Gaisā bija jūtams satraukums, runājot ar Rosu, viņš juta, ka notiks kaut kas nozīmīgs. Šī ekspedīcija ar Eimiju bija pirmais tāds gadījums, kādu primatologi bija paredzējuši jau pirms daudziem gadiem — proti, Pērla tēze.
Frederiks Pēris bija dzīvnieku uzvedības pētniecības nozares teorētiķis. Amerikas Etnoloģijas biedrības konferencē Ņujorkā 1972. gadā viņš bija sacījis: «Tagad, kad primāti ir apguvuši zīmju valodu, ļoti iespējams, ka drīz jau zinātnieki dosies pētīt kādu sugu, ņemot līdzi šīs pašas sugas dzīvnieku. Varam it viegli iedomāties situāciju, kurā runātpratēji primāti darbojas tulku lomā vai pat kā cilvēces sūtņi saskarē ar savvaļas būtnēm.»
Pērla tēze piesaistīja uzmanību un ASV Gaisa spēku finansējumu. Gaisa spēki atbalstīja pētījumus valodniecības laukā jau kopš sešdesmitajiem gadiem. Runāja, ka esot pastāvējis slepens projekts CONTOUR, kas paredzēja kontaktus ar svešām dzīvības formām. Oficiālā resora nostāja bija, ka NLO ir dabiska izcelsme, tikai militāristi slēpa savus nodomus. Ja nu notiktu kontakts ar svešiniekiem, iespēja sazināties būtu ārkārtīgi svarīga, tādēļ primātu ņemšana līdzi ekspedīcijās tika uzskatīta par mēģinājumu sazināties ar «svešu saprātu»; tādēļ arī šis Gaisa spēku finansējums tika piešķirts.
Pēris paredzēja, ka šī ekspedīcija notiks līdz 1976. gadam, bet vēl aizvien neviens nebija to mēģinājis. Par iemeslu tam bija fakts, ka tādējādi tikpat nebūtu nekāda ieguvuma, jo savvaļas primāti mulsināja vienlīdz pētniekus un «runājošos» ciltsbrāļus. Daži, kā šimpanze Artūrs, noliedza jebkādu savu saistību ar savu paša cilti, saucot tos par «melnajiem». (Eimija, kad viņu aizveda uz zoodārzu apskatīt citus gorillas, tos atpazina, taču bija vīzdegunīga un sauca tos par «muļķa gorillām», kad tie viņai neatbildēja ar zīmēm.)
Šie novērojumi 1977. gadā noveda citu pētnieku — Džonu Beitsu — pie atzinuma, ka «mēs radām izglītotu dzīvnieku eliti, kas demonstrē to pašu snobisko uzpūtību, kādu izrāda zinātņu doktors attiecībās ar kravas mašīnas šoferi… Ir ļoti maz ticams, ka «runājošo» primātu paaudze varētu būt veiksmīgi starpnieki ekspedīcijas apstākļos. Viņi vienkārši pārāk nicinoši izturas pret sugasbrā- ļiem.»
Patiesībā neviens nezināja, kas īsti notiks, kad kādu primātu paņems līdzi ekspedīcijā, jo neviens to līdz šim nebija darījis. Eimija būs pirmā.
Vienpadsmitos ĒRTS kravas lidmašīna aizripoja pa skrejceļu gar Sanfancisko Starptautisko lidostu, smagnēji pacēlās un pagriezās uz austrumiem — cauri tumsai uz Āfriku.
Treša diena
TANŽERA
1979. gada 15. jūnijs
1. Pamatpatiesības
Pīters Eliots pazina Eimiju kopš viņas bērnības. Viņš bija ļoti lepns uz savu spēju paredzēt viņas reakcijas, kaut gan bija viņu pazinis tikai laboratorijas apstākļos. Tagad, kad viņa nonāca aizvien jaunās situācijās, Eimijas uzvedība Eliotu pārsteidza.
Eliots bija gaidījis, ka pacelšanās Eimiju iedzīs šausmās, un jau laikus sagatavoja šļirci ar trankvilizatoru. Bet izrādījās, ka tas nav nepieciešams. Eimija noskatījās, kā Džensens un Levins piesprādzējas, un žigli piesprādzējās arī pali. Izskatījās, ka viņai šī izdarība šķiet uzjautrinoša, kaut pamuļķīga spēle. Un, kaut arī viņas acis iepletās, kad viņa izdzirdēja dzinējus ierēcamies pilnā spēkā, apkārtējie cilvēki nešķita satraukti, tādēļ viņa centās atdarināt šo garlaikoto vienaldzību, palaikam saraukdama uzacis un nopūzdamās.
Pēc pacelšanās Eimija tomēr paskatījās pa lodziņu un krita panikā. Viņa atbrīvojās no drošības jostas, šaudījās šurpu turpu pa pasažieru nodalījumu no loga uz logu, grūstīdama cilvēkus un bailēs šņukstēdama, signalizēdama: Kur zeme zeme kur zeme. Aiz loga zeme bija tumša un neskaidra. Kur zeme? Eliots viņai iešļircināja toralenu un sāka viņu ieskāt, apsēdināja un bužināja viņas spalvas.
Savvaļā primāti katru dienu vairākas stundas pavadīja, alulodami cits citu, ķerot utis un ērces. Atutošana bija svarīga grupas hierarhijas izpausme — pastāvēja stingri nosacījumi, pēc kādiem dzīvnieki cits citu atutoja un cik bieži. Un, līdzīgi kā muguras braucīšanai pie cilvēkiem, atutošanai piemita tā pati nomierinošā iedarbība. Jau pēc dažām minūtēm Eimija bija pietiekami nomierinājusies, lai ievērotu, ka pārējie iedzer, un tūdaļ pieprasīja «zaļo pilienu dzērienu» — kā viņa sauca martīni ar olīvu — un cigareti. Kaut ko tādu viņa dabūja tikai īpašos gadījumos kā nodaļas ballēs, bet šoreiz Eliots viņai pasniedza cigareti un dzērienu.
Bet satraukums galu galā izrādījās par lielu — vēl pēc stundas viņa mierīgi skatījās ārā pa logu un pati pie sevis signalizēja Skaists skats ikreiz, kad izvēmās. Viņa pazemīgi atvainojās: Eimija atvainojas Eimija cūka Eimija Eimija atvainojas.
— Ir jau labi, Eimij, — Eliots mierināja, glaudīdams viņas pakausi. Drīz pēc tam, parādījusi Eimija nu gulēs, viņa samudžināja uz grīdas migu no iedotajām segām un aizmiga, skaļi krākdama caur platajām nāsīm. Guļot viņai blakus, Eliots domāja — kā gan citi gorillas var gulēt šādā troksnī?
Eliotam bija pašam sava attieksme pret šo ceļojumu. Kad viņš pirmoreiz sastapās ar Karenu Rosu, Eliots nodomāja, ka viņa ir tāda pati zinātniece kā viņš. Bet šī milzīgā, ar datorizētu aprīkojumu piekrautā lidmašīna un visa pasākuma sarežģītība norādīja uz ĒRTS varenību, ko, šķiet, balstīja spēcīga aizmugure, varbūt pat kāda militāra organizācija.
Karena Rosa iesmējās:
— Mēs esam pārāk labi organizēti, lai būtu militāra struktūra!
Un tad viņa izstāstīja par ĒRTS interesēm Virungā. Tāpat kā Eimijas projekta līdzstrādnieki, arī Karena bija uz- dūrusies teikai par zudušo pilsētu Zindžu. Tikai viņa bija izdarījusi gluži citādus secinājumus.
Pēdējos trīssimt gados bijuši vairāki mēģinājumi sasniegt šo pilsētu. 1692. gadā Džons Mārlijs, angļu piedzīvojumu .meklētājs vadīja 200 cilvēku ekspedīciju uz Kongo, par viņiem neviens pēc tam vairs neko nebija dzirdējis. 1744. gadā ieradās holandiešu ekspedīcija; 1804. gadā vēl viena britu ekspedīcija skotu aristokrāta sera Džeimsa Ta- gerta vadībā pietuvojās Virungai no ziemeļiem, sasniedzot Ubangi upes Ravanas līci. Tagerts nosūtīja uz priekšu izlūkus, bet tie neatgriezās.
1872. gadā Stenlijs virzījās tuvu garām Virungas novadam, tomēr tajā neiegāja; 1899. gadā vācu ekspedīcija ieradās Virungā un zaudēja vairāk nekā pusi cilvēku. Privāti finansēta itāļu ekspedīcija 1911. gadā pazuda bez pēdām. Pēc tam vairs neviens zudušo pilsētu Zindžu nebija meklējis.
Tātad neviens to ari nav atradis, — rezumēja Eliots.
Rosa purināja galvu.
Manuprāt, pat vairākas ekspedīcijas atrada šo pilsētu, — viņa sacīja. — Bet neviens no tās vairs neatgriezās.
Šāds rezultāts nebūt nebija neizskaidrojams un noslēpumains. Āfrikas izpētes sākumposmā ekspedīcijas bija saistītas ar ārkārtīgi lielu risku. Pat rūpīgi izplānotās un saprātīgi vadītās zaudēja pusi vai pat vairāk dalībnieku. Tie, kas nenomira no malārijas, miega slimības vai drudža, nonāca pie upēm, kuras mudžēt mudžēja no kroko- diliem un nīlzirgiem, džungļiem, kuros dzīvoja leopardi un aizdompilnas kanibālu ciltis. Un, par spīti bagātīgajai veģetācijai, džungļos bija ļoti maz ēdamu augu — vairākas ekspedīcijas bija nomirušas badā.