KONAS šERIFS
— Gribot negribot jums iepatīkas šis klimats, — teica Kadverts, atbildot manai slavas dziesmai par Konas krastu. — Es atbraucu uz šejieni pirms astoņpadsmit gadiem, tikko beidzis koledžu. Kopš tā laika neesmu no šejienes izbraucis, nerunājot, protams, par tām reizēm, kad esmu ciemojies savā dzimtenē. Un es jūs brīdinu: ja kāda vieta zemes virsū jums ir dārga, nekavējieties te pārāk ilgi, citādi šis nostūris liksies vēl dārgāks.
Mēs nupat bijām paēduši pusdienas plašā terasē, kas bija pavērsta pret ziemeļiem, lai gan novietojumam tādā jaukā klimatā nav nekādas nozīmes.
Sveces nodzēsa, un baltās drānās ģērbies slaids japānis kā spoks parādījās sudrabainajā mēness gaismā, pasniedza mums cigārus un izgaisa bungalo tumsā. Es skatījos caur banānu un lchua koku lapotni lejup, kur tūkstoš pēdu zemāk aiz guaijavas brikšņiem pletās mierīgā jūra. Veselu nedeļu, kopš biju izkāpis krastā no nelielā kabotāžas kuģīša, es dzīvoju pie Kadverta, un šajā laikā vējš ne reizi nebija sagrumbojis rāmo ūdens virsmu. Tiesa, bija atskrējušas pūsmas, bet tās bija vismaigākās dvesmas, kas jebkad vasarā pieredzētas salās. Tās nevarēja saukt par vēju: tās bija nopūtas — garas, smaržīgas nopūtas, ko, atelpai ļaudamās, izdvesa pasaule.
— Lotosu zeme, — es teicu.
— Kur diena ir līdzīga dienai un katra diena ir kā paradīze, — atbildēja Kadverts. — Nekad nekas nenotiek. Nav pārāk karsts, nav pārāk auksts. Vienmēr ir tieši tā, kā vajag. Vai esat ievērojis, kā jūra un zeme elpo pēc kārtas?
Es patiešām biju pamanījis šo tīkamo, ritmisko elpu. Katru rītu vēroju, kā jūras vējiņš, pie krasta sacēlies un maigi apdvesis zemi ar ozonu, atgriežas jūrā. Rotaļādamies virs jūras, tas viegli satumsināja ūdens virsmu, un visur bija redzamas garas joslas, kurām vēsmas kaprīzie skūpsti lika pārvietoties, ņirbēt un mainīties. Bet katru vakaru es vēroju, kā jūras elpa sastingst dievišķā mierā, un klausījos, kā kafijas kokos un palmās šalc liegā zemes elpa.
— Tā ir mūžīgā klusuma zeme, — es teicu. — Vai te kādreiz pūš vējš? Vai pūš tā pa īstam? Jūs saprotat, ko es domāju.
Kadverts papurināja galvu un norādīja uz austrumiem.
— Kā tas var pūst, ja to apstādina tāda barjera?
Augstu pacēlās Mauna-Kea un Mauna-Loa kalnu milzeņi, it kā aizsedzot pusi zvaigžņotās debess. Divarpus jūdžu virs mūsu galvas slējās to galotnes, klātas ar sniegu, ko tropu saule nebija spējusi izkausēt.
— Lieku galvu ķīlā, ka trīsdesmit jūdzes no šejienes tieši šobrīd pūš vējš ar četrdesmit jūdžu ātrumu stundā.
Es neticīgi pasmaidīju.
Kadverts piegāja pie telefona uz terases. Viņš izsauca vispirms Vaimeu, Kohalu un Hamakuu. No sarunas fragmentiem sapratu, ka vējš pūš. «Pamatīgi uzpūš un norimst, jā?… Un cik ilgi?… Tikai nedēļu?… Hallo, Eib, tas esat jūs? … Jā, jā … Jūs tomēr stādīsiet kafijas kokus Hamakuas krastā… Ejiet kārties ar saviem vējžogiem! Jums vajadzētu redzēt manus kokus!»
— Vētra, — viņš sacīja, pakārdams klausuli un pagriezdamies pret mani. — Es vienmēr izjokoju Eibu par viņa kafiju. Viņa plantācijas aizņem piecsimt akru, un viņš taisa brīnumus ar saviem vējžogiem, bet, kā saknes noturas zemē, — tas ir pāri manai saprašanai. Vai pūš? No Hamakuas puses pastāvīgi pūš. Kohala ziņo, ka šoneris ar dubultrifiem kuļas pa kanālu starp Havaju salām un Maui un ka tam iet smagi.
— Grūti iedomāties, — es nedroši teicu. — Vai tiešām kaut vēsmiņa nevar pa kādu apkārtceļu atkļūt līdz šejienei?
— Ne mazākā vēsmiņa. Mūsu zemes vējam ar to nav nekāda sakara, jo tas sākas šaipus Mauna-Kea un Mauna- Loa. Redzat, zeme izstaro siltumu ātrāk nekā jūra, un tādējādi naktī zeme apdveš jūru ar savu elpu. Dienā zeme sasilst vairāk nekā jūra, un tad jūra apdveš zemi… Klausieties! Ceļas zemes elpa, kalnu vējš.
Es dzirdēju, kā tas tuvodamies liegi šalc kafijas kokos, sakustina palmas un nopūšas cukurniedrēs. Uz terases vēl klusums. Un tad bija klāt pirmā kalnu vēja pūsma, vāji aromātiska, pikanta un tīkami vēsa, vēsa kā zīds, kā vīns — tik vēsa, cik vēss var būt vienīgi Konas kalnu vējš.
— Jūs brīnāties, ka pirms astoņpadsmit gadiem es iemīlējos Konā? — jautāja Kadverts. — Tagad es vairs nespētu aizbraukt no šejienes. Es laikam nomirtu. Tas būtu briesmīgi. Bija vēl viens cilvēks, kas mīlēja Konu tāpat kā es. Manuprāt, viņš mīlēja to vēl vairāk, tāpēc ka bija dzimis Konas piekrastē. Viņš bija dižs cilvēks, mans labākais draugs, vairāk nekā brālis man. Bet viņš aizbrauca un nav miris.
— Mīlestība? — es apvaicājos. — Sieviete?
Kadverts papurināja galvu.
— Viņš arī neatgriezīsies, lai gan viņa sirds paliks te līdz pašai nāvei.
Kadverts apklusa un paskatījās lejup uz piekrastes ugunīm. Es klusēdams smēķēju un gaidīju.
— Viņš jau bija iemīlējies … savā sievā. Bez tam viņam bija trīs bērni — un viņš tos mīlēja. Tagad viņi dzīvo Honolulu. Zēns stājas iekšā koledžā.
— Kāda pārsteidzīga rīcība? — es pēc brīža nepacietīgi jautāju.
Viņš atkal papurināja galvu.
— Viņš neko noziedzīgu nebija izdarījis, un viņu nekādās noziedzībās neapsūdzēja. Viņš bija Konas šerifs.
— Jūs gribat būt paradoksāls, — es teicu.
— Tā laikam gan izklausās, — viņš piekrita. — Tā ir īsta sodība.
Kadverts brīdi pētīgi skatījās uz mani, tad pēkšņi sāka stāstīt:
— Viņš bija spitālīgais. Nē, tā viņam nebija iedzimta, nevienam tā nav iedzimta. Viņš saslima ar spitālību. Šis cilvēks… Bet vai nav vienalga? Viņu sauca Laits Gre- gorijs. Katrs kamai zina šo stāstu. Viņš bija dzimis amerikānis, bet augumā līdzinājās veco Havaju salu virsaišiem. Viņš bija sešas pēdas un trīs collas garš, bez drēbēm svēra divsimt divdesmit mārciņas — vieni muskuļi un kauli, ne unces tauku. Viņš bija stiprākais cilvēks, ko es savā mūžā esmu redzējis, atlēts, milzis, dievs. Mans draugs. Un viņa sirds un dvēsele bija tikpat skaistas kā ķermenis.