Interesanti, ko jūs darītu, ieraugot savu draugu, savu brāli uz slidenas bezdibeņa malas. Viņš slīd, slīd, bet jūs nekādi nevarat viņam palīdzēt. Tieši tā bija. Es neko nevarēju darīt. Es redzēju, ka tas tuvojas, un neko nevarēju darīt. Mans dievs, ko lai es būtu darījis? Slimība bija uzlikusi viņam uz pieres ļaunu un neapstrīdamu zīmi. Neviens cits to neredzēja. Es vienīgais to redzēju — laikam tāpēc, ka mīlēju viņu. Es neticēju savām acīm. Tas bija pārāk briesmīgi. Un tomēr šī zīme bija viņam uz pieres, uz ausīm. Es pamanīju, ka viņam piepamst ausu ļipiņas — pavisam nedaudz. Vēroju mēnešiem ilgi. Par spīti visam, cerēju, bet tad kļuva tumšāka āda starp uzacīm — parādījās tumšs plankumiņš, gluži kā viegls iedegums. Es arī būtu noturējis to par iedegumu, bet tas it kā neredzami spīdēja, brīdi paspīdēja un nodzisa. Mēģināju iestāstīt sev, ka tas ir iedegums, taču man neizdevās. Es zināju, ko tas nozīmē. Es vienīgais to redzēju. Neviens cits to nebija pamanījis, tikai Stīvens Kaluns, bet to es uzzināju vēlāk. Redzēju, ka tās tuvojas — nolādētās, neaprakstāmās šausmas, bet atraidīju domas par nākotni. Man bija bail. Es nespēju domāt. Un naktīs raudāju.
Viņš bija mans draugs. Mēs kopā ķērām haizivis Niihauā. Dzināmies pakaļ savvaļas lopiem Mauna-Kea un Mauna-Loa. Iejājām zirgus un iededzinājām zīmes vēršiem Kartera rančo. Medījām kazas Haleakalā. Viņš mācīja man nirt un vizināties bangās ar dēli, kamēr es kļuvu gandrīz tikpat veikls kā viņš, bet viņš bija veiklāks par kuru katru kanaku. Es redzēju, kā viņš ienirst piecpadsmit asu dziļumā un paliek zem ūdens divas minūtes. Viņš bija amfībija un kalnietis. Viņš rāpās pa tādām takām, pa kurām uzdrošinājās kāpaļāt tikai kalnu kazas. Viņš nebaidījās ne no paša velna. Viņš atradās uz «Lugas», kas cieta avāriju, un nopeldēja trīsdesmit jūdzes trīsdesmit sešās stundās pa nemierīgu jūru. Viņš sveiks un vesels iznāca no briesmīgiem viļņiem, kas jūs un mani pārvērstu receklī. Viņš bija dižens cilvēks, cilvēks dievs. Mēs izgājām cauri revolūcijas ugunīm. Mēs abi bijām romantiski monarhisti. Viņu divreiz ievainoja, viņam piesprieda nāves sodu. Viņš bija pārāk dižens cilvēks, lai republikāņi viņu nogalinātu. Viņš tikai smējās par tiem. Vēlāk, parādot pienācīgo godu, viņu iecēla par Konas šerifu. Viņš bija vienkāršs cilvēks, liels bērns, kas nekad nekļuva pieaudzis. Viņa domu gaita nebija sarežģīta. Šis process viņam ritēja bez samešanās un novirzēm. Viņš gāja taisni uz mērķi, un viņa mērķi vienmēr bija vienkārši.
Šis cilvēks bija sangviniķis. Es neesmu pazinis otru tik paļāvīgu, apmierinātu un laimīgu cilvēku. Viņš neko neprasīja no dzīves. Viņam vairs nebija ko vēlēties, jo dzīve neko nebija palikusi viņam parādā. Dzīve viņam bija samaksājusi pilnā mērā, skaidrā naudā un vēl avansā. Ko tad viņš vēl varēja vēlēties, ja jau bija saņēmis šo lielisko ķermeni, dzelzs veselību, imunitāti pret visām parastajām slimībām un kautro, tīro dvēseli? Fiziski viņš bija pati pilnība. Savu mūžu viņš nebija slimojis. Viņš nezināja, kas ir galvas sāpes. Kad man sāpēja galva, viņš skatījās uz mani neizpratnē, un man nāca smiekli par viņa neveiklajiem mēģinājumiem just līdzi. Viņš nesaprata, ko tādas galvas sāpes vispār nozīmē, nespēja saprast. Sangviniķis! Nav nekāds brīnums. Vai tad viņš, apveltīts ar tādu ārkārtīgu dzīvīgumu un neiedomājami lielisku veselību, varēja būt citāds?
Minēšu tikai vienu piemēru, lai parādītu jums, kā viņš ticēja savai brīnišķajai zvaigznei1 un kā šī ticība attaisnojās. Viņš vēl bija jauneklis — mēs tikko bijām satikušies, — kad apsēdās spēlēt pokeru Vailuku. Spēlmaņu vidū bija kāds dūšīgs vācietis, vārdā Šulcs, kas spēlēja rupji un pašpārliecināti. Vācietim veicās, un viņš bija kļuvis pilnīgi neciešams, kad Laits Gregorijs nolēma izmēģināt roku. Pirmais likmes lielumu pieteica šulcs. Laits, tāpat kā pārējie, pievienojās, bet Šulcs piespieda visus pasēt, visus, tikai ne Laitu. Viņam nepatika vācieša tonis, un viņš paaugstināja likmi. Šulcs savukārt paaugstināja, bet Laits neatpalika. Tā viņi turpināja spēli, te viens, te otrs paaugstinādams likmi. Likmes bija augstas. Bet vai jūs zināt, kādas kārtis bija Laitam? Divi karaļi un trīs mazie kreiči. Tas nebija pokers. Laits nespēlēja pokeru, viņš spēlēja savu optimismu. Viņš nezināja, kādas kārtis ir Šulcam, bet paaugstināja un paaugstināja likmi, kamēr Šulcs iekaucās, bet Šulcam bija rokā trīs dūži. Padomājiet tik, cilvēks ar pāris karaļiem piespiež trīs dūžus taisīt piepirkumu!
Jā, Šulcs pieprasīja divas kārtis. Dalīja otrs vācietis, turklāt Šulca draugs. Tobrīd Laits jau zināja, ka spēlē pret trim vienādām kārtīm. Un ko viņš darīja? Ko jūs būtu darījis? Protams, paceltu trīs kārtis un atstātu abus karaļus. Bet Laits rīkojās citādi. Viņš spēlēja optimismu.
Viņš nometa karaļus, atstāja trīs mazos kreičus un pie- pirka divas kārtis. Viņš pat nepaskatījās uz tām. Viņš skatījās uz Šulcu, gaidīdams, kad tas pieteiks likmi, un Šulcs pieteica arī pamatīgu. Tā kā vācietim bija trīs dūži, viņš zināja, ka uzvarēs Laitu. Laitam gan rokā bija trīs vienādas kārtis, tomēr tām katrā ziņā vajadzēja būt mazākām par dūžiem. Nabaga Šulcs! Viņa spriedumi bija pilnīgi pareizi. Maldīgs bija secinājums, ka Laits spēlē pokeru. Piecas minūtes viņi paaugstināja likmi, līdz beidzot Šulca pārliecība sāka gaist. Bet Laits līdz šim nebija paskatījies uz savām piepirkuma kārtīm, un Šulcs to zināja. Es redzēju, ka viņš domā, tad atdzīvojas un atkal lielīgi paaugstina likmi. Beidzot vācietis neizturēja sasprindzinājumu.