— Mēs lidosim ar putnu, Eimij, — Pīters atbildēja.
Eimija nekad agrāk nebija lidojusi un nekad nebija tik tuvu redzējusi lidmašīnas. Mēs brauksim auto, viņa bija izlēmusi, skatoties uz lidmašīnu.
Mēs nevaram braukt ar auto. Mēs lidosim.
Lidosim kurp lidosim? Eimija signalizēja.
Lidosim uz džungļiem.
Šķita, ka tas viņu samulsināja, bet Pīteram negribējās ielaisties tālākos izskaidrojumos. Kā visi gorillas, Eimija baidījās no ūdens, atteikdamās šķērsot pat sīkas tērcī- tes. Viņš zināja, ka viņa būs satriekta, uzzinot, ka viņi lidos pāri milzīgiem ūdens plašumiem. Lai mainītu tematu, viņš ierosināja iekāpt lidmašīnā un paskatīties, kā tur izskatās. Kāpjot pa trapu uz lidmašīnu, Eimija jautāja: Kur pogu sieviete?
Viņš nebija redzējis Rosu pēdējās piecas stundas un bija visai pārsteigts, ieraugot viņu jau lidmašīnā un runājamies pa telefonu, kas bija piestiprināts pie kravas telpas sienas, ar vienu roku turot klausuli, ar otru spiežot ciet ausi, lai kaut ko sadzirdētu. Eliots dzirdēja viņu sakām:
Zini, Ērvings domā, ka ar to pietiks… Jā, lai stātos pretī un likvidētu. Divi mikro HUD, tas viss… Jā, kāpēc ne?
Viņa pabeidza sarunu un pievērsās Eliotam un Eimijai.
Vai viss kartībā? — viņš jautaja.
Lieliski. Es jums te visu izrādīšu. — Viņa veda Eliotu dziļāk kravas telpā, Eimijai turoties cieši blakus. Eliots pameta skatienu atpakaļ un ievēroja šoferi nesam vairākas numurētas metāla kastes ar uzrakstu Intec, Inc un sērijas numuriem.
Šī, — sacīja Karena Rosa — ir galvenā kravas telpa. — Tajā bija Ijind Cruiser pilnpiedziņas automobiļi, amfībijas, piepūšamās laivas, apģērba statņi, aprīkojums, pārtika — viss ar piestiprinātiem datora kodiem, viss sakrauts moduļos. Rosa skaidroja, ka ĒRTS var sarīkot ekspedīciju uz jebkuru ģeogrāfisko un klimatisko apvidu dažu stundu laikā. Viņa arvien uzsvēra iespējas, ko šajā lietā dod datori.
Kāpēc tāda steiga? — Eliots jautāja.
—Tāds darbs, — Karena Rosa atteica. — Pirms četriem gadiem ĒRTS līdzīgu kompāniju nebija. Pašlaik pasaulē ir deviņas, un viņu prece ir konkurētspējīgas priekšrocības, tas ir — ātrums. Sešdesmitajos gados kāda, teiksim, naftas kompānija varēja mēnešiem vai gadiem pētīt iespējamās atradnes. Bet tas vairs nav rentabli — darījumu lietās lēmumi tiek pieņemti nedēļu vai pat dienu laikā. Visu lietu gaita ir paātrinājusies. Mēs jau domājam par astoņdesmitajiem, kad atbilde būs stundu jautājums. Pašlaik ĒRTS līgumi tiek slēgti vidēji uz mazāk nekā trim nedēļām jeb piecsimt stundām. Bet 1990. gadā jau būs pieejami dati «līdz darba dienas beigām» — darbinieks mums piezvana no rīta, prasot informāciju par jebkuru vietu pasaulē, bet dators viņam pilnu atbildi nosūtīs līdz tās pašas darba dienas beigām, teiksim, desmit līdz divpadsmit stundās.
Turpinot ekskursiju, Eliots pamanīja, ka, kaut arī automobiļi piesaistīja uzmanību vispirms, daudz vietas lidmašīnā aizņēma alumīnija konteineri ar uzrakstu «VS2».
Jā gan, — sacīja Rosa. — «Vadība, sakari un spiegošana». Mikroelektronika, visdārgākā mūsu kravas daļa. Kad sākām organizēt ekspedīcijas, elektronika sastādīja 12 procentus no kopējiem izdevumiem. Tagad jau šie izdevumi ir sasnieguši 30 procentus un katru gadu aug. Lauka sakari, novērošana, aizsardzība un tamlīdzīgi.
Viņa aizveda viņus uz lidmašīnas pakaļgalu, kur atradās saliekamā dzīvojamā telpa, labi iekārtota, ar lielu datoru un lāviņām gulēšanai.
Eimija signalizēja: Skaista māja.
Jā, jauka gan.
Viņus iepazīstināja ar Džensenu, jaunu bārdainu ģeologu, un Ērvingu, kas paziņoja, ka esot «trīs E». Abi vīri veica kaut kādus varbūtību pētījumus ar datoru, bet atrāvās, lai sarokotos ar Eimiju, kura uz viņiem drūmi paskatījās, tad pievērsās displejam. Eimiju apbūra krāsainais ekrāns un mirgojošie indikatori, viņa sāka pati spaidīt taustiņus, signalizēdama Eimija spēlē kasti.
Tagad ne, Eimij, — sacīja Eliots, paraudams viņu nost Džensens jautāja:
Vai viņa vienmēr tā dara?
Baidos, ka jā, — atbildēja Eliots. — Viņai patīk datori. Viņa ap tiem knibinājusies jau' kopš agras bērnības, viņai šķiet, ka tie pieder viņai vien. — Tad piemetināja: — Kas ir «trīs E»?
Ekspedīcijas elektronikas . eksperts, — Ērvings priecīgi atsaucās. Viņš bija neliela auguma vīrs ar nebēdnīgu smaidu. — Pūlos no visas sirds. Mēs šo to paņēmām no Inteka, tas arī galvenais. Dievs vien zina, ko japāņi un vācieši mums sagatavojuši.
Ak tu velns, re, kur viņa atkal, — iesaucās Džensens, smiedamies par Eimiju, kas atkal spaidīja taustiņus. Eliots uzsauca:
Eimij, nedrīkst!
Tā jau ir tikai spēle. Pērtiķus, iespējams, tā neinteresē, — Džensens noteica. Un piebilda: — Viņa jau neko nevar sabojāt
Eimija signalizēja: Eimija laba gorilla un atsāka spaidīt taustiņus. Viņa šķita nomierinājusies, un Eliots bija pateicīgs par šo izklaidēšanos. Viņu vienmēr uzjautrināja Eimijas tumšais stāvs pie datora. Pirms spiest kādu taustiņu, viņa mēdza domīgi pieskarties apakšlūpai, kas šķita kā cilvēka darbības parodija.
Rosa, būdama praktiska kā vienmēr, atgrieza viņus pie ikdienišķām lietām.
Vai Eimija būs ar mieru gulēt uz tās lāviņas?
Eliots papurināja galvu:
Nē. Gorillas grib katru nakti taisīt gultu par jaunu. Iedodiet viņai dažas segas, un viņa iekārtos savu migu uz grīdas.
Rosa pamāja ar galvu.
Un kā ar vitamīniem un zālēm? Vai viņa rīs tabletes?
Parasti viņa ir jāpiekukuļo vai jānoslēpj tablete banāna gabalā. Viņa visbiežāk banānu norij nesakošļājusi.
Nesakošļājusi, — Rosa pamāja, it kā tieši tas būtu svarīgi. — Mums ir standarta komplekts, — viņa piemetināja. — Es pārraudzīšu, lai viņa to saņem.
Viņai vajadzīgi tie paši vitamīni, kas cilvēkam, tikai daudz vairāk askorbīnskābes.
Mēs dodam trīstūkstoš vienības dienā. Vai ar to pietiks? Labi. Vai viņa panes pretmalārijas līdzekļus? Tos jāsāk lietot tūlīt.
Vispārīgi runājot, — noteica Eliots, — viņa uz medikamentiem reaģē tāpat kā cilvēki.
Rosa pamāja.
Vai salona spiediena režīms viņai netraucēs? Tas ir noregulēts uz piectūkstoš pēdām.
Eliots papurināja galvu.
Viņa ir kalnu gorilla, bet kalnu gorillas dzīvo piecu līdz deviņu tūkstošu pēdu augstumā, tā ka viņa patiesībā ir pieradusi pie augstuma. Bet viņa ir pieradusi arī pie mitra klimata un ātri zaudē ķermeņa mitrumu; mums būs viņa jāspiež dzert.
Vai viņa var lietot tualeti?
Iespējams, ka pods viņai ir par augstu, — atbildēja Eliots, — bet es paņēmu viņas podiņu.
Viņa lietos savu podiņu?
Protams.
Man viņai ir jauna kaklasiksna; vai viņa to valkās?
Ja jūs to viņai pasniegsit kā dāvanu.
Pārrunājot visu citu Eimijai nepieciešamo, Eliots apjauta, kas bija nolicis dažās pēdējās stundās, viņam nemanot: Eimijas neprognozējamā, sapņu nomāktā neirotiskā uzvedība bija zudusi. Viss bija tā, it kā visam iepriekšējam vairs nebūtu nozīmes. Tagad, dodoties ceļā, viņa vairs nebija untumaina un sevī vērsta, viņa atkal interesējās par apkārtni, viņa atkal bija jauna gorillu mātīte. Viņš pieķēra sevi brīnāmies, vai viņas sapņi, depresija — zīmējumi ar pirkstu, it viss pārējais — nav radies izolētās laboratorijas vides iespaidā, kur viņa bija pavadījusi vairākus gadus. Sākumā laboratorija bija pieņemama kā zīdainim gultiņa. Bet var būt, ka vēlāk tā sāka «spiest». Varbūt, viņš nodomāja, Eimijai vienkārši bija vajadzīga izklaidēšanās.