«Man jāpalieto zālītes,» — tas bija viss, ko viņš teica, un šos vārdus viņš atkārtoja bez gala. Šī doma bija apsēdusi viņu.
Laits nokārtoja visas savas darīšanas un no pieņemšanas stacijas Honolulu devās uz Molokai. Tur viņš nejutās labi. Vietējais ārsts mums rakstīja, ka no Laita pāri palikusi ēna. Redzat, viņš bēdājās par sievu un bērniem. Viņš zināja, ka mēs rūpējamies par viņiem, un tomēr viņam bija smagi ap sirdi. Pēc kādiem sešiem mēnešiem es devos uz Molokai. Es sēdēju spoguļstikla vienā pusē, viņš — otrā. Mēs skatījāmies viens uz otru caur stiklu un sarunājāmies pa tādu kā runājamo cauruli. Taču manas pūles bija veltas. Laits bija nolēmis palikt. Veselas četras stundas es mēģināju pārliecināt viņu. Galu galā man vairs nebija spēka — un arī tvaikonis svilpdams jau deva man zīmi.
Tomēr mēs nevarējām samierināties ar to. Pēc trijiem mēnešiem mēs nofraktējām šoneri «Alkione». Tas vadāja kontrabandas opiju un lidoja ar burām kā putns. Tā īpašnieks bija kāds skandināvs, kas naudas dēļ bija gatavs uz visu ko, un mēs piedāvājām viņam prāvu summu par braucienu uz Ķīnu. Viņš izbrauca no Sanfrancisko, un pēc dažām dienām mēs izgājām jūrā ar vienmasta burinieku. Tas bija piectonnīgs kuģelis, bet mēs nesāmies pret vēju uz ziemeļaustrumiem ar piecdesmit jūdžu ātrumu. Jūras slimība? Tā mani nekad nebija mocījusi tik briesmīgi. Kad zeme nebija vairs saredzama, mēs satikām «Alkioni» un abi ar Bērnliju pārkāpām uz tās.
Ap vienpadsmitiem vakarā mēs tuvojāmies Molokai. Šoneris nolikās dreifā, un mēs, ar laivu izbraukuši cauri bangām, ieradāmies Kalavao — vietā, kur, kā jums zināms, miris tēvs Damiens. Tas skandināvs bija īsts trakulis. Piekarinājis sev pāris revolveru, viņš nāca mums līdzi. Trijatā šķērsojām pussalu un, nogājuši apmēram divas jūdzes, sasniedzām Kalaupapu. Iedomājieties tikai, nakts melnumā ciematā starp tūkstošiem spitālīgo meklēt vienu cilvēku! Saprotiet, ja saceltu trauksmi, mums būtu beigas. Vieta sveša, tumšs, ka dur vai acī. Izskrēja spitālīgo suņi un sāka riet uz mums, bet mēs klupdami malā- mies apkārt, kamēr apmaldījāmies.
Skandināvs atrada izeju. Viņš slāja uz pirmo atšķiru stāvošo māju. Mēs aizslēdzām durvis un iededzām gaismu. Mājā atradās seši spitālīgie. Mēs pamodinājām viņus, un es uzrunāju nelaimīgos vietējā valodā. Man bija vajadzīgs kokua. Burtiskā tulkojumā «kokua» nozīmē «palīgs», iezemietis, kas neslimo ar spitālību, dzīvo ciematā un saņem no Veselības departamenta algu par to, ka kopj spitālīgos, pārsien viņiem brūces un tamlīdzīgi. Mēs palikām mājā, lai neizlaistu no acīm tās iemītniekus, bet skandināvs, paņēmis līdzi vienu no viņiem, devās meklēt kokua. Viņš to arī sadabūja un, draudot ar revolveri, lika viņam sekot. Bet kokua bija puisis uz goda. Kamēr skandināvs sargāja māju, kokua veda Bērnliju un mani pie Laita. Laits dzīvoja viens.
«Es jau tā domāju, ka jūs atnāksiet,» viņš teica. «Ne- skarieties man klāt, Džon! Kā klājas Nedam, Cārlijam un visai mūsu kompānijai? Nu, nekas, pastāstīsiet vēlāk! Tagad esmu gatavs iet jums līdzi. Esmu nodzīvojis te deviņus mēnešus. Kur ir laiva?»
Mēs gājām atpakaļ pēc skandināva. Bet pa to laiku jau bija sacelta trauksme. Mājās bija iededzinātas ugunis, blākšķēja durvis. Bijām norunājuši, ka šausim tikai tādā gadijumā, ja nebūs citas izejas, un, kad mūs aizturēja, laidām darbā dūres un revolveru spalus. Es atgaiņājos no kāda liela tēvaiņa. Viņš mācās virsū kā nelabais, kaut gan es divas reizes biju iegāzis ar dūri viņam pa seju. Mēs saķērāmies, nogāzāmies zemē, vārtījāmies un nelaidām viens otru vaļā. Viņš jau sāka mani vārēt, kad pēkšņi pieskrēja kāds ar laternu. Tad es ieraudzīju viņa seju. Kā lai apraksta tās šausmas? Tā nebija seja, tie bija zuduši vai zūdoši vaibsti, irstoša dzīva miesa bez deguna, bez lūpām, ar vienu piepampušu, sakropļotu ausi, kas nokarājās uz pleca. Man aptumšojās prāts. Viņš pievilka mani sev tik cieši klāt, ka viņa auss pieskārās man pie sejas. Tad es zaudēju galvu. Tas bija pārāk briesmīgi. Es sāku sist viņam ar revolveri. Kā tas notika, nezinu, bet, tiklīdz biju atbrīvojies no spitālīgā, viņš iekodās manī ar zobiem. Mana roka bija pa pusei šajā bezlūpu mutē. Tad es ar revolvera spalu ievilku viņam taisni starp uzacīm — un viņa zobi atlaidās.
Kadverts izstiepa roku, un mēness gaismā es ieraudzīju brūces. Roka izskatījās kā suņa sakosta.
— Vai jūs sabijāties? — es jautāju.
— Sabijos gan. Septiņus gadus es gaidīju. Kā jūs zināt, tik ilgs ir inkubācijas periods. Gaidīju te, Konā, un nesaslimu. Bet šajos septiņos gados nebija nevienas dienas, nevienas nakts, kad es nebūtu domājis… nebūtu domājis par visu to… — Kadverta balss aprāvās, un viņa skatiens aizslīdēja no mēness gaismas pielietās jūras līdz sniegotajām kalnu virsotnēm. — Es nevarēju paciest domu, ka tas viss būtu jāzaudē, ka man nekad vairs nebūtu lemts redzēt Konu. Septiņi gadi! Es nesaslimu. Bet, luk, tāpēc paliku vecpuisī. Es biju saderinājies, bet neuzdrīkstējos precēties, kamēr šaubas nebija izklīdinātas. Viņa to nesaprata. Aizbrauca uz Savienotajām Valstīm un apprecējās. Kopš tā laika neesmu viņu vairs redzējis.
Līdzko biju ticis vaļā no spitālīgā policista, kļuva dzirdama pakavu klaboņa, it kā uzbruktu kavalērija. Tur drāzās skandināvs. Viņš bija nobijies no jezgas un piespiedis tos sasodītos apsargājamos spitālīgos apseglot četrus zirgus. Mēs bijām gatavi sekot viņam. Laits bija izrēķinājies ar trijiem kokua, bet pēc tam mēs atpestījām Bērn- liju no diviem. Ap to laiku viss ciemats jau vārījās, bet, kad mēs laidām ļekas vaļā, kāds sāka bliezt mums virsū no vinčestra. Tas droši vien bija Džeks Makvejs, Molokai vecākais uzraugs.