KANIBĀLISMU UTT/ MEŽOS DZĪVOJOŠIE PIGMEJI NEUZTICAMI/ NOGALINA VISUS IENĀCĒJUS MŪŽAMEŽOS/ ZAIRAS VALDĪBA NOSŪTĪJUSI ĢENERĀLI MUGURU (AKA MIESNIEKS NO STENLIJVIIJ\S)/ 'PAR KATRU CENU' IZBEIGT KIGANI SACELŠANOS/ SITUĀCIJA ĀRKĀRTĪGI NESTABILA/ VIENĪGĀ LEGĀLĀ IEKĻŪŠANA ZAIRĀ CAUR KINŠASU RIETUMOS/ JŪS NEVIENS NEATBALSTĪS/ BALTĀ MEDNIEKA MANRO ATRAŠANA PAR JEBKURU CENU ĀRKĀRTĪGI SVARĪGA/ NEĻAUJIET VIŅAM NONĀKT KONSORCIJA ROKĀS LAI KO TAS MAKSĀ / JŪSU SITUĀCIJA ĻOTI BĪSTAMA/ LAI IZKULTOS VAJADZĪGS MANRO
Viņa skatījās uz ekrānu. Tās bija sliktākās iespējamās ziņas. Tad viņa jautāja:
Vai jums ir visjaunākās ziņas?
EIROPAS—JAPĀNAS KONSORCUĀ PAŠLAIK IETILPST MORIKAVA (JAPĀNA)/ GERLICH (VĀCIJA)/ VOORSTER (AMSTERDAMA)/ DIEMŽĒL ATRISINĀJUŠI VISAS NESASKAŅAS/ MŪS NOVĒRO NEVAR CERĒT UZ DROŠIEM SAKARIEM/ SAGATAVOJIETIES UZ ELEKTRONISKIEM PRETPASĀKUMIEM UN KARA TAKTIKU DIVI- B MĒRĶA SASNIEGŠANAI/ VINI BŪS KONGO (DROŠS AVOTS)' 48 STUNDU LAIKĀ PAŠLAIK MEKLĒ MANRO
Kad viņi būs Tanžerā? — viņa pavaicāja.
Pēc sešām stundām. Jūs?
Pēc septiņām. Manro?
Par viņu neko nezinām, — atbildēja Treviss. — Vai varat viņu apturēt?
Pilnīgi droši, — atbildēja Rosa, — es tūlīt sarīkošu slazdus. Ja Manro nav ar mums, es jums apsolu, ka paies 72 stundas, pirms viņš tiks ārā no valsts.
Kas jums ir? — jautāja Treviss.
Čehu automāti. Atrasti mājā, ar viņa nospiedumiem, rūpīgi apstrādāti. Ar to vajadzētu pietikt.
Ar to vajadzētu pietikt, — Treviss piekrita. — Kā klājas pasažieriem? — Viņš domāja Eliotu un Eimiju.
Jauki, — Rosa atteica, — viņi neko nezina.
Lai tā ari paliek, — sacīja Treviss un nolika klausuli.
4. Iebarošanas laiks
— Iebarošanas laiks! — priecīgi sauca Treviss. — Kas mums ir pie siles?
Mums ir pieci slepusdejotāji pie Beta līnijas, — atsaucās Rodžerss, elektroniskās uzraudzības speciālists.
Vai kāds pazīstams?
Visi, — atrūca Rodžerss. — Beta līnija ir mūsu galvenā iekšējā savienojošā maģistrāle, tāpēc katrs, kas grib ielauzties mūsu sistēmā, pieslēdzas pie tās. Tā var dabūt vairāk informācijas detaļu. Mēs, protams, Betu lietojam tikai parastajai nekodētajai drazai — nodokļiem un algu grāmatvedībai.
Mums jāsarīko viena iebarošana, — sacīja Treviss. Par iebarošanu te sauca viltus datu noraidīšanu pa līniju, kuru noklausās, lai izspiegotājs tos uztvertu. Tā bija smalka operācija. — Vai konsorcijs arī tur ir?
Kā likts. Ko jūs gribat viņiem pasviest?
Zudušās pilsētas koordinātas, — atbildēja Treviss.
Rodžerss pielieca galvu un berzēja uzaci. Viņš bija korpulents un nemitīgi svīda.
Cik precīzi tam jābūt nodarītam?
Sasodīti precīzi, — atbildēja Treviss. — Japāņus ar statiskajām izlādēm nepiešmauksi.
Jūs taču netaisāties viņiem dot patiesās koordinātas?
Ak Dievs, protams, ne. Bet tām jābūt samērā tuvu. Teiksim — divsimt kilometru.
Varētu iet, — noteica Rodžerss.
Kodētas? — noprasīja Treviss.
Protams.
Vai jums ir kāds kods, ko viņi varētu atkost divpadsmit līdz piecpadsmit stundās?
Rodžerss pamāja.
Gluži lielisks. Izskatās trakoti sarežģīts, bet, kad izdodas izurbināt, pēkšņi sabrūk un atveras. Tam ir slēpto zīmju biežuma nepilnības. No otras puses, izskatās, ka mēs esam kļūdījušies, un tas ir viegli atšifrējams.
Tas nedrīkst būt pārāk vienkārši, — brīdināja Treviss.
Nebūt ne, viņi savas jēnas godam nopelnīs. Viņiem prātā neienāks, ka ir paķerti. Mēs reiz šādu joku nostrādājām ar armijniekiem, un šie, plati smaidīdami, ieradās sadot mums par nolaidību. Viņi nenojauta, ka tas ir teātris.
Labi, — piekrita Treviss, — sastādiet informāciju, un iebarosim viņus. Man vajadzīgs kaut kas, kam viņi ticētu nākamās četrdesmit astoņas stundas vai pat ilgāk — līdz sapratīs, ka ir piemānīti.
Ar lielāko prieku, — atbildēja Rodžerss un devās pie Beta termināla.
Treviss nopūtās. Drīz sāksies iebarošana, kas, cerams, pasargās viņa ekspedīcijas grupu pietiekami ilgi, lai viņi nonāktu pie dimantiem pirmie.
5. Bīstamas izpausmes
Viņu pamodināja klusa balsu murdoņa.
—r Cik nepārprotamas ir šīs izpausmes? Te ir jods, pirms deviņām dienām, te nav pat epicentra.
Vai tas ir mākonis?
Nē, tas ir par tumšu. Tas ir izvirdums.
Velns un elle!
Eliots atvēra acis un caur lidmašīnas iluminatoru ieraudzīja rītausmu kā šauru sarkanu līniju zili melnajās debesīs. Viņa pulkstenis rādīja pieci no rīta pēc Sanfrancisko laika. Viņš bija gulējis divas stundas pēc sarunas ar Sīmensu. Viņš nožāvājās un paskatījās uz Eimiju, kas bija saritinājusies segās uz gridas. Viņa skaļi krāca. Pārējās kojas bija tukšas.
Tad viņš atkal sadzirdēja klusinātas balsis un paskatījās uz datora terminālu. Džensens un Ērvings klusi sarunājās, skatīdamies displejā.
Bīstama pazīme. Vai datora projekcija no tā mums
ir?
Pašlaik nāk. Tas aizņems laiku, jo es pieprasīju piecu gadu datus un vēl arī citus jodus.
Eliots izrāpās no savas kojas un paskatījās ekrānā.
Kas ir jods? — viņš noprasīja.
JODS ir jaunākie orbitālie dati no satelīta, — Džensens izskaidroja. — Mēs tos saucam par jodiem, jo pēc tiem mēs ķeram tikai tad, kad viss jau aizgājis pie joda. Mēs pašlaik blenžam uz šo te vulkāna izpausmi, — Džensens sacīja, rādīdams uz ekrānu. — Nekā iepriecinoša.
Kādas vulkāna izpausmes? — Eliots jautāja.
Viņam parādīja izplūdušus dūmu mākoņus — tumši zaļus datora attēlā —, kas izvirda no Mukenko (viena no aktīvajiem Virungas vulkāniem) krātera.
Mukenko atmostas vidēji reizi trijos gados, — stāstīja Ērvings. — Pēdējais izvirdums bija 1977. gada martā, bet izskatās, ka tas taisās sarīkot pamatīgu uguņošanu tuvākās nedēļas laikā. Mēs gaidām varbūtības aprēķinu.
Vai Rosa to zina?
Viņi paraustīja plecus.
Zina, bet šķiet, ka neuztraucas. Viņa pirms divām stundām saņēma steidzamu GPZ — ģeopolitiskos jaunumus — no Hjūstonas un tad tūliņ pazuda kravas nodalījumā. Kopš tā laika nav redzēta.
Eliots iegāja nespodri apgaismotajā lidmašīnas kravas telpā. Tā nebija izolēta, un tādēļ tajā bija visai auksti: uz mašīnu virsbūvēm bija redzama sarma, un gaisā varēja saskatīt elpu. Viņš atrada Karenu Rosu strādājam pie galda zem kādas lampas. Karena sēdēja ar muguru pret viņu, bet, kad Eliots pienāca tuvāk, nometa darāmo un pagriezās.
Es domāju — jūs guļat, — viņa sacīja.
Es sāku uztraukties. Kas īsti notiek?
Vienkārši pārbaudu ekipējumu. Šis ir mūsu modernās tehnoloģijas komplekts, — viņa sacīja, paceldama nelielu mugursomu. — Mēs esam izstrādājuši samazinātu variantu ekspedīcijām, divdesmit mārciņas ietver visu, kas cilvēkam divu nedēļu laikā var būt vajadzīgs: pārtiku, ūdeni, apģērbu, visu.
Pat ūdeni? — Eliots brīnījās.
Ūdens ir smags: septiņdesmit procentu cilvēka ķermeņa svara sastāda ūdens, arī lielāko daļu pārtikas produktu svara; tieši tādēļ dehidratēta pārtika ir tik viegla. Bet ūdens cilvēka izdzīvošanai ir daudz svarīgāks nekā pārtika. Cilvēks var izdzīvot neēdis nedēļām, bet nomirs dažu stundu laikā, ja nedabūs dzert. Un ūdens ir smags.