Maikls Kraitons
KONGO
.
IEVADS
Tikai aizspriedumi un Merkatora projekcijas īpatnības traucē mums apjaust Āfrikas kontinenta milzīgos apmērus. Ar savu divpadsmit miljonu kvadrātjūdžu lielo teritoriju Āfrika ir gandrīz tikpat liela, cik Ziemeļamerika un Eiropa kopā. Tā ir gandrīz divreiz tik liela kā Dienvidamerika. Un tieši tāpat kā kļūdāmies, iztēlodamies Tumšā Kontinenta izmērus, mēs kļūdāmies ari, domādami, ka to klāj galvenokārt svelmaini tuksneši un zāļaini līdzenumi.
Patiesībā Āfriku sauc par Tumšo Kontinentu tikai viena iemesla — plašo mūžamežu dēļ, kas klāj tās centrālo daļu. Tas ir Kongo upes baseins, kurā ietilpst viena desmitdaļa kontinenta — pusotra miljona kvadrātjūdžu klusa, mitra, tumša meža — viendabīgs ģeogrāfiskais apvidus gandrīz puses Savienoto Valstu kontinentālās daļas lielumā. Sis pirmatnējais mežs ir saglabājies nemainīgs un palicis neaizskarts vairāk nekā 60 miljonus gadu.
Pat mūsdienās Kongo baseinā dzīvo tikai pusmiljons cilvēku, un ari tie lielākoties mīt ciematos, kas izkaisīti gar džungļiem cauri plūstošu, lēnu un duļķainu upju krastiem. Meža plašumi tā ari palikuši neskarti, bet kvadrātjūdžu tūkstoši — vēl līdz šai dienai neizpētīti.
It sevišķi tas attiecas uz Kongo baseina ziemeļaustrumu stūri, kur mūžameži sastopas ar Virungas vulkāniem Lielās Lūzuma ielejas malā. Trūkstot kārtīgiem tirdzniecības ceļiem, kā ari jebkādiem vilinājumiem, rietumu cilvēka acs pirmoreiz ieraudzīja Virungu tikai pirms simt gadiem.
Sacensība ar mērķi «izdarīt astoņdesmito gadu lielāko atklājumu» Kongo notika sešās 1979. gada nedēļās. Šī grāmata stāsta par pēdējās amerikāņu ekspedīcijas uz Kongo trīspadsmit dienām 1979. gada jūnijā, nedaudz vairāk nekā simt gadus pēc Henrija Mortona Stenlija pirmās ekspedīcijas 1874.—1877. gadā. Šo divu ekspedīciju salīdzinājums atklāj daudz ko no Āfrikas izpētes mainības un nemainības šajos simt gados.
Stenliju parasti atceras kā reportieri, kas 1871. gadā atrada Livingstonu, bet viņa īstenais nopietnais veikums ir tas, kas nāca vēlāk. Mūrheds viņu sauc par «jauna tipa cilvēku Āfrikā… uzņēmēju uti pētnieku… Stenlijs neieradās Āfrikā, nedz lai būtu misionārs, nedz lai izveidotu impēriju, un viņu nevadīja nopietna interese par tādām lietām kā antropoloģija, botānika vai ģeoloģija. Vienkāršoti izsakoties, viņš bija devies iegūt slavu.»
Kad Stenlijs 1874. gadā gatavojās otrreiz doties ekspedīcijā no Zanzibāras, viņu atkal dāsni finansēja avīzes. Un, kad viņš pēc 999 dienām atgriezās no džungļiem, pieredzējis ārkārtīgas grūtības un zaudējis vairāk nekā divas trešdaļas no sākotnējā ekspedīcijas dalībnieku skaita, viņam un viņa avīzēm piederēja gadsimta reportāža — Stenlijs bija izsekojis visam Kongo upes tecējumam.
Bet divus gadus vēlāk Stenlijs atgriezās Āfrikā gluži citādos apstākļos. Viņš ceļoja ar pieņemtu vārdu, mainīja ekspedīcijas virzienu, lai sajauktu pēdas izsekotājiem; tie daži cilvēki, kas zināja, ka viņš ir Āfrikā, varēja vienīgi minēt, ka viņam padomā ir kāds «dižs komerciāls pasākums».
Patiesībā Stenliju finansēja Beļģijas karalis ļjeopolds II, kurš tiecās iegūt personiskā īpašumā lielu daļu Āfrikas. «Tas nav jautājums par Beļģijas kolonijām,» Leopolds rakstīja Stenlijam. «Te ir runa par jaunas valsts radīšanu, kura būtu tik liela, cik vien iespējams… Karalis kā privātpersona vēlas iegūt īpašumus Āfrikā. Beļģija nevēlas ne koloniju, ne teritorijas. Stenlija kungam tādēļ zemes gabali jāpērk vai jādabū koncesijā…»
Sis neticamais plāns tika realizēts. 1885. gadā kāds amerikānis izteicās, ka Leopoldam «pieder Kongo, tāpat kā
Rokfelleram pieder «Standard Oil»». Salīdzinājums bija pareizs pat vairāk nekā vienā aspektā, jo Āfrikas izpētē bija sācis valdīt bizness.
Tā tas ir palicis līdz pat mūsdienām. Stenlijam būtu patikusi amerikāņu 1979. gada ekspedīcija, kas notika slepenībā un ātri. Bet atšķirības būtu viņu satriekušas. Kad Stenlijs sasniedza Virungu 1875. gadā, viņš ceļā bija pavadījis jau gandrīz gadu; amerikāņu ekspedīcija sasniedza savu mērķi nedaudz vairāk kā nedēļas laikā. Un Stenliju, kurš ceļoja nelielas armijas — četrsimt vīru — pavadībā, būtu izbrīnījusi ekspedīcija, kurā ir tikai divpadsmit dalībnieku, turklāt viens no tiem — pērtiķis. Teritorijas, ko šķērsoja amerikāņi gadsimtu vēlāk, bija kļuvušas par autonomu valsti: Kongo tagad bija Zaira un Kongo upe — Zairas upe. Faktiski 1979. gadā vārds «Kongo» attiecās vairs tikai uz Zairas upes baseinu, kaut gan ģeologu aprindās Kongo vēl arvien lietoja pieraduma un vārda romantiskās pieskaņas dēļ.
Neskatoties uz šīm atšķirībām, ekspedīcijām bija visai līdzīgi rezultāti. Tāpat kā Stenlijs, amerikāņi zaudēja divas trešdaļas ekspedīcijas dalībnieku, atgriezās no džungļiem tikpat lielā mērā pateicoties laimīgai nejaušībai, kā tas bija ar Stenlija vīriem pirms gadsimta. Un, tāpat kā Stenlijs, viņi pārveda neticamus stāstus par kanibāliem un pigmejiem, bojāgājušām džungļu civilizācijām un milzīgiem zudušiem dārgumiem.
Es gribētu pateikties R B. Trevisam no Zemes resursu tehnoloģijas dienesta Hjūstonā (ĒRTS) par atļauju izmantot sakaru seansu videoierakstus; Dr. Karenai Rosai no ĒRTS par sīkāku ekspedīcijas detaļu izklāstu; Dr. Pīteram Eliotam no Kalifornijas universitātes Bārklijā Zooloģijas nodaļas un «Eimijas projekta» dalībniekiem, ieskaitot Eimiju pašu; Dr. Viljamam Vensam no «Kasai Mining & Manufacturing» Zairā; Dr. Smitam Džefersonam no Nairobi universitātes Medicīniskās patoloģijas nodaļas Kenijā un kapteinim Čārlzam Manro no Tanžeras Marokā.
Esmu vēl pateicību parādā Markam Vorvikam no Nairobi par viņa ieinteresētību šajā projektā; Manam Binksam no Nairobi par laipno piedāvājumu aizvest mani uz Virungas novadu Zairā; Džoisai Smolai par manu transporta lietu nokārtošanu — parasti ļoti ātri un uz noslēpumainām pasaules malām, un, visbeidzot, īpaša pateicība manai asistentei Džūditai Lavdžojai, kuras nenogurstošās pūles visgrūtākajos brīžos bija vitāli svarīgas šās grāmatas pabeigšanai.
M. K.
Prologs
KAULU APVIDUS
Rītausma Kongo mūžamežos
Bālā saule izkliedēja rīta vēsumu un lēni kāpjošo mitro miglu, atsedzot gigantisku un klusu pasauli. Milzīgi koki, kuru stumbru diametrs bija ap četrdesmit pēdu, pacēlās divsimt pēdu augstumā, tur izplezdami savu lapu biezo baldahīnu, izdzēsdami debesis un pastāvīgi pilinādami ūdens lāses. Pelēko ķērpju, vīteņaugu un liānu aizkars nekārtīgā mudžeklī nokarājās no kokiem; no stumbriem slējās parazītiskās orhidejas. Milzīgās, no mitruma vizošās papardēs, kas sniedzās cilvēkam pāri krūtīm, migla vēl saglabājās. Šur un tur lāsmoja kāds krāsas plankums — sarkanie akantemas ziedi, kas sevī glabā nāvējošu indi, un zilie disindras staipekņa ziedi, kas atveras tikai rīta agrumā. Tomēr kopiespaids bija viens — plaša, pārmērīgi liela zaļpelēka pasaule, svešāda, cilvēkam nedraudzīga vieta.
Jans Krugers nolika šauteni un izstaipīja stīvos muskuļus. Tik tuvu ekvatoram saule ausa strauji; drīz jau bija gluži gaišs, lai gan migla vēl saglabājās. Viņš pārskatīja ekspedīcijas apmetni, ko apsargāja: astoņas spilgti oranžas neilona teltis, zila atkritumu telts, aparatūras kastes, pārklātas, velti pūloties tās pasargāt no mitruma. Viņš saskatīja arī otru sargu Misulu sēžam uz akmens; Misulu miegaini pamāja. Turpat stāvēja raidīšanas iekārta: sudrabainais antenas šķīvis, melnā raidītāja kaste ar kabeļiem, kas kā čūskas aizlocījās līdz pārnēsājamai kamerai, kura bija nostiprināta uz saliekamā trijkāja. Amerikāņi to lietoja, ik dienas caur pavadoni noraidot ziņojumus savai vadībai Hjūstonā.