«Pagaidiet, Gregorij,» viņš beidzot ierunājās. «Esmu jūs apspēlējis no paša sākuma. Man nav vajadzīga jūsu nauda. Man rokā ir …»
«Vienalga, kas jums ir,» Laits viņu pārtrauca. «Jūs nezināt, kas man rokā. Es apskatīšos.»
Viņš paskatījās un paaugstināja likmi par simts dolāriem. Tad viņi no jauna sāka pēc kārtas paaugstināt likmi. Beidzot Šulcs piekāpās, pacēla un atklāja savus trīs dūžus. Laits parādīja savas piecas kārtis. Tās visas bija melnas. Viņš bija piepircis vēl divus kreičus. Zināt, viņš bija sabojājis Šulcam nervus, vācietis vairs nevarēja spēlēt pokeru. Tā viņš vairs nekad nespēlēja. Viņam zuda pārliecība, un viņš kļuva nedrošs.
«Bet kā tu to dabūji gatavu?» es vēlāk jautāju Laitam. «Piepērkot divas kārtis, tu taču zināji, ka paspēlēsi. Turklāt tu ne reizi nepaskatījies uz savu piepirkumu.»
«Man nebija ko skatīties,» Laits atbildēja. «Es zināju, ka tur ir divi kreiči. Citādi nevarēja būt. Tu domāji, ka es ļaušu, lai tas resnais vācietis mani apspēlē? Tas nebija iespējams! Es neesmu no tiem, kurus var apspēlēt. Man vajadzēja uzvarēt. Zini, es būtu juties pārsteigts vairāk par visiem, ja man nebūtu bijuši kreiči.»
Tāds bija Laits, un varbūt šis gadījums palīdzēs jums novērtēt viņa bezgalīgo optimismu. Laits uzskatīja, ka viņam pienākas gūt sekmes un dzīvot bez bēdu. Un šajā gadījumā, tāpat kā desmit tūkstošos citu, viņš atrada apstiprinājumu šai pārliecībai. Viņš patiešām arī guva sekmes un dzīvoja bez bēdu. Lūk, kāpēc viņš ne no kā nebaidījās! Ar viņu nekas nevarēja notikt. Viņš to zināja, tāpēc ka līdz šim ar viņu nekas nebija noticis. Toreiz, kad nogrima «Luga» un Laits nopeldēja trīsdesmit jūdzes, viņš pavadīja ūdenī divas naktis un vienu dienu. Un visu šo briesmīgo laiku viņš ne reizi nebija zaudējis cerību, ne reizi nebija šaubījies, ka izglābsies. Viņš zināja, ka sasniegs zemi. Viņš pats man to teica, un es zināju, ka tā ir taisnība.
Tāds bija Laits Gregorijs. Pavisam cita kaluma cilvēks nekā parastie mirstīgie. Viņš bija augstāka būtne, ko neskāra parastās slimības un likstas. Viņš dabūja visu, ko gribēja. Sievu, skaistuli no Karuteru ģimenes, viņš atkaroja kādam ducim sāncenšu. Viņa apmetās uz dzīvi pie Laita un kjuva par labāko sievu pasaulē. Viņš gribēja dēlu un dabūja. Viņš gribēja meitu un otru dēlu un dabūja arī. Un bērni bija bez jebkādas vainas un trūkumiem, ar krūškurvjiem kā mazām mučelēm; viņi bija mantojuši tēva veselību un spēku.
Un tad notika nelaime. Viņam bija uzspiesta zvēra zīme. Es vēroju viņu kādu gadu. Man sirds plīsa pušu. Bet viņš to nezināja, un arī nevienam citam tas nenāca prātā, vienīgi tam nolādētajam hapa-haole Stīvenam Ka- lunam. Viņš to zināja, bet man nebija ne jausmas, ka viņš zina. Ak jā, zināja arī ārsts Strovbridžs! Viņš bija apgabala ārsts un uzreiz pamanīja spitālības pazīmes. Redzat, viņa pienākums bija arī apskatīt aizdomās turētos un nosūtīt tos uz pieņemšanas staciju Honolulu. Arī Stīvens Kaluna bija ievingrinājis aci spitālīgo noteikšanā. Slimība plosījās viņa ģimenē, četri vai pieci viņa radinieki jau bija nosūtīti uz Molokai.
Visa nelaime sākās ar Stīvena Kalunas māsu. Kad viņu sāka turēt aizdomās, bet viņa vēl nebija nonākusi ārsta Strovbridža rokās, brālis aizgādāja viņu kādā klusā vietiņā. Laits bija Konas šerifs, un viņa pienākums bija sameklēt meiteni.
Tovakar mēs visi pulcējāmies Hilo, Neda Ostina bārā. Kad iegājām, Stīvens Kaluna jau bija tur — jau mazlietiņ iedzēris un ķildīgs. Laits smējās par kādu joku — smējās veselīgi, laimīgi kā milzīgs puika. Kaluna nievīgi nospļāvās uz grīdas. Laits, tāpat kā visi pārējie, to pamanīja, bet nelikās zinis par puisi. Kaluna meklēja kašķi. Viņš uzskatīja par personisku apvainojumu Laita cenšanos sameklēt viņa māsu. Viņš visvisādi izrādīja savu neapmierinātību ar Laita klātbūtni, bet Laits joprojām neli
kās zinis. Laitam, jādomā, bija viņa drusku žēl, jo šerifa vissmagākais pienākums bija spitālīgo arestēšana. Nav sevišķi patīkami ielauzties kādā mājā un aizvest tēvu, māti vai bērnu, kas nav nodarījis nekā ļauna, bet pēc tam izraidīt viņu mūžīgā trimdā Molokai. Protams, tas ir nepieciešams sabiedrības drošībai, un es ticu, ka Laits pirmais apcietinātu savu paša tēvu, ja vien viņam rastos aizdomas.
Beidzot Kaluna izgrūda:
«Paklausieties, Gregorij, jūs domājat, ka dabūsiet rokā Kalaniveo, bet jums nekas neiznāks!»
Kalaniveo bija viņa māsa. Izdzirdējis savu vārdu, Laits palūkojās uz viņu, bet neatbildēja. Kaluna lēca no ādas ārā. Viņš nepārtraukti uzkurināja sevi.
«Zināt, es jums kaut ko pateikšu,» viņš kliedza. «Jūs pats nokļūsiet Molokai ātrāk nekā aizdabūsiet uz turieni Kalaniveo! Es pateikšu, kas jūs esat. Jums nav tiesību atrasties godīgu cilvēku sabiedrībā. Jūs esat sacēlis baigu kņadu, pārlieku pļāpādams par savu pienākumu, vai tā nav? Jūs esat daudzus spitālīgos nosūtījis uz Molokai, visu laiku zinādams, ka jums pašam tur ir vieta.»
Ne reizi vien biju redzējis Laitu sadusmotu, bet tik pārskaitušos kā toreiz — nekad. Ar spitālību, kā jūs zināt, pie mums nejoko. Vienā lēcienā Laits bija klāt Kalunam, sagrāba viņu aiz kakla un norāva no krēsla. Šerifs nikni purināja viņu, tā ka jauktenim zobi sāka klabēt.
«Ko tu gribēji teikt»? Laits jautāja. «Klāj vaļā, citādi es no tevis izspiedīšu patiesību!»