Rosa pasmaidīja.
Cilvēks vidēji dienā patērē četrus līdz sešus litrus, kas sver astoņas līdz trīspadsmit mārciņas. Divu nedēļu ekspedīcijā uz tuksnešainu apvidu būtu vajadzīgas divsimt mārciņas ūdens katram dalībniekam. Bet mums ir NASA ūdens reciklēšanas iekārta, kas attīra visus izdalījumus, ieskaitot urīnu. Šī iekārta sver sešas unces. Un tā mēs to nodrošinām.
Ievērojusi viņa sejas izteiksmi, viņa piemetināja:
Tas ir gluži labs. Mūsu attīrītais ūdens ir tīrāks par to, ko jūs dzerat no krāna.
Turu jūs pie vārda, — sacīja Eliots, paceldams dīvainas saulesbrilles. Tās bija tumšas un biezas, ar dīvainu lēcu virs pieres.
Hologrāfiskās nakts brilles, — Rosa paskaidroja. —Ar plānās plēves difrakcijas optiku. — Tad vēl viņa parādīja bezvibrācijas objektīvu ar optisku sistēmu kustību kompensācijai, infrasarkanās gaismas stroboskopu un miniatūru lāzeru, ne lielāku par zīmuļa dzēšgumiju. Vēl tur bija diezgan daudz nelielu trijkāju ar ātrdarbīgu pārnesumu motoriņiem un skavām kaut kā nostiprināšanai, bet par tiem viņa neteica neko vairāk, kā tikai, ka tās ir «aizsardzības iekārtas».
Eliots aizklīda līdz tālajam galdam, kur lampas gaismā gulēja seši automāti. Viņš paņēma vienu rokās; tas bija smags un eļļains, turpat sakrautas bija ari patronu aptveres. Eliots neievēroja apzīmējumus; automāti bija krievu AK- 47, pēc licences ražoti Čehoslovakijā.
Viņš paskatījās uz Rosu.
Tikai piesardzības pasākums, — Karena paskaidroja. — Mēs tos ņemam līdzi visās ekspedīcijās. Tas neko nenozīmē.
Eliots pašūpoja galvu.
Pastāstiet man par GPZ no Hjūstonas, — viņš sacīja.
Mani tas nesatrauc, — viņa atteica.
Mani gan, — sacīja Eliots.
Rosa viņam paskaidroja, ka GPZ bijis tikai parasts tehnisks ziņojums. Zairas valdība iepriekšējās diennakts laikā slēgusi valsts austrumu robežas, nekāds transports nevar tajā iekļūt no Ruandas vai Ugandas, visiem, kas tomēr to vēlas, jāierodas no rietumiem caur Kinšasu.
Robežas slēgšanai nebija dots oficiāls izskaidrojums, lai gan avoti Vašingtonā domāja, ka īdi Amina vienības, bēgot pāri Zairas robežai no Tanzānijas iebrukuma Ugandā, varētu būt izraisījušas «vietējas nozīmes sarežģījumus». Centrālajā Āfrikā tas parasti nozīmēja kanibālismu un citas zvērības.
Vai jūs tam ticat? — Eliots jautāja. — Par kanibālismu un zvērībām?
Nē, — sacīja Rosa. — Tas viss ir meli. Tie ir holandieši, vācieši un japāņi — iespējams, jūsu draugs Morikava. Eiropas—Japānas elektronikas konsorcijs zina, ka ĒRTS drīz var atklāt svarīgus dimantu krājumus Virungā. Un viņi grib mūs aizkavēt cik vien iespējams. Viņiem ir kādi sakari, iespējams — Kinšasā, caur kuriem tie panāca robežu slēgšanu. Tas arī viss.
Ja nav nekādu draudu, kam tad ir domāti automāti?
Tikai piesardzībai, — viņa atkārtoja. — Mēs šīs ekspedīcijas gaitā tos nelietosim, ticiet man. Un kāpēc gan jums mazliet nepagulēt? Mēs drīz nolaidīsiemies Tanžerā.
Tanžerā?
Tur ir kapteinis Manro.
6. Manro
«Kapteiņa» Čārlza Manro vārds nebija atrodams ekspedīciju parasti nolīgstamo ceļvežu sarakstos. Tam bija vairāki iemesli, vispirms jau viņa izcili riebīgā reputācija.
Manro bija uzaudzis Kenijas Ziemeļu Robežu provincē, būdams kāda skotu fermera un viņa skaistās saimniecības vadītājas — indietes ārlaulības dēls. Manro tēvam bija bēdīgs liktenis — viņu nogalināja Mau Mau partizāni 1956. gadā. [4] drīz pēc tam Manro māte nomira no tuberkulozes un viņš devās uz Nairobi, kur piecdesmito gadu beigās strādāja par balto mednieku, pavadot tūristus uz džungļiem. Tieši tad Manro arī sev piešķīra pakāpi «kapteinis», lai gan nekad nebija kalpojis militārā dienestā.
Acīmredzot kapteinis Manro izdabāšanu tūristiem uzskatīja par nepiedienīgu, jo ap sešdesmito gadu parādījās ziņojumi par to, ka viņš no Ugandas ieved tikko neatkarību ieguvušajā Kongo ieročus. Kad Moize Čombe 1968. gadā devās trimdā, Manro darbība kļuva politiski traucējoša, kādēļ 1963. gada beigās viņam bija jāpazūd no Austrumāfrikas.
Viņš atkal parādījās 1964. gadā kā viens no ģenerāļa Mobutu baltajiem algotņiem Kongo, pulkveža «Dullā Maika» Houra vadībā. Hours novērtēja Manro kā «izturīgu, ārkārtīgi bīstamu karotāju, kurš labi pazina džungļus un varēja paveikt ārkārtīgi daudz, kad izdevās viņu atraut no dāmām». Pēc Stenlijvillas ieņemšanas operācijas Dragon Rouge gaitā
Manro vārds tika saistīts ar algotņu zvērībām kādā ciemā, ko sauca Avakabi. Manro atkal pazuda uz vairākiem gadiem.
1968. gadā viņš no jauna parādījās Tanžerā, kur dzīvoja lieliski un bija viens no vietējās sabiedrības centrālajām personām. Manro neapšaubāmi lielo ienākumu avoti bija nezināmi, bet runāja, ka viņš 1971. gadā esot atbalstījis komunistu sacelšanos Sudānā, piegādājot Austrumvācijā ražotus kājnieku ieročus, 1974.—1975. gadā palīdzējis rojālis- tiem Etiopijā, kā arī franču izpletņlēcējiem Zairas Sabas provincē 1978. gadā.
Manro darbība nostādīja viņu īpašā stāvoklī. Lai gan viņš bija persona non grata pusducī Āfrikas valstu, viņš brīvi ceļoja pa kontinentu, uzrādot dažādas pases. Tas bija visai caurspīdīgs triks: katrs robežsargs viņu pazina pēc izskata, taču vienlīdz baidījās gan viņu ielaist, gan neielaist valstī.
Ārzemju kalnrūpniecības un izpētes kompānijas, kas centās ievērot vietējo noskaņojumu, nevēlējās līgt Manro par savu ekspedīciju ceļvedi. Tajā pašā laikā Manro bija visdārgākais no visiem ceļvežiem. Viņš bija slavens ar prasmi izpildīt sarežģītus un smagus uzdevumus. Ar pieņemtu vārdu viņš bija 1974. gadā vadījis divas vācu alvas meklētāju ekspedīcijas Kamerūnā, bija vadījis arī vienu no ĒRTS agrākajām ekspedīcijām uz Angolu 1977. gadā — pašu niknāko bruņoto sadursmju laikā. Nākamajā gadā viņš atteicās no citas ĒRTS grupas vešanas uz Zambiju, jo Hjūstonā nepiekrita maksāt viņa prasīto cenu; Hjūstonas ekspedīciju atcēla.
īsi sakot, Manro bija pazīstams kā vislabākais ceļvedis bīstamiem apstākļiem. Tādēļ ari ĒRTS lidmašīna nolaidās Tanžerā.
Tanžeras lidostā ĒRTS lidmašīna un tās krava tika aizturēta, visiem ekipāžas locekļiem un pasažieriem, izņemot Eimiju, bija jādodas uz muitas pārbaudi ar personiskajām mantām. Džensenu un Ērvingu paaicināja uz papildu pārbaudi, viņu rokas bagāžā tika atklātas heroīna pēdas.
Šis dīvainais atgadījums notika zīmīgu sagadīšanos ķēdē.
gadā Savienoto Valstu muitas darbinieki sāka izmantot neitronu ierīces, kā arī ķīmisko tvaiku detektorus jeb «ošņātājus». Abas bija portatīvas elektroniskas ierīces, kuras uz līguma pamata ražoja Morikaiva Electronics Tokijā.
gadā radās jautājums par šo ierīču precizitāti, Morikava ieteica tās izmēģināt citu pasaules valstu lielākajās lidostās, to skaitā Singapūrā, Bangkokā, Deli, Minhenē un Tanžerā.
Tādējādi Morikaiva Electronics zināja Tanžeras lidostas detektoru iespējas, kā arī dažādās vielas, to skaitā maltas magoņu sēklas un rīvētus rāceņus, kas varētu dot viltus pozitīvu rezultātu lidostu sensoros. Un «viltus pozitīvā tīkla» atmudžināšanai bija vajadzīgas četrdesmit astoņas stundas. (Vēlāk tika pierādīts, ka abiem vīriem kaut kā gadījies iegūt rāceņu pēdas uz portfeļiem.)
Gan Ērvings, gan Džensens stingri noliedza jebkādu aizliegtu vielu pārvadāšanas faktu un vērsās pie ASV konsula. Tomēr konfliktu nebija iespējams atrisināt ātrāk kā pēc dažām dienām, tādēļ Rosa piezvanīja Trevisam Hjūstonā, kas to apzīmēja par «Trojas zirgu». Atlika tikai turēties un turpināt ekspedīcijas darbu tik labi, cik nu tas bija iespējams.