Tie bija graudaini melnbalti attēli ar horizontālām iz- vērses svītrām, uzņemti no video ekrāna. Bet ainava bija nepārprotama: sagruvusi pilsēta džungļos ar dīvainām apgāzta pusloka formas durvju un logu ailām.
5. Eimija
— No pavadoņa? — Eliots atkārtoja, juzdams spriedzi savā paša balsī.
Tieši tā, attēli saņemti no pavadoņa pirms divām dienām.
Tad jūs zināt, kur atrodas šīs drupas?
Protams.
Un jūsu ekspedīcija dodas ceļā pēc nedaudz stundām?
Tieši pēc sešām stundām un divdesmit trim minūtēm, — sacīja Rosa, uzmetusi skatienu savam digitālajam pulkstenim.
Eliots bija atlicis sapulci un jau vairāk nekā stundu sarunājies ar Rosu divatā. Vēlāk Eliots apgalvoja, ka Rosa viņu «piekrāpusi», runājot par ekspedīcijas mērķiem un briesmām, ar kādām būs jāsastopas. Bet Eliots gribēja doties līdzi un, iespējams, nebija pārāk noskaņots satraukties par Rosās ekspedīcijas mērķiem vai iespējamām briesmām. Kā pieredzējis finansējumu lūdzējs, viņš bija pieradis pie situācijām, kad citu nauda un viņa paša motivācija ne gluži sakrita. Tā bija akadēmiskās dzīves ciniskā puse — cik bieži lika finansēta tīrā zinātne, jo tā varbūt varētu palīdzēt ārstēt vēzi? Pētnieks ir gatavs apsolīt jebko, lai tik dabūtu sev naudu.
Acīmredzot Eliotam prātā nenāca, ka Rosa viņu varētu ar tikpat vēsu prātu izmantot, kā Eliots izmantoja viņu. Jau no paša sākuma Rosa nebija īsti patiesa, Treviss viņai bija ieteicis aprakstīt ĒR TS Kongo pasākumu «ar nelielu datu zudumu». Datu zudums bija viņas otrā daba, ikviens ĒRTS darbinieks bija iemācījies neteikt vairāk kā vajadzīgs. Eliots pret viņu izturējās tā, it kā viņa pārstāvētu parastu finansējošu iestādi, un tā bija viņa lielākā kļūda.
Kopumā ņemot, Rosa un Eliots aplam vērtēja viens otru, jo abi centās radīt maldīgu priekšstatu par sevi. Eliots
šķita tik bikls un sevī noslēdzies, ka viens no fakultātes > 7
līdzstrādniekiem to komentēja šādi: «Nav brīnums, ka viņš savu dzīvi veltījis pērtiķiem, viņš jau nevar saņemties, lai runātu ar cilvēkiem.» Bet koledžas gados Eliots bija bijis spēcīgs viduslīnijas spēlētājs un viņa nedrošā akadēmiskā izturēšanās slēpa spējas dragāt sienas.
Arī Karenai Rosai, par spīti viņas jaunības skaistumam un maigajam, vilinošajam Teksasas akcentam, piemita liela inteliģence un iekšēja stingrība. (Viņa bija nobriedusi agri, un kāds pasniedzējs bija viņu raksturojis kā «Teksasas vīrišķīgo sieviešu pašu ziedu».) Rosa jutās atbildīga par iepriekšējo ĒRTS ekspedīciju un bija stingri nolēmusi labot pagātnes kļūdas. Bija vismaz iespējams, ka Eliots un Eimija viņai varētu palīdzēt, kad viņa nonāks galā, un tas bija pietiekošs pamatojums, lai ņemtu abus līdzi. Bez tam Rosa bija nobažījusies par konsorciju, kas nepārprotami meklēja Eliotu, ja jau reiz viņam zvanīja Morikava. Ja viņa ņēma Eliotu un Eimiju līdzi, viņa atņēma konsorcijam iespēju tos izmantot — atkal pietiekošs iemesls. Visbeidzot, viņai vajadzēja aizsegu, ja ekspedīciju apturētu pie kādas no robežām, bet primatologs un viņa pērtiķis bija lielisks aizsegs.
Bet patiesībā Karena Rosa gribēja tikai Kongo dimantus, un viņa bija gatava sacīt jebko, darīt jebko, galu galā — ziedot jebko, lai tikai tos dabūtu.
Sanfrancisko lidostā uzņemtajās fotogrāfijās Eliots un Rosa bija divi smaidoši jauni pētnieki, kas uzņemas mazu avantūru, dodamies ekspedīcijā uz Āfriku. Bet patiesībā viņu mērķi bija dažādi un tieksme pēc tiem — nelokāma. Eliots nevēlējās viņai stāstīt, cik akadēmiski un augsti teorētiski ir viņa mērķi, bet Rosa nevēlējās atklāt, cik pragmatiski ir viņējie.
Un tā ap 14. jūnija pusdienas laiku Karena Rosa brauca kopā ar Pīteru Eliotu viņa daudzcietušajā Fiat sedanā pa Holovelroudu gar universitātes sporta laukumu. Viņa bažījās, jo viņi devās pie Eimijas.
Eliots atslēdza durvis, uz kurām bija sarkans uzraksts «NETRAUCĒT, NOTIEK EKSPERIMENTI AR DZĪVNIEKIEM». Aiz durvīm nepacietīgi ņurdēja un skrāpējās. Eliots apstājās.
Satiekoties ar viņu, — viņš sacīja, — atcerieties, ka viņa ir gorilla, nevis cilvēks. Gorillām ir sava etiķete. Nerunājiet skaļi un neizdariet straujas kustības, kamēr viņa ar jums aprod. Ja smaidāt, neatklājiet zobus, jo zobu rādīšana ir drauds. Un turiet acis nolaistas, jo svešinieku tieši skatieni tiek uzskatīti par naidīgiem. Nestāviet man pārāk tuvu un nepieskarieties man, jo viņa ir ļoti greizsirdīga. Ja runājat ar viņu, nemelojiet Kaut arī viņa lieto zīmju valodu, viņa saprot vairumu vārdu cilvēku valodā un parasti mēs ar viņu vienkārši runājamies. Viņa prot atšķirt, kad viņai melo, un viņai tas nepatīk.
Viņai tis nepatīk?
Viņa atraida, nesarunājas, kļūst riebīga.
Kas vēl?
Nē, es domāju, citādi viss būs kārtībā, — viņš iedrošinoši pasmaidīja. — Mums ir sava tradicionāla sasveicināšanās, kaut gan viņa tu jau ir mazliet par lielu. — Viņš atvēra durvis, saspringa un sacīja: — Labrīt, Eimij!
Kaut kas milzīgs un melns lēkšus ielēca viņa rokās. Eliots atstreipuļoja no trieciena. Rosu satrieca dzīvnieka lielums, viņa bija iedomājusies kaut ko mazāku un mīlīgāku. Eimija bija pieaugušas sievietes lielumā.
Eimija ar savām lielajām lūpām noskūpstīja Eliotu uz vaiga, viņas melnā galva blakus viņa galvai izskatījās milzīga. No Eimijas elpas viņam aizsvīda brilles. Rosa, noskatoties, kā viņš maigi noņem garās rokas no saviem pleciem, sajuta saldenu smārdu.
Eimija šorīt priecīga? — viņš jautāja.
Eimijas pirksti strauji kustējās gar vaigu, it kā viņa gaiņātu kādu mušu.
Jā, es šodien esmu vēlu, — Eliots sacīja.
Eimija atkal kustināja pirkstus, Rosa aptvēra, ka viņa sazinās zīmju valodā. Ātrums bija pārsteidzošs, viņa bija gaidījusi kaut ko daudz lēnāku un ar lielāku piepūli. Viņa pamanīja, ka Eimija nenolaiž acis no Eliota sejas. Viņa bija ārkārtīgi uzmanīga, pievērsās viņam ar visu dzīvnieka vērīgumu, šķita, ka viņa uztver visu — viņa stāju, viņa sejas izteiksmi, viņa balss toni, kā arī vārdus.
Man jāstrādā, — Eliots sacīja. Viņa atkal sāka ātri žestikulēt, it kā noraidoši. — Pareizi, cilvēki strādā.
Viņš ieveda Eimiju atpakaļ furgonā un pamāja, lai Karena seko. Iegājis furgonā, viņš sacīja:
Eimij, šī ir doktore Rosa, sasveicinies ar viņu.
Eimija ar aizdomām uzlūkoja Karenu.
Sveika, Eimij, — Karena Rosa sacīja, smaidot un skatoties grīdā. Viņa jutās nedaudz muļķīgi, tā darot, taču Eimija bija pietiekoši liela, lai iedvestu bailes.
Eimija kādu brīdi blenza uz Karenu, tad aizgāja pāri telpai pie sava molberta. Viņa bija zīmējusi, pirms viņi ienāca, un tagad atsāka, neliekoties zinis par atnācējiem.
Ko tas nozīmē? — Rosa iejautājās. Viņa skaidri juta, ka ir atraidīta.
Redzēsim, — atsaucās Eliots.
Pēc dažiem mirkļiem Eimija uz visām četrām, atbalstoties uz pirkstu locītavām, atčāpoja atpakaļ. Viņa taisnā ceļā devās pie Karenas, paostīja viņas stakli un sīki nopētīja. Šķita, ka viņu īpaši interesēja ādas somiņa ar spožo sprādzi. Rosa vēlāk sacīja, ka «tas bija tāpat kā jebkurā Hjūstonas kokteiļu vakarā. Mani nopētīja cita sieviete. Man bija sajūta, ka kuru katru mirkli viņa man pajautās, kur es esmu pirkusi savas drēbes.»
Tomēr tā vis nenotika. Eimija pastiepās uz augšu un uzvilka zaļas strīpas uz Rosās svārkiem.
Man nešķiet, ka iepazīšanās norit sekmīgi, — sacīja Karena Rosa.
Eliots vēroja šīs iepazīšanās norisi ar lielākām bažām, nekā būtu gribējis to atzīt Iepazīstināt Eimiju ar svešiem cilvēkiem bieži bija grūti, īpaši, ja šie cilvēki bija sievietes.