Vai ir iespējams palielināt kontrastu? — viņš jautlja Rosai. — Šis attēls ir tāds pabalējis.
Nezinu, — Rosa atbildēja, grozot kloķus. — Man liekas, ka attēls ir gluži labs. — Katrā gadījumā to vairs nevarēja padarīt tumšāku.
Tas ir pārāk pelēks, — viņš sacīja. — Gorillas ir daudz tumšāki.
Šis kontrastainības līmenis ir normāls.
Eliots nešaubījās par to, ka redzamais radījums ir par gaišu, lai būtu kalnu gorilla. Redzamais bija vai nu jauns dzīvnieku paveids, vai jauna suga. Jauna lielo pērtiķu suga, pēc krāsas pelēka, pēc uzvedības — agresīva, atklāta Aus- trumkongo… Viņš bija devies šajā ekspedīcijā, lai pārbaudītu Eimijas sapņus— vilinošs psiholoģisks pētījums—, bet nu likmes pēkšņi bija strauji pieaugušas.
Kosa pārvaicāja:
Tātad jūs domājat, ka tas nav gorilla?
To ir iespējams pārbaudīt, — viņš sacīja, pieri saraucis, skatīdamies ekrānā, kamēr lidmašīna lidoja caur nakti.
2. B-8 tipa problēmas
— Kas man būtu jādara? — pārvaicāja Toms Sīmenss, ar plecu piespiezdams klausuli un pagriezdamies gultā, lai paskatītos pulkstenī. Tas rādīja trīs no rīta.
Tev būtu jāaiziet uz zoodārzu, — Eliots atkārtoja. Viņa balss skanēja dīvaini, it kā no ūdens dziļumiem.
Pīter, no kurienes tu zvani?
Mēs pašlaik esam kaut kur virs Atlantijas, — Eliots atbildēja, — ceļā uz Āfriku.
Vai viss kārtībā?
Viss ir lieliski, — Eliots atbildēja. — Bet es gribu, lai tu no rīta vispirms aizej uz zoodārzu.
Un kas man tur jādara?
Nofilmē gorillas. Centies viņus notvert kustībā. Atšķiršanas funkcijai ir ļoti svarīgi, lai viņi būtu kustībā.
Pag, es labāk pierakstīšu, — sacīja Sīmenss. Viņš bija Eimijas projekta programmētājs un pieradis pie neparastiem lūgumiem, bet ne nakts vidū. — Kas tā par funkciju?
Kamēr tu ar to nodarbojies, caurskati visas filmas, kas ir mūsu bibliotēkā par gorillām — jebkādiem, savvaļas vai zoodārzu. Jo vairāk īpatņu, jo labāk, ja tikai tie kustas. Salīdzinājumam vislabāk ņem šimpanzes. Visu, kas mums ir par šimpanzēm. Pārraksti to uz lentes un izlaid caur šo funkciju.
Kādu funkciju? — Sīmenss nožāvājās.
To, ko tu uzrakstīsi, — Eliots atbildēja. — Man vajadzīga izšķiršanas funkcija ar daudzkāršu mainīgo, balstoties uz visu attēlu kopumu…
Tu gribi sacīt — paraugu atpazīšanas funkcija? — Sīmenss bija uzrakstījis paraugu atpazīšanas funkcijas Eimijas zīmju lietojumam, kas ļāva novērot viņas zīmes visu diennakti. Sīmenss lepojās ar šo programmu, savā ziņā tā bija ļoti izdomas bagāta.
Lai kā jūs to veidotu, — atbildēja Eliots, — man ir vajadzīga programma, kas atšķirtu gorillas no citiem primātiem, piemēram, šimpanzēm. Sugu atšķiršanas funkcija.
—Tu joko?! — ieaucās Sīmenss. — Tā jau ir B-8 tipa problēma. — Paraugu atpazīšanas programmu vēl neapgūtajā laukā tā saucamās B-8 tipa programmas bija vissarežģītākās; veselas pētnieku grupas gadiem bija centušās iemācīt datoram atšķuību starp «B» un «8» tieši tādēļ, ka šī atšķirība bija tik šķietami acīm redzama. Bet cilvēka acij acīm redzamais nebūt tāds nešķita datora skannerim. Datoram tas bija jāizskaidro, bet šie paskaidrojumi izrādījās grūtāk uzrakstāmi, nekā visi bija paredzējuši, it īpaši rokraksta burtiem.
Nu Eliots pieprasīja programmu, kas atšķirtu līdzīgus šimpanžu un gorillu attēlus. Sīmenss nespēja atturēties, ne- pavaicājis:
Kādā nolūkā? Tas taču ir acīm redzams. Gorilla ir gorilla, bet šimpanze ir šimpanze.
Izdariet to! — Eliots pavēlēja.
Vai es varu izmantot izmēru parametrus? — Jau pēc lieluma vien gorillas varētu nešaubīgi atšķirt no šimpanzēm. Bet vizuālās funkcijas nevar noteikt objekta izmērus, ja nav zināms attālums no ierakstošā aparāta līdz objektam un ierakstošā objektīva fokusa attālums.
Nē, lielumu tu nevari izmantot, — Eliots atbildēja. — Tikai elementu morfoloģiju.
Sīmenss nopūtās.
Liels paldies. Kāda izšķiršanas spēja?
Man vajadzīga deviņdesmit piecu procentu ticamība sugas atpazīšanai, balstoties uz mazāk par trim sekundēm melnbalta attēla.
Sīmenss sarauca pieri. Acīmredzot Eliotam bija kāda dzīvnieka trīs sekunžu videoieraksts, un viņš nebija pārliecināts, vai tas ir gorilla vai ne. Pa šiem gadiem Eliots bija redzējis gana gorillu, lai zinātu, kā tos atšķirt: gorillas un šimpanzes bija krasi atšķirīgi pēc lieluma, izskata, kustībām un uzvedības. Tie bija tikpat atšķirīgi kā saprātīgie jūras zīdītāji, teiksim, delfīni un vaļi. Nosakot šādas atšķirības, cilvēka acs bija daudz pārāka par jebkuru datorprogrammu, kāda vien jebkad izstrādāta. Tomēr nepārprotami Eliots neuzticējās savām acīm. Kas viņam padomā?
Es mēģināšu, — sacīja Sīmenss, — bet tas savu laiciņu aizņems. Tādu programmu vienā nakū nevar uzrakstīt
Man tā ir vajadzīga rīt, Tom, — atbildēja Eliots. — Es tev atkal piezvanīšu pēc 24 stundām.
3. Zārka iekšiene
Boeing 747 pasažieru moduļa vienā stūrī atradās trokšņa izolēta stiklašķiedras kabīne ar nolaižamu pārsegu un nelielu sakaru iekārtas ekrānu; šo iekārtu saukāja par zārku tās klaustrofobiskās sajūtas dēļ, kas radās, tajā strādājot Kad lidmašīna jau bija šķērsojusi pusi Atlantijas okeāna, Rosa iegāja zārkā. Viņa vēl pameta skatienu uz Eliotu un Eimiju, kas abi bija aizmiguši un skaļi krāca, Džensenu un Ērvingu, kas spēlēja «zemūdeņu ķeršanu» datorā, tad nolaida pārsegu.
Rosa bija nogurusi, bet viņa arī necerēja dabūt izgulēties tuvākajās divās nedēļās, kas, pēc viņas domām, būs vajadzīgas šai ekspedīcijai. Četrpadsmit dienu — 336 stundu — laikā viņas grupa vai nu pārspēs Eiropas—Japānas konsorciju, vai arī zaudēs šo sacensību un tiesības uz minerālu iegulu izpēti Zairas Virungas apvidū.
Sacensība bija jau sākusies, un Karena Rosa netaisījās padoties.
Viņa ievadīja Hjūstonas koordinātas, arī savu apzīmējumu un gaidīja, kamēr izsaukums tiks pieņemts. No šā brīža signālam būs piecu sekunžu kavējums abos virzienos, jo gan viņa, gan Hjūstonā sūtīs kodētu signālu paketes, lai izvairītos no pasīvajiem klausītājiem.
Uz ekrāna iemirdzējās: TREVISS.
Viņa atbildēja, uzrakstot: ROSA Tad pacēla telefona klausuli.
Riebīgas ziņas, — sacīja Treviss, lai gan tā nebija Trevisa balss, bet gan datora ģenerēts neizteiksmīgs audio- signāls.
Izstāstiet, — sacīja Rosa.
Konsorcijs braši darbojas, — sacīja Trevisa balss surogāts.
Detaļas, — pieprasīja Rosa un gaidīja piecas sekundes. Karena iedomājās Trevisu Hjūstonas SVT, dzirdot viņas datora pārveidoto balsi. Šis neizteiksmīgums prasīja citu runas veidu — ko parasti izteica uzsvars un intonācija, tagad vajadzēja pateikt tieši.
Viņi zina, ka jūs esat ceļā, — Trevisa balss nodlca. — Viņi sasteidz savus plānus. To visu vada vācieši — jūsu draugs Ribters. Es gatavojos pēc dažām minūtēm sarīkot iebarošanu. Tās nu būtu labās ziņas.
Un sliktās?
Pēdējās desmit stundās Kongo ir sagriezusies īsta elle, — sacīja Treviss. — Mums ir riebīgas GPZ.
Izdrukājiet, — vina sacīja. Uz ekrāna parādījās virsraksts ĢEOPOLITISKAS ZIŅAS, kam sekoja blīva rindkopa. Tajā bija teikts:
ZAIRAS VĒSTNIECĪBA VAŠINGTONĀ ZIŅO AUSTRUMU ROBEŽA AR RUANDU SLĒGTA/ BEZ PASKAIDROJUMA/ DOMĀJAMS IDI AMINA VIENĪBAS BĒG PĒC TAN- ZĀNUAS IEBRUKUMA UGANDĀ UZ AUSTRUMU ZAIRU/ SEKO SAGRĀVE/ BET FAKIl ATŠĶIRAS/ VIETĒJĀS CIL TIS KIGANI SACĒLUŠĀS/ ZINO PAR VARDARBĪBU UN