Krugers bija bwana mukubiva noalgots, lai aizvestu ekspedīciju uz Kongo. Viņš to bija darījis arī iepriekš — vedis naftas meklētājus, kartogrāfus, mežrūpniekus, kā arī ģeologus, tādus pašus kā šie. Kompānijas, kas sūtīja savus ļaudis ekspedīcijās, meklēja kādu, kas pietiekoši labi zinātu vietējos paradumus un dialektus, lai izrīkotu nesējus un vadītu pārvietošanos. Krugers atbilda šīm prasībām — viņš vienlīdz labi runāja kisuahili un bantu valodā, vēl arī mazliet bagindi, turklāt bija bijis Kongo daudzreiz, kaut gan nekad tieši Virungā.
Krugers nevarēja saprast, kāpēc šie amerikāņu ģeologi gribēja nokļūt Virungā, Kongo mūžamežu ziemeļaustrumu malā. Zaira bija izrakteņiem bagātākā melnās Āfrikas valsts — pirmajā vietā pasaulē kobalta un rūpniecisko dimantu ieguvē, septītajā — vara rūdas ziņā. Turklāt te vēl bija lieli zelta, alvas, cinka, volframa un urāna krājumi. Bet vairākums šo iegulu bija Šabā un Kasai, nevis Virungā.
Krugers bija pārāk piesardzīgs, lai jautātu tieši, bet visai drīz viņš atrada atbildi uz šo jautājumu. Kad ekspedīcija atstāja aiz muguras Kivu ezeru un iegāja mūžamežos, ģeologi sāka pētīt upes un skalot upju gultnes smiltis. Tas varēja nozīmēt tikai to, ka viņi meklē vai nu zeltu, vai dimantus. Izrādījās, ka dimantus.
Ne jau kaut kādus dimantus. Ekspedīcija meklēja, kā viņi paši tos apzīmēja, «Ilb lipa» dimantus. Nekavējoties pārbaudīja katra jaunatrastā parauga elektriskās īpašības. Sarunas, kas norisinājās pēc tam, Krugera saprašanai bija par sarežģītām — dielektriskās spraugas, režģa joni, pretestība. Tomēr viņš saprata, ka svarīgas bija šo dimantu elektriskās īpašības. Un atrastie paraugi bija nederīgi arī kā dārgakmeņi. Krugers dažus bija apskatījis tuvāk, bet tie bija viscaur zili no piemaisījumiem.
Jau desmit dienas ekspedīcija sekoja iegulām. Tas ir parastais paņēmiens — atrodot upju gultnēs zeltu vai dimantus, jādodas pret straumi, līdz sasniegta vieta, no kuras sīkās daļiņas ir izskalotas. Ekspedīcija bija virzījusies augšup gar Virungas vulkānu virknes rietumu nogāzēm.
Viss bija gājis savu ierasto gaitu, līdz kādu dienu nesēji kategoriski atteicās doties tālāk.
Viņi apgalvoja, ka šo Virungas daļu sauc kanyamagu/a, kas nozīmē «kaulu apvidus». Nesēji uzstāja, ka ikvienam, kas būs pietiekoši nesaprātīgs doties tālāk, tiks salauzti kauli, it īpaši galvaskausi. Viņi visu laiku taustīja savus vaigukaulus un atkārtoja, ka viņu galvas tikšot sašķaidītas.
Nesēji bija aravani cilts piederīgie no netālās lielākās pilsētiņas — Kisangani — un runāja bantu valodā. Kā vairākums pilsētiņās dzīvojošo iezemiešu, viņi ticēja daudziem māņiem par Kongo džungļiem. Krugers pasauca nesēju vadoni.
Kādas ciltis tur dzīvo? — Krugers jautāja, norādīdams uz džungļiem priekšā.
Tur cilšu nav, — vadonis atteica.
Nevienas cilts? Pat ne bambuti? — Krugers jautāja, pieminēdams tuvāko pigmeju cilti.
Cilvēki te nenāk, — vadonis atkārtoja, — te ir kanyamagufa.
Kas tad sadragā galvaskausus?
Daiva, — vadonis drūmi izrunāja vārdu, kas bantu valodā nozīmēja «maģiskie spēki». — Stiprs daiva te ir. Cilvēkiem jāturas tālāk.
Krugers nopūtās. Kā daudzi baltie, viņš nevarēja ciest daiva pieminēšanu. Daiva bija visur, augos un akmeņos, vētrās un visu veidu naidīgos spēkos. Tomēr ticība daiva valdīja lielā Āfrikas daļā un bija visai stipra Kongo.
Krugeram nācās tērēt visu atlikušo dienas daļu mokošām sarunām. Galu galā, dubultojot samaksu un apsolot šaujamieročus pēc atgriešanās Kisangani, izdevās panākt piekrišanu doties tālāk. Krugers uzskatīja notikušo par kaitinošu iezemiešu viltību. To jau varēja gaidīt, ka nesēji piesauks kādus ticējumus, lai izspiestu sev lielāku samaksu, kad ekspedīcija nonākusi jau tik dziļi džungļos, lai būtu no tiem atkarīga. Krugers bija to jau ierēķinājis un, piekritis prasībām, vairāk par šo starpgadījumu nedomāja.
Pat tad, kad viņi atrada vairākas vietas, kur zeme bija nokaisīta kaulu drumslām, kas šausmināja nesējus, Krugers par to neuztraucās. Aplūkojot tuvāk, izrādījās, ka atrastie ir nevis cilvēku, bet gan kolobuspērtiķu kauli, tātad piederēja šiem plušķainajiem melnbaltajiem radījumiem, kas dzīvoja tur augšā, kokos. Kaulu patiešām bija daudz, un Krugers nespēja iedomāties, kāpēc tie ir sadragāti, bet viņš bija Āfrikā jau ilgi un bija pieredzējis daudzas neizskaidrojamas lietas.
Uz viņu nekādu iespaidu neatstāja arī akmens bluķi, kas liecināja par to, ka šajā vietā kādreiz ir bijusi pilsēta. Arī agrāk Krugers bija uzgājis nezināmas drupas. Zim- babvē, Lauztajā kalnā, Manilivi, piemēram, bija tempļu un pilsētu drupas, ko neviens divdesmitā gadsimtā zinātnieks nebija pat redzējis, kur nu vēl pētījis.
Pirmajā naktī viņš lika uzcelt nometni pie drupām.
Nesēji bija šausmās un apgalvoja, ka ļaunie spēki uz- brukšot viņiem nakti. Viņu bailes pamazām pielipa arī amerikāņu ģeologiem. Lai tos nomierinātu, Krugers bija naktī norīkojis divus sargus — sevi pašu un uzticamāko no nesējiem Misulu. Krugeram tas likās stulbi, bet tas bija jādara politisku apsvērumu dēļ.
Kā jau viņš gaidīja, nakts pagāja mierīgi. Ap pusnakti krūmos bija kāda kustība un šņākuļošana, ko viņš noturēja par leopardu. Lielajiem kaķiem parasti ir elpošanas traucējumi, it īpaši džungļos. Citādi viss bija kluss. Un nu ausa saule, nakts pagājusi.
Viņa uzmanību piesaistīja kluss pīkstiens. To dzirdēja arī Misulu un jautājoši paskatījās uz Krugeru. Uz raidītāja mirgoja sarkana signāllampiņa. Krugers piecēlās un pārgāja pāri nometnes laukumiņam pie aparāta. Viņš prata ar to apieties, jo amerikāņi bija uzstājuši, ka viņam tas jāapgūst «ārkārtas gadījumam». Viņš pietupās pie melnās raidītāja kastes ar tās taisnstūraino ekrānu.
Viņš nospieda taustiņus, un ekrāns parādīja TX HX, kas nozīmēja pārraidi no Hjūstonas. Viņš ievadīja atbildes kodu, uz ekrāna parādījās burti CAMLOK Tas nozīmēja, ka Hjūstona vēlas attēla pārraidi. Viņš uzmeta skatienu kamerai, kas stāvēja uz trijkāja, un redzēja, ka iedegas sarkanais signāls uz tās. Viņš nospieda taustiņu, un ekrāns paziņoja SATLOK, kas nozīmēja, ka tiek nodibināti sakari caur pavadoni. Tagad vajadzēja sekot sešu minūšu pauzei, kamēr tiek uztverts satelīta atstarotais signāls.
Krugers nosprieda, ka labāk būtu pamodināt Driskolu, ģeologu grupas vadītāju. Viņam vajadzēs šīs dažas minūtes pirms nodibināsies sakari. Krugeram šķita uzjautrinoši, kā amerikāņi vienmēr centās uzvilkt tīru kreklu un saķemmēties pirms stāšanās kameras priekšā. Gluži kā televīzijas žurnālisti!
Kaut kur augšā kolobuspērtiķi ķērca un spiedza, purinādami zarus. Krugers paskatījās augšup, brīnīdamies, kas tiem atgadījies, bet galu galā tas bija normāli, ka kolobuspērtiķi no rītiem plēšas.
Kaut kas viegli atsitās pret Krugera krūtīm. Sākumā viņš domāja, ka tas ir kāds kukainis, bet tad, paskatījies uz savu haki krāsas kreklu, pamanīja sarkanu pleķi, un gaļīgs sarkans auglis noslīdēja pa viņa kreklu dubļos. Nolāpītie mērkaķi mētājās ar ogām. Viņš noliecās, lai to paceltu. Un tad saprata, ka tas nemaz nav auglis. Tas bija cilvēka acs ābols, saspiests un glumš, iesārti balts, pie tā vēl turējās redzes nerva gabals.