Gadu gaitā Eliots bija novērojis Eimijā daudzas izteikti «sievišķīgas» īpašības. Viņa varēja būt bikla, atsaukties uz glaimiem, rūpēties par savu izskatu, viņai patika kosmētika, un viņa ārkārtīgi uztraucās par to džemperu krāsu, ko viņa ziemā valkāja. Viņai labāk patika vīrieši, nevis sievietes, un viņa bija atklāti greizsirdīga pret Eliota draudzenēm. Viņš ari reti tās veda pie Eimijas, bet reizēm no rīta viņa apostīja, vai Eliots smaržoja pēc dāmu smaržām, un vienmēr izteica piezīmes, ja viņš no rīta ieradās tajās pašās drēbēs kā iepriekšējā dienā.
Tas viss varētu likties uzjautrinoši, ja vien Eimija nebūtu vairākkārt neprovocēti uzbrukusi svešām sievietēm. Un Eimijas uzbrukums nevarēja būt nekas uzjautrinošs.
Eimija atgriezās pie molberta un signalizēja: Nepatīk sieviete nepatīk Eimija nepatīk ej prom protu.
Nu, Eimij, esi taču laba gorilla, — Pīters norāja.
Ko viņa teica? — jautāja Rosa, iedama pie izlietnes nomazgāt krāsu no apģērba. Pīters ievēroja, ka viņa nospiedza un nekliedza kā daudzi apmeklētāji, kad Eimija viņus uzņēma neviesmīlīgi.
Viņa teica, ka viņai patīk jūsu drēbes.
Eimija nikni uz viņu paskatījās, kā parasti, kad Eliots viņu aplam iztulkoja. Eimija nemelo. Pīters nemelo.
Eimij, uzvedies pieklājīgi, — viņš sacīja. — Karena ir jauks cilvēks.
Eimija norūca un atgriezās pie darba, sākdama ātri zīmēt
Kas tagad notiek? — jautāja Karena Rosa.
Dodiet viņai laiku, — viņš iedrošinoši smaidīja. — Viņai vajadzīgs laiks, lai pierastu.
Viņš nenopūlējās ar skaidrošanu, ka ar šimpanzēm ir daudz grūtāk. Šimpanzes mēdza apmētāt svešiniekus un pat labi pazīstamus strādniekus ar fekālijām, dažreiz uzbrukt, lai parādītu savu varu. Šimpanzēm vajadzēja stingri norādīt, kas ir kas. Par laimi, gorillas bija neformālākas savu attieksmju hierarhijas ziņā un mazāk vardarbīgas. Šai brīdī Eimija norāva papīru no molberta un plēsa to, izmētādama pa visu istabu.
Vai ari tā ir pierašana? — Karena Rosa jautāja. Viņa šķita vairāk uzjautrināta nekā izbiedēta.
Eimij, izbeidz, — Pīters uzsauca, ļaujot balsī ieskanēties aizkaitinājumam. — Eimij…
Eimija sēdēja plānvidū starp papīra gabaliem. Viņa tos nikni plucināja un rādīja: šī sieviete, šī sieviete. Tas bija klasisks apspiestu dusmu piemērs. Ja gorillas nevarēja izdarīt tiešu uzbrukumu, tās izdarīja to simboliski. Tad pašlaik Eimija simboliski plosīja Karenu Rosu gabalos.
Un viņa iekaisa, sākās tas, ko Eimijas projekta līdzstrādnieki sauca par «secību». Līdzīgi cilvēkiem, kas vispirms piesarkst, tad saspringst, tad kliedz un met lietas, līdz, visbeidzot, ķeras pie tieša fiziska uzbrukuma, ari gorillas izgāja zināmu uzvedības veidu secību, pirms metās uzbrukumā. Papīra vai stikla plēšanai sekoja sāniskas, krabja kustībām līdzīgas kustības un urkšķieni. Tad viņa sāka dauzīt pa grīdu, saceldama iespējami lielāku troksni.
Un tad Eimija metīsies virsū, ja viņš nepārtrauks šo secību.
Eimij, — viņš sacīja nepielūdzamā balsī, — Karena pogu sieviete.
Eimija pārstāja plosīties. Viņas pasaulē «pogas» nozīmēja augsti stāvošu personu.
Eimija bija ļoti jūtīga pret noskaņojumiem un izturēšanos, viņai nebija grūti novērot, kas par kuru ir augstāks un noteicējs. Bet attiecībā uz svešiniekiem Eimija bija ārkārtīgi nevērīga pret parastajām cilvēku stāvokļa izpausmēm — apģērbam, izturēšanās un runas veidam viņas izpratnē nebija nekādas nozīmes.
Būdama vēl jauna, viņa bija neizskaidrojami uzbrukusi policistiem. Pēc vairākiem sakošanas gadījumiem un tiesas draudiem bija izdevies noskaidrot, ka Eimijai policistu formas ar spožajām pogām likās klauniskas un smieklīgas, viņa uzskatīja, ka tik muļķīgi apģērbti cilvēki ir zemākas kārtas un tiem var droši uzbrukt. Pēc tam kad viņai bija iemācīts «pogas» jēdziens, viņa pret jebkuru personu formā izturējās ar padevīgu cieņu.
Eimija nu skatījās uz «pogu» Karenu ar citādu attieksmi. Saplosīto papīru čupas vidū viņa jutās samulsusi, kā izdarījusi lielu nepieklājību. Bez teikšanas viņa aizgāja kaktā un nostājās ar seju pret sienu.
Ko tas nozīmē? — Rosa brīnījās.
Viņa zina, ka ir slikti uzvedusies.
Jūs liekat viņai stāvēt kaktā kā bērnam? Viņa taču negribēja neko sliktu. — Pirms Eliots paguva viņu apturēt, viņa devās pie Eimijas, kura vēl aizvien stingi vērās sienā.
Rosa noņēma no pleca savu somu un nolika to Eimijai aizsniedzamu. Kādu brīdi nekas nemainījās, tad Eimija paņēma somu, skatoties te uz Karenu, te Pīteru.
Pīters sacīja:
Viņa saplēsīs visu, kas tur ir iekšā.
Tas nekas.
Viņa zibenīgi atvēra spožo sprādzi un izgāza visu somas saturu uz grīdas. Viņa sāka vandīties mantās, rādīdama: Lūpu krāsa lūpu krāsa Eimijai patīk Eimija grib lūpu krāsu grib.
Viņa grib lūpu krāsu.
Rosa noliecās un atrada to. Eimija noņēma vāciņu un uzzīmēja sarkanu loku uz Karenas sejas, tad pasmaidīja un, laimīgi ierūkusies, pārgāja pār telpu pie spoguļa. Eimija sāka krāsoties.
Man šķiet, ka nu jau mēs sākam saprasties, — sacīja Karena Rosa.
Telpas otrā pusē Eimija, notupusies pie spoguļa, laimīga ķēpāja savu seju. Viņa pasmaidīja savam lieliskajam atspulgam, tad pārvilka ar lūpu krāsu pār zobiem. Šķita, ka nu ir īstā reize viņai to pajautāt
Eimija grib doties braucienā? — ievaicājās Pīters.
Eimijai ārkārtīgi patika izbraucieni, viņa tos uzskatīja
par īpašu atzinību. Pēc sevišķi veiksmīgām dienām Eliots bieži viņu aizveda līdz netālajai ieskrietuvei, kur viņa dabūja apelsīnu dzērienu, ko varēja sūkt caur salmiņu, tīksminoties par satraukumu, ko bija izraisījusi tur esošajos cilvēkos. Lūpu krāsa un piedāvājums braukt likās pat pārāk daudz laimes vienam rītam. Viņa signalizēja: Auto brauciens?
Nē, ne ar automašīnu. Garš ceļojums. Daudzas dienas.
Prom no mājām?
Jā, prom no mājām. Daudzas dienas.
Tas viņu darīja aizdomīgu. Vienīgās reizes, kad viņa bija atstājusi mājas uz daudzām dienām, bija, dodoties uz slimnīcu ārstēt plaušu karsoni un urīnceļu infekciju; tie nu nebija nekādi patīkamie braucieni. Viņa signalizēja: Kurp doties braucienā?
Uz džungļiem, Eimij.
Sekoja ilga pauze. Vispirms viņš nodomāja, ka viņa nav sapratusi, bet viņa zināja vārdu «džungļi», un viņai bija jāsaprot teiktais. Eimija domīgi sarunājās pati ar sevi, atkārtodama vienu un to pašu kā parasti, kad kaut ko pārdomāja: Džungļu brauciens brauciens džungļi doties brauciens džungļi doties. Viņa atlika malā lūpu krāsu. Brīdi skatījusies uz papīra driskām, kas bija izmētātas pa grīdu, Eimija sāka tās uzlasīt un mest papīrgrozā.
Ko tas nozīmē? — jautāja Karena Rosa.
Tas nozīmē, ka Eimija grib braukt, — atbildēja Pīters Eliots.
6. Aizbraukšana
Boeing 747 kravas lidmašīnas paceltā priekšdaļa kā atplesti žokļi atklāja milzīgai alai līdzīgo, spoži apgaismoto iekšpusi. Lidmašīna bija ieradusies Hjūstonā no Sanfrancisko tajā pašā pēcpusdienā; bija deviņi vakarā, un izbrīnītie strādnieki krāva iekšā lielo alumīnija ceļojumu būri, kastes ar vitamīnu tabletēm, ceļojumu naktspodiņu un kastes ar rotaļlietām. Viens strādnieks izvilka inikipeles krūzīti un ilgi uz to skatījās, galvu grozīdams.
Ārpusē uz skrejceļa stāvēja Eliots ar Eimiju, kas bija aizspiedusi ausis, glābjoties no reaktīvo dzinēju rēkoņas. Putni trokšņo, viņa rādīja Pīteram.