5. jūnijā PAA publicēja citu primatologu komentārus par profesora Eliota darbu. (Daudzi vēlāk noliedza, ka kaut ko tādu rakstījuši, vai apgalvoja, ka viņu vārdi citēti aplam.) Doktoram Veinam Tērmanam no Oklahomas universitātes Normānā tika piedēvēts apgalvojums, ka Eliota darbs ir «nedabisks un neētisks», doktore Felisitija Hammonda no Jērksa Primātu izpētes centra Atlantā rakstīja, ka «nedz Eliots pats, nedz viņa pētījums nav augstas raudzes», bet doktors Ričards Aronsons no Čikāgas universitātes nosauca pētījumu par «izteikti fašistisku».
Neviens no šiem zinātniekiem pirms komentāru publicēšanas Eliota rakstu nebija lasījis, toties kaitējums, īpaši no Aronsona izteikuma, bija neaprēķināms. 8. jūnijā Elea- nora Vrīza, viena no PAA vadītājām, pieminēja «doktora Eliota un viņa nacistisko darbinieku noziedzīgos pētījumus». Viņa apgalvoja, ka Eliota pētījumu metodes izraisījušas Eimijai murgus, ka Eimiju pakļauj spīdzināšanai, narkotiku un elektrošoka iedarbībai.
Novēloti, 10. jūnijā, Eimijas projekts sagatavoja plašu paziņojumu presei, izskaidrojot visu sīki un atsaucoties uz nepublicēto rakstu. Bet nu jau universitātes preses nodaļa bija «pārāk aizņemta», lai to publicētu.
11. jūnijā Bārklijas fakultātē tika izsludināta sapulce par universitātes darbinieku «rīcības ētikas jautājumiem». Elea- nora Vrīza paziņoja, ka PAA ir nolīgusi ievērojamo Sanfrancisko advokātu Melvinu Belli, lai «atbrīvotu Eimiju no varmācības». Belli birojs komentārus nesniedza.
Tajā pašā dienā Eimijas projekta darbinieki nonāca pie negaidīta atklājuma, kas palīdzēja izskaidrot Eimijas sapņus.
Kritikai un nemierīgajai situācijai nebeidzoties, grupa visu laiku bija turpinājusi strādāt ar Eimiju, kuras ieilgušās ciešanas un liesmainie dusmu izvirdumi bija pastāvīgs atgādinājums, ka viņi vēl nav atrisinājuši šo problēmu. Viņi neatlaidīgi meklēja jelkādus risinājumus, taču, kad beidzot viss sāka noskaidroties, tas notika vienkārši gadījuma pēc.
Asistente Sāra Džonsone bija devusies kaut ko uzzināt par aizvēsturiskajiem arheoloģijas pieminekļiem Kongo gadījumā, ja Eimija bērnībā, pirms atvešanas uz Mineapoles zoodārzu būtu kaut ko tādu redzējusi («senas ēkas džungļos»), kas gan nelikās ticami. Džonsone visai drīz atklāja, ka rietumnieki Kongo pirmoreiz ieradušies pirms simt gadiem, pēdējā laikā naidīgas ciltis un pilsoņu karš padarījis zinātniskus pētījumus šajā reģionā bīstamus un, visbeidzot, ka mitrā džungļu vide ir nelabvēlīga no vēstures pieminekļu saglabāšanās viedokļa.
Tas nozīmēja, ka par Kongo priekšvēsturi bija zināms visai maz, un Džonsones meklējumi tika pabeigti pāris stundās. Bet, nevēlēdamās tik ātri beigt, viņa turpināja caurskatīt citas grāmatas antropoloģijas bibliotēkā — etnogrāfiskus un vēstures aprakstus, agrīnas hronikas. Visse- nāk Kongo vidienē bija nonākuši arābu vergu tirgotāji un portugāļu tirgoņi, no kuriem daži bija aprakstījuši savus ceļojumus. Džonsone nesaprata nedz arābu, nedz portugāļu valodu, tādēļ šķirstīja grāmatas, apskatīdama attēlus.
Un tad viņa ieraudzīja attēlu, no kura, kā viņa vēlāk sacīja, «skudriņas skrēja pa muguru».
Tā bija portugāļu gravīra, oriģinālā datēta ar 1642. gadu, iespiesta 1842. gadā. Tinte uz dzeltenā, trauslā papīra bija nodzeltējusi, tomēr skaidri bija saskatāma sabrukusi, vīte- nājiem un milzīgām papardēm aizaugusi pilsēta džungļos. Durvis un logi bija veidoti no lielām pusapļa arkām, tieši tādām, kā Eimija bija zīmējusi.
«Tā bija tāda veiksme,» Eliots vēlāk izteicās, «kāda zinātniekam gadās reizi mūžā — ja viņam palaimējas. Protams, mēs neko nezinājām par attēlu; apraksts bija rakstīts izplūdušā rokrakstā, un tajā bija vārds, kas izskatījās pēc «Zindža», un vēl datējums «1642.» Mēs nekavējoties nolīgām tulkotājus, kas specializējās senarābu un 17. gadsimta portugāļu valodā, bet tas nebija galvenais. Lielākais sasniegums bija tas, ka mums bija iespēja pārbaudīt svarīgu teorētisku jautājumu. Eimijas zīmējumi likās nepārprotama ģenētiskās atmiņas izpausme.»
Jautājumu par ģenētisko atmiņu pirmais izvirzīja Marē 1911. gadā, un kopš tā laika par to bija norisinājies daudz diskusiju. Vienkāršoti skaidrojot, teorija paredzēja, ka ģenētiskās mantošanas mehānisms, kas noteica visu fizisko īpašību pārmantošanu, ar to vien neaprobežojās. Zemāko dzīvnieku uzvedība bija nepārprotami ģenētiski nosacīta, tie piedzima ar paradumu kompleksu, kas tiem nebija vairs jāapgūst Augstāko dzīvnieku uzvedība bija elastīgāka, atkarīga no apgūtā un atmiņas. Tādēļ bija jautājums, vai augstākajiem dzīvniekiem, īpaši pērtiķiem un cilvēkiem, kāda daļa no psihes bija ari gēnu noteikta kopš dzimšanas.
Tagad, Eliots nojauta, Eimija bija šādas atmiņas pierādījums. Eimiju aizveda no Āfrikas, kad viņai bija septiņi mēneši. Izņemot gadījumu, ja viņa šo sabrukušo pilsētu tomēr būtu vēl bērnībā redzējusi, viņas sapņi atspoguļoja raksturīgu ģenētisko atmiņu, ko bija iespējams pārbaudīt, tikai dodoties uz Āfriku. 11. jūnijā Eimijas projekta darbinieki par to bija vienojušies. Ja viņi būs spējīgi to nokārtot — un par to samaksāt —, viņi aizvedīs Eimiju atpakaļ uz Āfriku.
12. jūnijā grupa gaidīja, kad tulkotāji pabeigs darbu pie apraksta. Pārbaudītiem tulkojumiem bija jābūt gataviem divu dienu laikā. Bet ceļojums uz Āfriku Eimijai un diviem grupas dalībniekiem maksātu vismaz trīsdesmit tūkstošus dolāru, krietnu daļu visa gada finansējuma. Un gorillas pārvadāšana pa puspasauli bija saistīta ar sarežģītu muitas nosacījumu mudžekli un birokrātiskiem šķēršļiem.
Nepārprotami bija vajadzīga speciālista palīdzība, bet viņi nezināja, pie kā griezties. Un tad, 13. jūnijā, piezvanīja doktore Karena Rosa, kas pārstāvēja vienu no institūcijām, kuras viņus finansēja, — Zemes resursu Savvaļas dabas fondu —, lai pavēstītu, ka viņa vadīs ekspedīciju uz Kongo, kas dodas ceļā tuvāko divu dienu laikā. Un, kaut arī viņa neizrādīja ne mazāko vēlēšanos ņemt līdzi Pīteru Eliotu vai Eimiju, varēja noprast — vismaz no telefona sarunas —, ka viņa zina, kā tiek organizētas un vadītas ekspedīcijas uz attāliem zemes nostūriem.
Kad viņa pavaicāja, vai būtu iespējams ierasties Sanfrancisko, lai parunātos ar doktoru Eliotu, doktors Eliots atbildēja, ka priecātos par iespēju tikties, kad vien viņai tas būtu ērti.
3. Juridiskie jautajumi
Pīters Eliots atcerējās 1979. gada 14. jūniju kā pēkšņu izmaiņu dienu. Viņš sāka savas dienas gaitas astoņos no rīta Sanfrancisko juristu firmā Sutherland, Morton & O'Con- nell, jo I'AA viņam bija piedraudējusi ar tiesas prāvu par aizbildniecību — prāvu, kas tagad, plānojot izbraukšanu no valsts kopā ar Eimiju, ieguva vēl lielāku nozīmi.
Tikšanās ar Džonu Mortonu bija norunāta firmas bibliotēkā ar skatu uz Grāntstrītu. Mortons rakstīja piezīmes dzeltenā bloknotā.
Es domāju, ka jūsu lietā viss ir kārtībā, — Mortons iesāka, — taču man vajadzētu zināt dažus faktus. Vai Eimija ir gorilla?
Jā, kalnu gorillu mātīte.
Vecums?
Viņai tagad ir septiņi gadi.
Tātad viņa vēl ir bērns?
Eliots paskaidroja, ka gorillas nobriest seši līdz astoņu gadu vecumā, tātad Eimija bija pēdējos pusaudzes gados, līdzvērtīgi sešpadsmit gadus vecai meitenei.
Mortons šņāpa piezīmes bloknotā.
Vai mēs varētu teikt, ka viņa vēl ir nepilngadīga?
Vai mēs gribētu to apgalvot?
Es tā domāju.
Jā, viņa vēl ir nepilngadīga, — noteica Eliots.