Neviens cits ari to nevarēja iedomāties, un saruna pievērsās zīmējumiem un tikko iztulkotajiem tekstiem. Sāra Džonsone, kas par šo darbu bija atbildīga, sāka ar tiešu paziņojumu:
— Man ir sliktas ziņas par Kongo. [2]
Lielākā daļa vēstures aprakstu, kā viņa paskaidroja, neko nepateica par Kongo. Senie ēģiptieši Nīlas augštecē zināja tikai to, ka viņu upe sākas tālu dienvidos, apvidū, ko viņi sauca par Koku zemi. Tā bija noslēpumaina vieta, kur meži bija tik biezi, ka dienas vidū tur bija tumšs kā naktī. Šo tumsu apdzīvoja dīvainas būtnes, to skaitā mazi cilvēciņi ar astēm un dzīvnieki, kas bija pa pusei balti, pa pusei melni.
Gandrīz četrtūkstoš gadu vēlāk nekas būtiskāks par Āfrikas iekšzemes apvidiem nebija zināms. Arābi ienāca Austrumāfrikā mūsu ēras septītajā gadsimtā, meklēdami zeltu, ziloņkaulu, garšvielas un vergus. Bet arābi bija tirgotāji jūrasbraucēji un nedevās zemes iekšienē. Viņi to sauca par Zindžu, Melno zemi, fantastisku nostāstu apvidu. Bija pazīstami nostāsti par milzīgiem mežiem un maziem cilvēciņiem ar astēm, stāsti par kalniem, kas spļāva uguni un padarīja debesis melnas, stāsti par iezemiešu ciemiem, ko pārplūdināja pērtiķi, kas stājās sakaros ar sievietēm, stāsti par milžiem ar spalvainiem ķermeņiem un plakaniem deguniem, par radījumiem, kas bija pa pusei leopardi, pa pusei cilvēki, un stāsti par iezemiešu tirgiem, kur cilvēku līķus cirta gabalos un pārdeva kā delikateses.
Ar šiem stāstiem pietika, lai noturētu arābus piekrastē, lai gan citi stāsti bija gauži vilinoši: mirdzoša zelta kalni, dimantos mirguļojošas upju gultnes, dzīvnieki, kas runā cilvēku valodā, dižas un neiedomājami bagātas džungļu civilizācijas. Turklāt viens no stāstiem tika atkal un atkal atkārtots — stāsts par zudušo pilsētu Zindžu.
Kā stāsta leģenda, Zālamana laiku ebrejiem zināma pilsēta ir devusi neaptveramu dimantu bagātību. Karavānu ceļš uz šo pilsētu tika ārkārtīgi cītīgi slēpts, nodots no tēva dēlam kā svēts mantojums no paaudzes paaudzē. Bet dimantu raktuves izsīka, un pilsēta pārvērtās drupās kaut kur tumšajā Āfrikas iekšienē. Grūti ejamais karavānu ceļš pārvērtās džungļos, un pēdējais tirgotājs, kas vēl atcerējās to, bija aiznesis savu noslēpumu kapā jau pirms simtiem gadu.
Šo noslēpumaino un vilinošo vietu arābi sauca par zudušo pilsētu Zindžu [3] . Par spīti nevīstošajai slavai, Džonsone bija atradusi tikai dažus sīkākus šīs pilsētas aprakstus. 1187. gadā kāds ibn Baratu, arābs no Mombasas, rakstīja, ka «šā apvidus iezemieši stāsta… par zudušu pilsētu dziļi iekšzemē, ko sauc par Zindžu. Tās iedzīvotāji, kas ir melnādaini, reiz ir dzīvojuši bagātībā un labklājībā, pat vergi tur greznojušies ar dārgakmeņiem, it īpaši dimantiem, jo tur ir liels daudzums dimantu».
1292. gadā persietis Mohammeds Zaids norāda, ka «liels dimants (izmēros] kā savilkta cilvēka dūre…tika izrādīts Zanzibāras ielās, un visi sacīja, ka tas nācis no iekšzemes, kur atrodamas par Zindžu sauktās zudušās pilsētas drupas; tur šādu dimantu esot pārpilnība, tie esot izkaisīti pa zemi un upju gultnēm…».
1334. gadā cits arābs ibn Mohammeds rakstīja: «Mēs gatavojāmies meklēt Zindžas pilsētu, bet pārtraucām meklējumus, kad noskaidrojām, ka tā ir jau sen pamesta un stipri sabrukusi. Stāsta, ka pilsēta izskatoties visai dīvaini, jo durvis un logi veidoti pusmēness formā, bet ēkās pašlaik mīt niknu, spalvainu cilvēku cilts, kas sarunājas čukstot kādā nepazīstamā valodā…»
Tad ierodas portugāļi, šie nenogurdināmie atklājēji. Ap 1544. gadu viņi devās iekšzemē, augšup pa vareno Kongo upi, bet drīz sadūrās ar visiem šķēršļiem, kas kavēs Centrālās Āfrikas izpēti vēl nākamajos gadsimtos. Kongo nebija kuģojama aiz pirmajām krācēm, divsimt jūdžu augšpus grīvas (kur kādreiz bija Leopoldsvila un tagad ir Kinšasa). Iezemieši bija naidīgi un turklāt cilvēkēdāji. Un karstie, mitrie džungļi izplatīja sērgas — malāriju, miega slimību, drudzi un citas, kas strauji samazināja svešinieku skaitu.
Portugāļiem tā arī neizdevās iekļūt Centrālajā Kongo. Tas neizdevās arī angļiem kapteiņa Brennera vadībā 1644. gadā; visa ekspedīcija gāja bojā. Vēl divsimt gadu Kongo palika balts plankums uz civilizētās pasaules kartes.
Bet visi agrīnie pētnieki atkārtoja leģendas par iekšzemi, arī stāstu par Zindžu. Portugāļu mākslinieks Žuans Djego de Valdess 1642. gadā uzzīmēja plaši pazīstamo Zindžas attēlu.
Bet, — sacīja Sāra Džonsone, — viņš uzzīmēja arī astainus cilvēkus un pērtiķus, kam bijuši dzimumsakari ar iezemiešu sievietēm.
Kāds iestenējās.
Nepārprotami, Valdess ir garīgs kroplis, — Sāra turpināja, — visu savu dzīvi viņš ir nodzīvojis Setubalā, dzerdams ar jūrniekiem un zīmēdams pēc viņu nostāstiem.
Āfrika nebija pamatīgi izpētīta līdz deviņpadsmitā gadsimta vidum, kad to veica Bērtons un Spīks, Beikers un Livingstons un it īpaši Stenlijs. Neviens no viņiem neatrada nekādas zudušās pilsētas Zindžas pēdas. Nekas no leģendārās pilsētas netika atrasts arī vēlākajos simt gados.
Drūma noskaņa pārņēma Eimijas projekta līdzstrādniekus.
Es jau jums teicu, ka ziņas ir sliktas, — Sāra Džonsone atkārtoja.
Jūs gribat teikt, — Pīters Eliots apkopoja, — ka šī glezna balstās uz aprakstu un mēs nezinām, vai šī pilsēta pastāv vai ne.
Baidos, ka tā, — Sāra Džonsone atbildēja. — Nav pierādījumu tam, ka attēlā redzamā pilsēta vispār eksistē. Tas ir tikai nostāsts.
4. Atrisinājums
Pītera Eliota stingrā paļaušanās uz divdesmitā gadsimta drošajiem datiem — faktiem, cipariem un diagrammām — nebija ļāvusi pieņemt iespēju, ka šī 1642. gada gravīra ar visām tās detaļām būtu tikai kāda mākslinieka neapvaldīts fantāzijas lidojums. Sī ziņa viņu šokēja.
Viņu plāni vest Eimiju uz Kongo pēkšņi izrādījās bērnišķīgi naivi; Eimijas neizstrādāto, shematisko zīmējumu līdzība Valdesa gravīrai bija nepārprotama sagadīšanās. Kā viņi vispār varēja iedomāties, ka šāda zudusī pilsēta Zin- dža varētu būt kas cits, nevis tikai sens mīts? Septiņpadsmitā gadsimta pasaulē, apvāršņiem paplašinoties un atklājoties arvien jauniem brīnumiem, stāsti par šādu pilsētu varēja likties absolūti ticami un pat neapšaubāmi. Datorizētajā divdesmitajā gadsimtā zudusī pilsēta Zindža bija tikpat neiespējama kā Kamelota vai Zanadu. Viņi ir bijuši nelabojami muļķi, uztverdami to nopietni.
Zudusī pilsēta nepastāv, — viņš rezumēja.
Nu nē, tā pastāv, — sieviete sacīja. — Par to nav nekādu šaubu.
Eliots strauji pacēla acis un saprata, ka ne jau Sāra Džonsone bija viņam atbildējusi. Telpas dziļumā stāvēja gara, izstīdzējusi meiča nedaudz pāri divdesmit Viņu varētu nosaukt par skaistu, ja viņas uzvedībā nebūtu jaušams vēsums un atsvešinātība. Meitene bija ģērbusies atturīgā, lietišķā kostīmā, rokā dokumentu koferītis, kuru viņa tagad nolika uz galda un slēdza vaļā.
Esmu doktore Rosa, — viņa paziņoja, — no Savvaļas dabas fonda, es vēlētos uzzināt jūsu domas par šiem attēliem.
Viņa pasniedza paciņu fotogrāfiju, kuras projekti līdzstrādnieki aplūkoja, brīžiem iesvilpdamies un izsaukdamies. Galda galā Eliots nepacietīgi gaidīja, kad fotogrāfijas nonāks līdz viņam.