No kurienes viņa nākusi? Es domāju izcelsmi.
Kāda tūriste, uzvārdā Svensone, viņu atrada Āfrikā, ciemā, kas saucas Bagimindi. Iezemieši bija nogalinājuši Eimijas māti apēšanai. Svensone viņu nopirka, kad gorilla vēl bija maza.
Tātad viņa nav uzaudzināta nebrīvē, — Mortons precizēja, rakstīdams bloknotā.
Nē. Svensones kundze viņu atveda uz Savienotajām Valstīm un uzdāvināja Mineapoles zoodārzam.
Viņa zaudēja interesi par Eimiju?
Domāju, ka jā, — Eliots atbildēja. — Esam mēģinājuši ar viņu sazināties, lai kaut ko izdibinātu par Eimijas agrīno bērnību, bet viņa ir izbraukusi no valsts. Šķiet, ka viņa pastāvīgi ceļo; viņa ir Borneo. Lai vai kā, bet, kad Eimiju atsūtīja uz Sanfrancisko, es piezvanīju uz Mineapoles zoodārzu, lai pajautātu, vai drīkstu viņu paturēt pētījumiem. Zoodārzs atļauju deva — uz trim gadiem.
Vai jus viņiem maksājāt?
Nē.
Vai eksistē rakstisks līgums?
Nē, es tikai piezvanīju zoodārza direktoram.
Mortons pamāja.
Mutiska vienošanās… — viņš sacīja rakstīdams. — Un kad beidzās šie trīs gadi?
Tas bija 1976. gada pavasarī. Es lūdzu zoodārzam pagarinājumu uz sešiem gadiem, un viņi man to deva.
Atkal mutiski?
Jā. Es piezvanīju.
Sarakstes nebija?
Nē. Viņi nešķita sevišķi ieinteresēti, kad es piezvanīju. Taisnību sakot, man liekas, ka viņi par Eimiju bija aizmirsuši. Zoodārzam tā jau ir četri gorillas.
Mortons sarauca pieri.
Vai gorillas nav visai dārgi dzīvnieki? Gadījumā, ja jūs gribētu tādu nopirkt sev vai kādam cirkam?
Gorillas ir Sarkanajā grāmatā; tos nevar nopirkt turēšanai mājās. Bet vispār — jā, tie ir stipri dārgi.
Cik tieši?
Nu, noteiktas tirgus cenas nav, bet tas maksātu kādus divdesmit vai trīsdesmit tūkstošus dolāru.
Un visus šos gadus jūs esat mācījis viņai valodu?
Jā, — Pīters atteica, — amerikāņu zīmju valodu. Pašlaik viņas vārdu krājumā ir sešsimt trīsdesmit vārdu.
Vai tas ir daudz?
Vairāk nekā jebkuram citam zināmajam primātam.
Mortons pamāja, turpinādams pierakstīt.
Jūs katru dienu turpināt strādāt ar viņu? -Jā.
Labi, — Mortons sacīja. — Līdzšinējas dzīvnieku aizbildnības lietās tas ir bijis svarīgākais.
Jau vairāk nekā simt gadus rietumvalstīs pastāvēja organizētas kustības, kas cīnījās pret eksperimentēšanu ar dzīvniekiem. Šīs kustības vadīja vivisekcijas pretinieki, RSPCA un ASPCA Sākobiēji šīs organizācijas bija nedaudz prātā jukušu dzīvnieku mīlētāju kopienas, kas centās apturēt jebkādus pētījumus, kuros izmantoja dzīvniekus.
Gadiem ejot, zinātnieki bija izstrādājuši standarta aizsardzības pasākumus, kas noderēja tiesā. Zinātnieki apgalvoja, ka viņu darbs ir vērsts uz cilvēku veselības un labklājības uzlabošanu, kas ir augstāks mērķis nekā dzīvnieku labklājība. Viņi norādīja, ka neviens neiebilst pret dzīvnieku izmantošanu par nesējiem vai jūga lopiem lauksaimniecībā — šo verdzību, kam dzīvnieki bijuši pakļauti tūkstošiem gadu. Dzīvnieku izmantošana zinātniskos eksperimentos tikai paplašina to izmantošanu cilvēku labā.
Turklāt dzīvnieki vārda vistiešākajā nozīmē bija tikai lopi. Viņiem nepiemita pašapziņa, tie neko nesaprata no savas pastāvēšanas dabā. Filozofa Džordža Meda vārdiem runājot, tas nozīmēja, ka «dzīvniekiem nav tiesību. Mums ir atļauts atņemt tiem dzīvību, ar to netiek izdarīts nekas slikts. Dzīvnieks ar to neko nezaudē…»
Daudzus cilvēkus satrieca šādi uzskati, bet mēģinājumi nospraust robežas atdūrās loģikas problēmās. Pirmā no tām bija izpratne par to, kas ir dzīvnieks, īpaši — zemākajās formās. Retais pētnieks operēja suņus, kaķus un citus zīdītājus bez anestēzijas, taču — ko teikt par vēžiem, dēlēm un sēpijām? Šo butnu ignorēšana butu sava veida «taksonomiskā diskriminācija». Bet, ja ari šie dzīvnieki būtu jāaizsargā, vai tad no šā paša viedokļa nebūtu pretlikumīgi sviest dzīvu omāru verdoša ūdens katlā?
Jautājumu par to, kas atzīstams par nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, pašas aizsardzības biedrības krietni saputroja. Dažās zemēs tās cīnījās pret žurku apkarošanu; bet 1968. gadā atgadījās visai ekscentrisks notikums farmācijas rūpniecībā Austrālijā.* Pēc šiem ironiskajiem gadījumiem tiesas visai nelabprāt iejaucās eksperimentos ar dzīvniekiem. Pētnieki praktiski varēja darboties pēc sava prāta. Bet šo pētījumu apjoms bija milzīgs — septiņdesmitajos gados tikai Savienotajās Valstīs vien eksperimentos ik gadu tika nogalināti sešdesmit četri miljoni dzīvnieku.
Bet attieksme pamazām bija mainījusies. Delfīnu un pērtiķu valodas pētījumi noskaidroja, ka šiem dzīvniekiem piemīt ne tikai saprāts, bet arī apziņa; tie atpazina sevi spoguļos un fotogrāfijās. 1974. gadā zinātnieki paši nodibināja Starptautisko primātu aizsardzības līgu, lai pārraudzītu pētījumus, kas skar pērtiķus. 1978. gada martā Indijas valdība aizliedza rēzuspērtiķu eksportu uz zinātniskajām laboratorijām visā pasaulē. Un bija dažas tiesas prāvas, kurās tika nolemts, ka ir gadījumi, kad dzīvniekiem tomēr ir tiesības.
Vecais uzskats bija analogs verdzībai: dzīvnieks bija saimnieka īpašums, kas ar to varēja rīkoties pēc sirds patikas. Tagad īpašuma tiesības tika atbīdītas otrajā plānā. 1977. gada februārī tika iztiesāta prāva attiecībā uz delfīnu, vārdā Mērija, ko laboratorijas tehniķis bija izlaidis atklātā okeānā. Havaju universitāte iesūdzēja tehniķi, piedzenot zaudējumus par vērtīgo laboratorijas dzīvnieku. Divas tiesas prāvas beidzās par labu tehniķim, apsūdzība tika atcelta.
1978. gada novembrī tika iztiesāta prāva par aizbildnību šimpanzēm Artūram, kas tekoši runāja zīmju valodā. Pērtiķa īpašnieks — Džonsa Hopkinsa universitāte — bija nolēmis viņu pārdot un slēgt pētījumu programmu. Pērtiķa instruktors Viljams Levins devās uz tiesu un pieteica aizbildnības prasību, jo Artūrs prot valodu un līdz ar to vairs nav šimpanze.
— Viens no svarīgākajiem faktiem šajā prāvā, — sacīja Mortons, — bija tas, ka citus šimpanzes Artūrs sauca par «melnajiem». Un, kad viņam divas reizes lūdza salikt kaudzītēs cilvēku un šimpanžu fotogrāfijas, viņš to izdarīja nekļūdīgi, vienīgi savējo pielika pie cilvēku attēliem. Viņš acīm redzami neuzskatīja sevi par šimpanzi, un tiesa nosprieda, ka viņam jāpaliek pie audzinātāja, jo šķiršanās izraisītu tam smagus psihiskus pārdzīvojumus.
Eimija raud, kad es eju prom no viņas, — sacīja Eliots.
Kad veicat eksperimentus, jūs prasāt viņai atļauju?
Vienmēr, — Eliots pasmaidīja. Mortonam acīmredzot nebija ne jausmas, ko nozīmē ikdienā dzīvot kopā ar Eimiju. Jebkādai darbībai bija vajadzīga Eimijas piekrišana, pat ja tas bija tikai brauciens ar automašīnu. Viņa bija spēcīgs dzīvnieks un mēdza būt spītīga.
Vai jūs dokumentējat viņas piekrišanu?
Videolentēs.
Vai viņa saprot jūsu eksperimentu jēgu?
Viņš paraustīja plecus.
Viņa saka, ka saprot
Vai jūs izmantojat atalgojumu un sodu sistēmu?
To dara visi dzīvnieku uzvedības pētnieki.
Mortons sarauca uzacis.
Kādi ir sodu veidi?
Nu, kad viņa nav paklausīga meitene, es viņai lieku stāvēt kaktā ar seju pret sienu. Vai arī agri iet gulēt bez viņas iecienītās riekstu sviesta un ievārījuma maizītes.
Spīdzināšana un šoka terapija?
Jāsmejas.
Jūs nesodāt dzīvnieku fiziski?
Viņa ir sasodīti liels dzīvnieks. Parasti es baidos, ka viņa sadusmosies un sodīs mani.