Es sāku, — Rosa sacīja Eliotam, — ar pieņēmumu, ka šī pilsēta galu galā eksistē. Tātad — kur es to varētu atrast?
Zudusī pilsēta Zindža tika saistīta ar dimantu raktuvēm, bet dimantus atrod vulkānu tuvumā. Tas vedināja Rosu pārmeklēt Lielā Lūzuma ieleju — milzīgu, trīsdesmit jūdžu platu ģeoloģiskā defekta joslu, kas stiepās vertikāli pāri kontinenta austrumu trešdaļai tūkstoš piecsimt jūdžu garumā. Lūzuma ieleja bija tik milzīga, ka tās pastāvēšana netika apjausta līdz pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, kad ģeologs Gregorijs ievēroja, ka klinšu sienas trīsdesmit jūdžu attālumā sastāvēja no tiem pašiem iežiem. Mūsdienu valodā Lielais Lūzums bija neizdevies mēģinājums izveidot okeānu, kontinenta austrumu bešdaļai pirms divsimt miljoniem gadu cenšoties atrauties no pārējās Āfrikas, tomēr kāda iemesla dēļ process apstājies, pirms atdalīšanās bija notikusi.
Uz kartes Lielā Lūzuma ieplaku iezīmēja divas pazīmes — šauru vertikālu ezeru rinda: Malavi, Tanganjika, Kivu un Mobutu, un vulkānu rinda, ieskaitot vienīgos aktīvos Āfrikas vulkānus Virungā Virungas grēdā aktīvi bija trīs vulkāni: Mukenko, Mubuti un Kangaravi. Tie pacēlās vienpadsmit līdz piecpadsmit pēdas virs Lūzuma ielejas austrumos un Kongo baseina rietumos. Tādējādi Virungā šķita laba vieta dimantu meklējumiem. Nākamais solis bija izpētīt pamatpatiesības.
Kas ir pamatpatiesības? — jautāja Pīters.
Kompānijā mēs nodarbojamies ar datiem, kas gūti no attāluma, — Karena skaidroja. — Pavadoņu uzņēmumi, aerofotogrāfija, radara dati. Mums ir miljoniem uzņēmumu no dažāda attāluma, bet nekas nevar aizvietot pamatpatiesības — konkrētajā vietā strādājošas ekspedīcijas iegūtos datus. Es sāku no ekspedīcijas, kas devās turp meklēt zeltu. Viņi atrada arī dimantus. — Viņa nospieda dažus taustiņus, un attēls uz ekrāna izmainījās, uz tā sāka mirgot dučiem sīku gaismas punktiņu.
Tas ir depozītu izvietojums upju gultnēs Virungas apkaimē. Jūs redzat, kā depozīti veido koncentriskus pusapļus, kas apliecas vulkāniem. Secinājums — dimanti noskaloti šeit no Virungas vulkānu nogāzēm.
Jūs nosūtījāt grupu meklēt šo avotu?
Jā. — Viņa norādīja uz ekrānu. — Bet neļaujieties mānam. Šajā pavadoņa uzņēmumā redzami džungļi piecdesmit tūkstošu kvadrātkilometru platībā. Lielāko daļu no šiem plašumiem nav redzējis neviens baltais cilvēks. Reljefs ir sarežģīts, redzamība apmēram daži metri visos virzienos. Ekspedīcija varētu strādāt šajā apvidū gadiem, paiedama pilsētai garām divsimt metru attālumā un nepamanīdama to. Tādēļ es sašaurināju meklējumu sektoru. Es nolēmu pamēģināt pilsētu atrast
Atrast šo pilsētu? Pavadoņu uzņēmumos?
Jā, — viņa sacīja. — Un es to atradu.
Pasaules mūžameži vairumā gadījumu bija padarījuši neiespējamu novērošanu no attāluma. Lielie džungļu koki izpleta necaurredzamu veģetācijas aizkaru, noslēpjot it visu, kas bija zem tiem. Gan pavadoņu, gan aerofotogrā- fijās Kongo mūžameži izskatījās kā milzīgs, viļņains, bet vienmuļš un vienmērīgi zaļš paklājs. Pat lielākas upes — piecdesmit līdz simt pēdu platas — bija tā apslēptas, ka tās no augšas nevarēja pamanīt
Tādējādi šķita neiespējami, ka viņai izdosies atrast jebkādas pamestās pilsētas pazīmes aerofotogrālijās. Taču Ka- renai bija padomā kas cits — viņa nolēma izmantot to pašu veģetāciju, kas aizsedza zemi.
Veģetācijas analīze tika plaši izmantota mērenā klimata joslā, kur lapotne mainījās atkarībā no gadalaika. Bet ekvatoriālie mūžameži bija nemainīgi — ziemā vai vasarā lapu jūra izskatījās tāpat Rosa pievērsās citam aspektam — veģetācijas albedo nevienmērībām.
Albedo tiek definēts kā no kādas virsmas atstarotās elektromagnētiskās enerģijas attiecība pret enerģijas daudzumu, kas uz to krīt Redzamajā spektrā tas bija virsmas «si>ožums». Upes albedo bija augsts, jo ūdens atstaro lielāko daļu saules gaismas. Veģetācija gaismu absorbē, tādēļ tās albedo ir zems. Jau sākot ar 1977. gadu, ĒRTS izstrādāja datorprogrammas precīzai albedo mērīšanai, kas noteica vissīkākās nianses.
Rosa jautāja pali sev: ja mūžameži slēpj pameslu pilsētu, kas par to liecina? Un atbilde bija skaidra — vēlīni sekundārie džungļi.
Neskarto mūžamežu sauca par primārajiem džungļiem. Primārie džungļi bija tas, ko vairākums ļaužu ar šo vārdu vispār saprata: milzīgus kokus — mahagoniju, tīkkoku un melnkoku —, bet zem tiem paparžu un palmu biezokni, kas klāja zemi. Primārie džungļi bija tumši un draudīgi, bet patiesībā viegli caurejami. Ja gadījās, ka cilvēki primāros džungļus izcirta, bet vēlāk pameta, attiecīgo platību pārņēma pilnīgi citāda sekundārā audze. Valdošās bija mīkstās koksnes sugas un ātri augošie koki, bambusi un ērkšķaini vīteņaugi, kas veidoja blīvu un necaurejamu barjeru.
Bet Rosu attiecībā uz džungļiem neinteresēja nekas cits, kā vien to albedo. Tā kā sekundārie augi bija atšķirīgi, tad arī to albedo atšķīrās no primārajiem džungļiem. Turklāt to varēja saistīt ar vecumu — atšķirībā no primāro džungļu kokiem, kas dzīvoja simtiem gadu, sekundāro džungļu augu mūžs bija apmēram divdesmit gadu. Tādējādi, laikam ejot, sekundāro džungļu formas nomainīja viena otru.
Pārbaudot apvidus, ko galvenokārt veidoja sekundārie džungļi, — kā lielo upju krastu, kur neskaitāmas reizes tika izveidotas un pamestas cilvēku apmetnes, — Rosa pārliecinājās, ka ĒRTS datori patiešām spēj noteikt nepieciešamās sīkās atstarojuma nianses.
Tad viņa ieprogrammēja ĒRTS iekārtas, lai tās meklētu albedo izmaiņas par 0,03 vai mazāk laukumos, kas ir līdz simt metru lieli, piecdesmit tūkstošu kvadrātkilometru plašajā Virungas vulkānu nogāžu mūžamežu masīvā. Sāds uzdevums nodarbinātu piecdesmit cilvēku analītiķu grupu trīsdesmit vienu gadu. Dators izanalizēja 129 000 pavadoņu un aerofotogrāfiju nepilnās deviņās stundās.
Un atrada pilsētu.
1979. gada maijā Rosās rīcībā bija datora sagatavots attēls, kas rādīja ļoti senu sekundāro džungļu laukumu, izkārtotu ģeometriskās koordinātās. Šis laukums atradās divus grādus uz ziemeļiem no ekvatora, garums trīs grādi, uz aktīvā Mukenko vulkāna rietumu nogāzes. Pēc datora vērtējuma, sekundāro džungļu vecums bija piecsimt līdz astoņsimt gadu.
Un jūs nosūtījāt turp ekspedīciju? — Eliots jautāja.
Rosa pamāja.
Pirms trim nedēļām kāda dienvidafrikāņa Krugera
vadībā. Ekspedīcija apstiprināja dimantu depozītu esamību, devās tālāk, meklējot to izcelsmi, un atrada šo pilsētu. — Un kas tad notika? — pavaicāja Eliots.
Viņš palaida videoierakstu otrreiz.
Uz ekrāna parādījās melnbalts nometnes attēls. Tā bija izpostīta un gruzdēja. Bija redzami vairāki līķi ar sadragātiem galvaskausiem. Un bija redzama ēna, kas pārslīdēja šiem guļošajiem ķermeņiem. Kamera lika pārfokusēta, lai parādītu pieklumzājušās ēnas aprises. Eliots piekrita, ka tā izskatījās pēc gorillas ēnas, taču viņš iebilda:
Gorillas to nevarēja izdarīt Gorillas ir mierīgi, veģetāri dzīvnieki.
Viņi noskatījās ierakstu līdz galam, tad vēlreiz apskatīja datora apstrādāto attēlu, kurā bija skaidri redzama gorillu tēviņa galva.
Tā ir pamatpatiesība, — sacīja Rosa.
Eliots nebija par to pārliecināts, viņš vēlreiz atkārtoja videoieraksta pēdējās trīs sekundes, aplūkodams gorillas galvu. Attēls bija izplūdis, atstāja spokainu pēcspīdumu, bet kaut kas tajā likās dīvains. Viņš nespēja saprast, kas tieši. Protams, tā bija gorillām netipiska uzvedība, bet ne tikai… Viņš nospieda pauzes taustiņu un lūkojās apturētajā kadrā. Seja un apspalvojums bija pelēki — tur nebija nekādu šaubu.