Viņi domā, ka tas mūs apturēs, — sacīja Treviss,
bet viņi kļūdās.
Kurš tad veiks ģeoloģiskos pētījumus? — jautāja Rosa.
Jūs, — atbildēja Treviss.
Un elektronika?
Jūsu ģenialitāte ir jau pierādīta, — atcirta Treviss.
Tikai gādājiet par to, lai jums izdotos nolīgt Manro. Viņš ir visa pasākuma atslēga.
Krēslā mullas balss skanēja pār Tanžeras Kasbahas pasteļtoņu māju jucekli, aicinot ticīgos uz vakara lūgšanu.
Senajās dienās mullas paši kāpa minaretos, bet tagad tos aizstāja caur skaļruņiem pastiprināts ieraksts — mehanizēts aicinājums uz musulmaņu paklausības rituālu.
Karena Rosa sēdēja uz kapteiņa Manro mājas terases, kas pacēlās pāri Kasbahai, un gaidīja audienci ar pašu kapteini. Viņai blakus, atgāzies krēslā, no garā lidojuma noguris, skaļi krāca Pīters Eliots.
Viņi bija gaidījuši jau gandrīz trīs stundas, un viņa bija norūpējusies. Manro māja bija celta mauru stilā, atvērta uz ārpusi. No iekšienes vējš atnesa klusu balsu skaņas. Tur runāja kādā austrumu valodā.
Viena no graciozajām marokāņu kalponēm, kādu Manro šķita esam nebeidzams skaits, iznāca uz terases, nesot telefonu. Viņa oficiāli paklanījās. Rosa pamanīja, ka meitenei ir violetas acis, viņa bija izcili daiļa, viņai nevarēja būt vairāk par sešpadsmit gadiem. Labā angļu valodā meitene sacīja:
Te ir jūsu telefons sarunai ar Hjūstonu. Tūlīt sāksies tirgošanās.
Karena piegrūda Pīteram, kas pamodās, neko nesaprazdams.
Tūlīt sāksies tirgošanās, — viņa sacīja.
Pīters Eliots bija pārsteigts jau no tā brīža, kad viņi ienāca Manro mājā. Viņš bija iedomājies stingru militāru iekārtojumu, bet tā vietā ieraudzīja smalkas, grebtas marokāņu arkas un klusi burzguļojošas strūklakas, kurās rotaļājās sauleszaķīši.
Tad viņš blakus istabā pamanīja vāciešus un japāņus, kas blenza uz viņu un Rosu. Skatieni bija atklāti naidīgi, bet Rosa piecēlās un sacīja:
Atvainojiet mani uz mirkli.
Tad viņa iegāja blakus istabā un sirsnīgi apskāva kādu jaunu blondu vācieti. Viņi saskūpstījās un priecīgi pļāpāja, kopumā tas izskatījās pēc tuvu draugu satikšanās.
Eliotam nepatika šāda notikumu attīstība, bet viņš nomierinājās, redzot, ka japāņi — ģērbušies vienādos melnos uzvalkos — bija tikpat nepatīkami pārsteigti. Ievērojis to, Eliots laipni smaidīja, lai izrādītu prieku par šo satikšanos.
Bet, kad Rosa atgriezās, viņš noprasīja:
Kas tas tāds bija?
Rihters, — viņa sacīja. — Vislabākais topologs Rietumeiropā, viņa nozare ir «-telpas ekstrapolācija. Viņa pētījumi ir lieliski. — Viņa pasmaidīja. — Gandrīz tikpat lieliski kā manējie.
Viņš strādā konsorcija labā?
Dabiski. Viņš ir vācietis.
Un jūs runājāt ar viņu?
Es biju sajūsmināta par šo iespēju, — viņa atbildēja. — Karlam piemīt liktenīga aprobežotība. Viņš spēj apstrādāt tikai jau fiksētus datus. Viņš ņem to, kas ir dots, un tad rullē pa «-telpu. Bet viņš nespēj stādīties priekšā neko jaunu. Man bija pasniedzējs M.I.T, kurš bija tāds pats. Piesaistīts faktiem, realitātes gūsteknis. — Viņa papurināja galvu.
Vai viņš jautāja par Eimiju?
Protams.
Un ko jūs viņam teicāt?
Es teicu, ka viņa ir slima un, iespējams — mirst
Un viņš tam noticēja?
Redzēsim. Re, kur Manro.
Blakus istabā parādījās kapteinis Manro, viņam mugurā bija haki, viņš smēķēja cigāru. Viņš bija garš, pēc izskata rūdīts vīrs ar ūsām un tumšām, vērīgām acīm, kas neko nepalaida garām. Manro sarunājās ar japāņiem un vāciešiem, kas bija acīm redzami neapmierināti ar to, ko viņš sacīja. Pēc īsa mirkļa viņš ienāca pie viņiem, plati smaidīdams.
Tātad jūs dodaties uz Kongo, doktore Rosa.
Jā, mēs turp dodamies, kapteini Manro, — viņa sacīja.
Manro smaidīja.
Izskatās, ka visi turp sataisījušies.
Tad sekoja ātra saruna, ko Eliots nespēja saprast Karena Rosa sacīja:
Piecdesmit tūkstoši ASV dolāru Šveices frankos par nulle komats nulle divi no pirmā gada aprēķinātā ieguves ienākuma.
Manro papurināja galvu.
Simts Šveices frankos un nulle komats nulle seši no pirmā gada ienākuma no pamatatrādnēm, bruto aprēķins, bez diskontiem.
Simts ASV dolāros par nulle komats nulle viens no pirmā gada ieguves visās atradnēs ar pilniem atskaitījumiem no ieguves brīža.
Ieguves brīža?! Nolādētajā Kongo vidū? Es pieprasītu trīs gadus no ieguves brīža, bet ko tad, ja jūsu raktuves slēdz?!
Ja gribat ko dabūt, riskējiet Mobutu ir gudrs diezgan.
Mobutu tik tikko turas pie varas, un es esmu vēl dzīvs tikai tādēļ, ka neesmu spēlmanis, — atcirta Manro. — Simts par nulle komats nulle četri no pirmā gada galvenajās atradnēs ar pirmās pakāpes atskaitījumiem. Vai arī nulle komats nulle divi no jūsējiem.
Ja jau jūs neesat spēlmanis, tad piedāvāšu jums tieši — divsimt.
Manro papurināja galvu.
Par MIT Kinšasā jūs samaksājāt vairāk.
Kinšasā aug cenas visam, ieskaitot minerālu izpētes tiesības. Un pašreizējais izpētes ierobežojums, datoru valodā Pil, ir krietni zem tūkstoša.
Ja nu jūs tā sakāt — Viņš pasmaidīja un devās uz otru istabu, kur viņu gaidīja japāņi un vācieši.
Rosa steigšus piemetināja:
Viņiem tas nav jāzina.
Ak, es esmu pārliecināts, ka viņi to tāpat jau zina,— attrauca Manro, ieiedams blakus istabā.
Izdzimtenis, — Karena nošņācās viņam pakaļ. Viņa klusā balsī sarunājās pa telefonu. — Viņš to nekad nepieņems… Nē, nē, uz to viņš neielaidīsies… viņi viņu ārkārtīgi grib…
Eliots iesprauda:
Jūs solāt ļoti augstu maksu par viņa pakalpojumiem.
Viņš ir pārākais, — atbildēja Rosa un turpināja čukstēt telefonā. Blakus istabā Manro skumji purināja galvu, noraidīdams piedāvājumu. Eliots pamanīja, ka Rihters ir ārkārtīgi piesarcis.
Manro atgriezās pie Karenas Rosās.
Kāds bija jūsu plānotais PIE?
Zem tūkstoša.
Tā jūs apgalvojat Bet jūs zināt, ka tur ir rūdas piejaukums.
Neko tādu es nezinu.
Tad jūs rīkojaties muļķīgi, tērējot tādu naudu, lai dotos uz Kongo, — sacīja Manro. — Vai ne tā?
Karena Rosa neatbildēja. Viņa skatījās izgreznotajos telpas griestos.
Virungā pašlaik nav nekāds mazdārziņš, — piebilda Manro. — Kigani ir sacēlušies, un viņi ir kanibāli. Arī pigmeji vairs nav draudzīgi. Visai iespējams saņemt bultu mugurā. Par pūlēm, tā sakot. Vulkāni pastāvīgi draud ar izvirdumu. Cece mušas. Slikts ūdens. Korumpēti ierēdņi. Uz turieni jau nu nedodas bez ļoti nopietna iemesla, vai ne? Varbūt jums ceļojums jāatliek, kamēr viss nomierinās?
Pīters Eliots domāja tieši tāpat un tā arī pateica.
Prātīgs cilvēks, — sacīja Manro, smaidīdams platu smaidu, kas satracināja Karenu.
Acīmredzot, — sacīja Karena Rosa, — mēs nekad nevienosimies.
Tas šķiet skaidrs, — Manro pamāja.
Eliots saprata, ka sarunas ir pārtrauktas. Viņš piecēlās, lai paspiestu Manro roku un dotos prom, bet tanī brīdī Manro iegāja blakus istabā un kaut ko pārsprieda ar japāņiem un vāciešiem.
Sāk izskatīties cerīgāk, — sacīja Rosa.
Kāpēc? — brīnījās Eliots. — Vai tādēļ, ka viņš domā, ka ir jūs satriecis?