Nē. Tādēļ, ka viņš domā, ka mēs zinām precīzākas koordinātas un mums ir lielākas izredzes atrast atradnes un samaksāt
Blakus istabā japāņi un vācieši pēkšņi piecēlās un devās uz ārdurvīm. Pie tām Manro paspieda roku vāciešiem un smalki paklanījās japāņiem.
Šķiet, ka jums taisnība, — Eliots sacīja Karenai. — Viņš tos izvada.
Bet Karena bija drūmi saraukusi pieri.
Tas nav iespējams, — viņa murmināja. — Viņi nevar tā vienkārši aiziet
Eliots atkal bija samulsināts.
Es domāju — jūs vēlējāties, lai viņi iet prom.
Nolādēts, — Rosa izgrūda. — Mēs esam piešņākti. — Tad viņa atkal čukstēja telefonā Hjūstonai.
Eliots nespēja to visu saprast Un viņa samulsums netika izgaisināts. Manro aizslēdza durvis aiz pēdējā no aizejošajiem un tad atgriezās pie viņa un Karenas, lai paziņotu, ka vakariņas ir galdā.
Viņi ēda pēc marokāņu paražas — sēdus uz grīdas un ņemot ēdienu ar rokām. Pirmais bija baloža cepetis, tad sekoja kāds sautējums.
Tātad jūs atraidījāt japāņus? — iejautājās Rosa. — Atteicāt viņiem?
Nē taču, — atbildēja Manro. — Tas būtu nepieklājīgi. Es teicu, ka padomāšu. Un tā arī darīšu.
Tad kādēļ viņi aizgāja?
Manro paraustīja plecus.
Par to es neko nezinu, ticiet man. Šķiet, viņi pa telefonu uzzināja kaut ko, kas izmainīja visus viņu plānus.
Karena Rosa paskatījās pulkstenī, iegaumēdama laiku.
Ļoti garšīgs sautējums, — viņa sacīja. Viņa ļoti cenās izpatikt
Priecājos, ka jums garšo. Tas ir tajin. Kamieļa gaļa.
Karena Rosa ieklepojās. Pīters Eliots pēkšņi pamanīja,
ka viņa apetīte samazinājusies. Manro pievērsās viņam.
Tātad jums pieder tā gorilla, profesor Eliot?
Kā jūs to zināt?
Japāņi pastāstīja. Jūsu gorilla ir viņus apbūrusi. Nesaprotu gan, kas īsti, bet tic ir kā bez prāta tās deļ. Jauns vīrietis ar gorillu un jauna sieviete, kas meklē…
Rūpnieciskos dimantus, — žigli iestarpināja Karena.
Aha, rūpnieciskos dimantus. — Viņš atkal pagriezās pret Eliotu. — Man patīk vaļsirdīgas sarunas. Tātad dimanti; jauki. — Visa viņa izturēšanās rādīja, ka viņš neuztver teikto kā būtisku informāciju. Rosa ierunājās:
Jums mūs turp ir jāaizved, Manro.
Pasaule ir pilna rūpniecisko dimantu, — atbildēja Manro. — Tos var atrast Āfrikā, Indijā, Krievijā, Brazīlijā, Kanādā, pat Amerikā — Arkanzasā, Ņujorkā, Ken- tuki — kurp vien paveries. Bet jūs dzenaties uz Kongo.
Gaisā palika nepārprotams jautājums.
Mēs meklējam Ilb tipa zilos dimantus ar bora virskārtu, — paskaidroja Karena Rosa, — kuriem ir mikroelektronikai svarīgas pusvadītāju īpašības.
Manro braucīja ūsas.
Zilos dimantus, — viņš pamāja. — Tas izskaidro visu.
Rosa apstiprināja, ka tas, protams, visu izskaidrojot
Un tādus nevar iegūt mākslīgi? — jautāja Manro.
Nē. Ir jau mēģināts. Ir izstrādāts komerciāls bora uzklāšanas paņēmiens, bet tas ir pārāk nedrošs. Sava tehnoloģija ir amerikāņiem un sava japāņiem. Abi tās atmeta kā bezcerīgas.
Un jums tad nu jāatrod dabiskas iegulas.
Tieši tā. Es gribu turp doties cik drīz vien iespējams, — neizteiksmīgā balsī sacīja Rosa, skatīdamās uz kapteini Manro.
Es ticu jums, — Manro sacīja. — Mūsu doktorei Rosai prātā ir tikai darbs. — Viņš pārgāja pāri telpai un atspiedās pret vienu no arkām, skatīdamies ārā uz naksnīgo Tanžeru. — Es nepavisam neesmu pārsteigts, — viņš turpināja. — Patiesībā…
Atskanot pirmajai automāta kārtai, Manro metās guļus — aizsegā, glāzes uz galda palēcās, kāda no meitenēm iespiedzās, arī Eliots un Rosa metās uz marmora grīdas. Viņiem visapkārt svilpoja lodes, kapājot apmetumu virs galvas un drupinot uz viņiem tā gabalus. Tas viss ilga apmēram pusminūti, tad iestājās pilnīgs klusums.
Kad tas bija beidzies, viņi nedroši piecēlās, skatīdamies cits uz citu.
Konsorcijs spēlē nopietni, — nosmīnēja Manro. — īsti mana tipa ļaudis.
Rosa nopurināja apmetuma putekļus no drēbēm. Viņa pagriezās pret Manro.
Pieci komats divi par pirmajiem divsimt bez atvilkumiem, Šveices frankos, atbilstoši.
Pieci komats septiņi, un es esmu jūsu rīcībā.
Pieci komats septiņi. Nolīgts.
Manro sarokojās ar viņiem, tad paziņoja, ka viņam vajadzēs dažas minūtes, lai sakravātos pirms došanās uz Nairobi.
Tik vien? — brīnījās Rosa. Pēkšņi viņa izskatījās norūpējusies, atkal skatīdamās pulkstenī.
Kas par lietu? — noprasīja Manro.
Čehu AK-47, — viņa atbildēja, — jūsu noliktavā.
Manro neizskatījās izbrīnījies.
Labāk dabūjiet tos ārā no turienes, — viņš pamācīja. — Konsorcijam noteikti arsenālā ir kas līdzīgs, bet tuvākajās stundās mums daudz kas jāpaveic.
Viņam to sakot, kļuva dzirdamas policijas sirēnas, tās vēl bija tālu, bet nepārprotami tuvojās.
Manro sacīja:
Mēs iesim pa otrām kāpnēm.
Jau pēc stundas viņi bija gaisā, ceļā uz Nairobi.
Ceturta diena
NAIROBI
1979. gada 16. jūnijs
1. Grafiks
Attālums no Tanžeras līdz Nairobi pāri visai Āfrikai ir lielāks nekā pāri Atlantijas okeānam no Ņujorkas līdz Londonai — 3600 jūdžu, astoņu stundu lidojums. Rosa pavadīja šo laiku pie datora, izstrādājot, kā viņa to dēvēja, «hiper- telpas varbūtības līnijas».
Uz ekrāna bija redzama datora veidota Āfrikas karte ar daudzkrāsainām līnijām pār to.
Tās ir laika zonas, — sacīja Rosa. — Mēs varam tās koriģēt saskaņā ar darbību ilgumu un kavējumu.
Zem ekrāna bija kopējā pagājušā laika pulkstenis, kurā nepārtraukti mainījās rādījumi.
Ko tas nozīmē? — pajautāja Eliots.
Dators izvēlas īsāko maršrutu. Lūk, tas tikko fiksēja grafiku, pēc kura mēs sasniegsim mērķi sešās dienās, astoņpadsmit stundās un piecdesmit vienā minūtē. Tagad tas cenšas šo grafiku pārspēt
Eliots nevarēja noturēties nepasmaidījis. Datora prognoze ar precizitāti līdz minūtei, nosakot laiku, kad ekspedīcija sasniegs mērķi, viņam likās smieklīga. Bet Rosa bija absolūti nopietna.
Viņiem vērojot datora pulkstenis pārlēca uz piecām dienām, 22 stundām un 24 minūtēm.
Jau labāk, — pamājot sacīja Rosa, — bet vēl arvien nekas īpašs. Viņa nospieda kādu taustiņu, līnijas izstiepās kā gumijas pāri visai Āfrikai. — Tas ir konsorcija maršruts, — viņa sacīja, — saskaņā ar mūsu aprēķiniem. Viņi turp dodas krietnā pulciņā — kādi trīsdesmit vai pat vairāk — plaša mēroga pasākums. Turklāt viņi nezina pilsētas precīzu atrašanās vietu, vismaz mums tā liekas, ka viņi to nezina. Bet viņi ir mums krietni priekšā, vismaz divpadsmit stundas, jo viņi jau Nairobi piekrauj savu lidmašīnu.
Pulkstenis uzrādīja jaunu laiku — 5 dienas 09 stundas un 19 minūtes. Tad vina nospieda taustiņu ar uzrakstu DATUMS un parādījās 06 21 79 0814.
Saskaņā ar šiem aprēķiniem konsorcijs sasniegs mērķi Kongo 21. jūnijā nedaudz pēc astoņiem no rīta.
Dators klusi tikšķēja, līnijas turpināja stiepties un mainīties, līdz parādījās jauns datums: 06 21 79 1224.
Nu, lūk, — viņa sacīja, — tie esam mēs pašlaik. Pieņemot, ka gan mums, gan viņiem veicas maksimāli gludi, konsorcijs mūs apsteigs par nedaudz vairāk kā četrām stundām, pēc piecām dienām no šī brīža.