsto, radīt pilnīgu redzes un dzirdes ilūziju. Tas bija zināms jau sen. Zināja vēl ko citu: to, ko redz putns vai zivs, var ar biostrāvas rezonanses metodi pārraidīt cilvēkam. Pats interesantākais Panarina idejā ir tas, ka viņš grib «translēt» cilvēkam ilgi dzīvojošo dzīvnieku redzes atmiņu. Panarins ir atlasījis trīssimt gadus vecus bruņurupučus un pūlas likt viņiem atcerēties, ko tie savā garajā mūžā redzējuši…
Pagaidām no tā nav iznācis absolūti nekas. Bet SV ir neatlaidīgs. Viņš arī šodien, «pieslēdzies» kārtējam bruņurupucim, izmēģina neskaitāmas impulsu kombinācijas.
Bet man nav ne jausmas, ko patlaban dara Vitovskis. Neticu, ka viņš ir laboratorijā. Tur jau vakar viss bija kārtībā. Par ko šais brīžos domā Vitovskis?
Varbūt viņš, noņēmis brilles, skatās uz tundru, uz debesīm?
Es vēroju pasauli ar paasinātu redzi tikai dažas minūtes. Bet redzētais iespiedās atmiņā uz visiem laikiem. Neticu, ka to var aizmirst.
Satriec jau pats pārējas moments. Tāda sajūta pārņemtu cilvēku, kas visu laiku neatlaidīgi vēries vecmodīgā televizorā, ja pēkšņi mazais ekrāns pārvērstos mūsdienu platfor- māta kino milzīgajā stereopanorāmā.
Redze krasi paasinājās, un katrs vismazākais sīkums, vissmalkākā krāsu nianse, ko es ieraudzīju caur šo atvērto logu uz pasauli, bija skaidri saskatāmi. Likās, ka kāds ir noslaucījis putekļus no gleznas, iznesis to no pagraba krēslas, nolicis gaišā zālē — un tagad tā iezaigojusies jaunās, dzīvās krāsās.
No klīnikas jumta es redzēju tālumā ezeru: cauri kristālskaidrajam ūdenim varēja saskatīt katru plaisu tā klinšainajās dzīlēs. Debesīs, saulainajās debesīs, kvēloja ziemeļblāzmas spilgti zaļās joslas. Triju četru minūšu laikā es redzēju gan raibos gugātņus, polārgailīšus, kas plēsās purva zālē, gan glītās lemingu aliņas, gan sēnes pie pundurbērziņiem. Detaļu bija bezgalīgi daudz, es varētu pat izskaitīt magoņu ziedlapiņas tālajā cerā, taču pasaule man atklājās kopumā …
Nē, es nepagūšu to izstāstīt.
Pēc divām minūtēm Panarins būs klāt.
Nu ko, es esmu tikai pirmais". Paies daži gadi, un vecuma jēdziens nodrebēs, sašķelsies, sairs pīšļos.
* * *
Palikušas sekundes.
Ar gandrīz fiziski sajūtamu asumu es gribu aptvert: kādus gan kalnus spēs gāzt cilvēki, kas būs uzvarējuši laiku? …
Mēs abi sākām runāties, kad atskaņotājā (šovakar jau sesto reizi) griezās Kandelaki plate. Līdz tam man bija kaut kā neērti tuvoties viņam, jo mūs iepazīstināja garāmejot. Taču, sesto reizi dzirdot dziesmiņu par Jegorku, kas nekādi nevarēja iemācīties slēpot, es neizturēju.