Mortons pasmaidīja un piecēlās.
Ar jums viss būs kārtībā, — viņš sacīja. — Jebkura tiesa nospriedīs, ka Eimija ir jūsu aizbilstamā un jums ir tiesības pieņemt izšķirošus lēmumus attiecībā uz viņu. — Viņš pēkšņi šaubīdamies apklusa. — Es saprotu, ka tas izklausās dīvaini, bet vai jūs varētu pieteikt Eimiju par liecinieci?
Domāju, ka jā. — Eliots atbildēja. — Vai domājat ka līdz tam nonāks?
Šajā prāvā ne, — Mortons atteica, — bet agrāk vai vēlāk nonāks. Ievērojiet — ar laiku būs aizbildnības prāvas attiecībā uz primātiem, kas prot valodu, un šie pērtiķi kāps liecinieku tribīnē.
Eliots paspieda viņam roku un, prom iedams, pavaicāja:
Starp citu, vai man varētu rasties kādi sarežģījumi, ja es viņu vestu uz kaut kurieni ārpus valsts?
Ja ir iesniegts aizbildnības pieteikums, jums varētu būt sarežģījumi, pat pārvedot viņu no viena štata uz otru, — Mortons sacīja. — Vai domājat doties ar viņu kopā ārpus valsts robežām?
-Jā.
Tad mans padoms jums būtu darīt to ātri un slepenībā, — sacīja Mortons.
Savā birojā Zooloģijas nodaļas ēkas bēšajā stāvā Eliots ieradās mazliet pēc deviņiem. Viņa sekretāre Karolīna jau bija tur.
Kāda doktore Rosa zvanīja no Savvaļas dabas fonda Hjūstonā, viņa sacīja, ka jau ir ceļā uz Sanfrancisko. Mo- rikavas kungs zvanīja trīs reizes, esot kaut kas svarīgs. Eimijas projekta līdzstrādnieku sapulce ir paredzēta desmitos. Un «Vējainis» ir jūsu kabinetā.
Patiešām?
Džeimss Veldons bija viens no nodaļas vadošajiem mācībspēkiem, vārgs, bet mutīgs vīrs. «Vējaini» Veldonu nodaļas karikatūrās parasti attēloja ar gaisā paceltu aplaizītu pirkstu — viņš lieliski prata noteikt, no kuras puses vējš pūš. Pēdējās dienās viņš bija centies izvairīties no tikšanās ar Eliotu un viņa projekta līdzstrādniekiem.
Eliots iegāja savā kabinetā.
Nu, Pīter, manu zēn, — Veldons sacīja, pastiepdams roku, lai izdarītu to, kas viņam šķita sirsnīgs rokasspiediens. — Jūs nu gan agri jau klāt
Eliots tūlīt saausījās.
Es cerēju apsteigt to pūli, — viņš atbildēja. Piketētāji parasti nerādījās pirms desmitiem, dažreiz pat vēlāk, atkarībā no tā, kad viņi bija vienojušies tikties ar televīzijas ziņu reportieriem. Tā nu tas mūsdienās notiek — protests norunātā laikā.
Viņi vairs neieradīsies. — Veldons pasmaidīja.
Viņš pasniedza Eliotam jaunāko Chronicle numuru, kura
ievadraksts bija apvilkts ar melnu. Elianora Vrīza bija atkāpusies no PAA nodaļas vadītājas amata, atsaucoties uz pārpūli un personiskas dabas iemesliem. PAA vadība Ņujorkā bija norādījusi, ka Eliota pētījumi visai lielā mērā nepareizi iztulkoti.
Ko tas viss nozīmē? — Eliots vēl nesaprata.
Belli birojs caurskatījis jūsu rakstu un Vrīzas publiskos paziņojumus par spīdzināšanu, secinot, ka PAA draud nopietna apsūdzība par apmelošanu, — Veldons stāstīja.
Ņujorkas birojs bija šausmās. Viņi vērsīsies pie jums vēlāk. Personiski es ceru, ka jūs būsit saprotošs.
Eliots atkrita savā krēslā.
Bet fakultātes sanāksme nākamnedēļ?
Ak, jā, tas ir svarīgi, — Veldons atsaucās. — Nav šaubu, ka fakultātes darbinieki vēlēsies pārrunāt neētisku izturēšanos — no masu informācijas līdzekļu puses — un pieņems stingru lēmumu, atbalstot jūs. Es pašlaik nodarbojos ar šā lēmuma projekta izstrādāšanu, es taisos to piedāvāt apspr iešanai.
Izmaiņu pēkšņums bija samulsinājis Eliotu.
Jūs nebaidāties nostāties viens pret visiem? — viņš jautāja.
Es jūs atbalstu par tūkstoš procentiem, es ceru, ka jūs to zināt, — Veldons sacīja. Bet viņš bija nemierīgs, nepārtraukti staigāja pa kabinetu, aplūkoja Eimijas zīmējumus pie sienām. «Vējainim» bija padomā vēl kas.
Viņa vēl arvien zīmē vienu un to pašu? — Veldons beidzot pajautāja.
Jā, — atteica Eliots.
Un jums vēl aizvien nav ne jausmas, ko tas varētu nozīmēt?
Eliots pārdomāja; vislabāk bija priekšlaikus nestāstīt Vel- donam par to, ko, viņaprāt, šie attēli nozīmēja.
Ne mazākās jausmas, — Eliots sacīja.
Tik tiešām? — Veldons jautāja, saraukdams pieri.
Manuprāt, ir gan kāds, kas zina, ko tas nozīmē.
Kā tā?
Notiek dīvainas lietas, — Veldons noteica. — Kāds man piedāvāja Eimiju atpirkt.
Pirkt Eimiju? Par kādu pirkšanu jūs runājat?
Kāds advokāts no Losandželosaš vakar piezvanīja uz manu biroju un piedāvāja par viņu simt piecdesmit tūkstošus dolāru.
Tas būs kāds bagāts labdaris, — norūca Eliots, — kas domā glābt Eimiju no spīdzināšanas.
Nedomāju vis, — iebilda Veldons. — Viens ir zināms, piedāvājums nāk no Japānas. Kāds Morikava, viņš nodarbojas ar elektroniku. Es to noskaidroju, kad tas advokāts šorīt piezvanīja vēlreiz, lai palielinātu cenu līdz divsimt piecdesmit tūkstošiem.
Divsimt piecdesmit tūkstoši dolāru? — Eliots izbrīnījās. — Par Eimiju?
Par to, protams, nevarēja būt ne runas, viņš netaisās pārdot Eimiju. Bet kādēļ gan kāds par to piedāvā tik daudz naudas?
Veldonam bija sava atbilde.
Tāds lērums naudas — ceturtdaļmiljona dolāru — var nākt tikai no privātuzņēmēja. Rūpnieka. Skaidrs, ka šis Morikava ir lasījis par jūsu darbu un atradis runājošiem primātiem izmantojumu rūpniecībā. — «Vējainis» skatījās griestos, tā bija zīme, ka tūlīt nāks daiļrunības pērles. — Es domāju, šeit paveras jauni apvāršņi primātu gatavošanai rūpnieciskai izmantošanai reālajā pasaulē.
Pīters Eliots nolamājās. Viņš nemācīja Eimiju tādēļ, lai kāds viņu ekspluatētu. Pīters tā arī pateica.
Apdomājiet labi, — Veldons iebilda. — Ja nu mēs esam uz jaunas nozares sliekšņa? Lielo pērtiķu lietišķā bi- beivioristika! Padomājiet, ko tas nozīmē! Ne tikai finansējums nodaļai un pētījumu iespējas. Radīsies iemesls šo dzīvnieku saglabāšanai. Jūs taču zināt, ka lielie pērtiķi izzūd. Šimpanžu skaits Āfrikā ir krietni sarucis. Orangutāniem Borneo mežcirtēji atņem dabisko dzīves vidi, un pērtiķi izzudīs desmit gadu laikā. Gorillu skaits Āfrikas mežos ir sarucis līdz trim tūkstošiem. Visi šie dzīvnieki izzudīs jau mūsu dzīves laikā — ja neradīsies iemesls tos saglabāt kā sugas. Jūs varat sagādāt šo iemeslu, Pīter, manu zēn. Apdomājiet to.
Eliots par to domāja un pārrunāja ar projekta līdzstrādniekiem sapulcē pulksten desmitos. Viņi apsprieda pērtiķu izmantojumu rūpniecībā un darba devēju ieguvumus — atkristu arodbiedrības un prēmijas. Divdesmitā gadsimta beigās šie bija galvenie apsvērumi. (1978. gadā katram jaunam automobilim, kas nobrauca no konveijera Detroitā, izmaksas strādnieku veselības apdrošināšanai pārsniedza mašīnas būvē izmantotā metāla cenu.)
Bet galu galā viņi nonāca pie secinājuma, ka «rūp- nieciskoto pērtiķu» ideja ir neprātīga. Tāds pērtiķis kā Eimija nebūt nebija strādājoša cilvēka dumjš un lēts aizvietotājs. Gluži otrādi — Eimija bija ļoti saprātīgs un sarežģīts, mūsdienu rūpnieciskajai pasaulei neatbilstošs radījums. Viņai bija vajadzīga stingra uzraudzība, viņa bija kaprīza un neuzticama, visu laiku bija jābaidās par viņas veselību. Gluži vienkārši nebija jēgas izmantot viņu rūpniecībā. Ja Morikava bija iedomājies pērtiķus ar lodāmuriem pie mikroelektronikas konveijeriem, montējot televizorus un radiotehniku, viņš bija rūgti maldījies.
Vienīgā brīdinošā piezīme nāca no Bergmana, bērnu psihologa.
— Ceturtdaļmiljons ir liela nauda, — viņš sacīja, — un Morikava droši vien nav muļķis. Viņam bija iespēja spriest par Eimiju pēc viņas zīmējumiem, kas norāda, ka Eimija ir neirotiska un sarežģīta. Ja viņš interesējas par Eimiju, varu derēt, ka tas ir viņas zīmējumu dēļ. Bet es nespēju iedomāties, kādēļ šie zīmējumi ir ceturtdaļmiljona dolāru vērti.