Ēzdams sviestmaizi, garām gāja Manro.
Vai nu izvēlieties citu maršrutu, — viņš sacīja, —vai rīkojieties radikālāk.
Baidos rīkoties radikālāk pērtiķa dēļ.
Manro paraustīja plecus.
Kaut kas jums tikpat ir jādara, ja prognozes ir šādas.
Eliots viņos noklausījās ar vieglu nerealitātes sajūtu — viņi pārsprieda starpību, kas mērāma stundās, bet izveidosies pēc piecām dienām.
Bet nudien, — Eliots ierunājās, — tuvāko dienu laikā ar visiem organizatoriskajiem pasākumiem Nairobi un sekojošu gājienu džungļos — jūs taču nevarat sevišķi uzticēties šiem cipariem.
Nav vairs vecie laiki, — iebilda Rosa, — kad ekspedīcijas pazuda uz mēnešiem. Dators var kļūdīties, augstākais, par minūtēm; labi, noapaļosim — pusstundu šajā piecu dienu periodā. — Viņa papurināja galvu. — Nē.
Mūsu grūtības ir šeit, un ir kaut kas jādara, lai tās atrisinātu. Likme ir pārāk augsta.
Jūs domājat dimantus?
Viņa pamāja un norādīja uz ekrāna apakšdaļu, kurā parādījās vārdi ZIIAIS KONTRAKTS. Viņš pavaicāja, ko tas nozīmē.
Ellīgi daudz naudas, — sacīja Rosa. Un piemetināja: — Es vismaz tā domāju. — Jo viņa patiesi to īsti nezināja.
Katram jaunam līgumam ĒRTS deva kodētu nosaukumu. Vienīgi Treviss un dators zināja, kas apmaksā šo līgumu, visi citi ĒRTS darbinieki, sākot no datoru programmētājiem un līdz ekspedīciju locekļiem, sauca projektus tikai to kodētajos vārdos — pēc krāsām: Sarkanais līgums, Dzeltenais līgums, Baltais līgums. Tas bija domāts līgumu partneru darbības aizsardzībai. Bet ĒR TS matemātiķi nespēja atturēties no minējumiem par naudas avotiem, kas izvērtās par galveno sarunu tēmu kompānijas ēdnīcā.
Zilo līgumu ĒRTS noslēdza 1978. gada decembrī. Tas paredzēja, ka ĒRTS atradīs dabisku rūpniecisko dimantu atradni kādā draudzīgā vai neitrālā valstī, dimantiem bija jābūt Ilb tipa, «zema slāpekļa satura» kristāliem. Kristālu izmēri līgumā nebija noteikti, tātad tiem nebija nozīmes; nebija norādīts arī vēlamais iegulu apjoms, tātad līgumslēdzējs bija gatavs saņemt tik, cik izdosies. Un, kas bija visdīvaināk, nebija norādīta VIIR
Gandrīz visos līgumos tika norādītas vienības ieguves izmaksu robežas. Nepietika ar minerālu iegulu atrašanu vien, to vienas vienības ieguves izmaksām bija jāiekļaujas norādītās robežās. Savukārt šīs vienības izmaksas atspoguļoja iegulas bagātīgumu, attālumu līdz ieguves vietai, vietējā darbaspēka pieejamību, politiskos apstākļus, iespējamo nepieciešamību būvēt lidlaukus, ceļus, slimnīcas, raktuves vai bagātināšanas uzņēmumus.
Ja parādījās līgums bez VIIR, tad tas nozīmēja tikai vienu: kāds tik ļoti gribēja dabūt zilos dimantus, ka tam bija vienalga, cik tas maksā.
Četrdesmit astoņu stundu laikā ĒRTS ēdnīcā Zilais »
līgums jau bija atšifrēts. Izrādījās, ka zilie dimanti ir zili no neliela daudzuma bora to virskārtā, kas tos padarīja nevērtīgus kā dārgakmeņus, bet izmainīja to elektroniskās īpašības, padarot tos par pusvadītājiem, kuru pretestība ir 100 omu uz centimetru. Tiem piemita arī zināmas gaismas caurlaidības īpašības.
Tad kāds atrada īsu rakstu Electronic News 1978. gada 17. novembra numurā, kas saucās «Makfija apstrādes tehnoloģija noraidīta». Tajā bija paziņots, ka Silec, Inc. Voltemā Masačūsetsā ir pārtraukusi eksperimentālos mēģinājumus mākslīgi izveidot vienlaidus bora kārtu uz dimantu virsmas pēc Makfija tehnoloģijas. Makfija procesa izmantošana tika pārtraukta sakarā ar to, ka tas bija pārāk dārgs un nedrošs, lai radītu «vēlamās pusvadītāju īpašības». Raksta noslēgumā bija secināts, ka «citas firmas nav pietiekami novērtējušas vienlaidus bora kārtas uzklāšanas grūtības pakāpi; Morikaiva (Tokijā) atteikusies no Nagauras procesa šā gada septembrī». Pētot vēl agrākas ziņas, ĒRTS ēdnīcā tika atklātas vēl dažas šā noslēpuma detaļas.
Jau 1971. gadā Intec, mikroelektronikas firma no Santa- klāras, bija paredzējusi, ka dimanta pusvadītāji būs ārkārtīgi nozīmīgi nākošās paaudzes «supravadošo» datoru būvē astoņdesmitajos gados.
Pirmās paaudzes elektroniskās skaitļojamās mašīnas ENLAC un UNIVAC, ko uzbūvēja kara laikam atbilstošā slepenībā četrdesmitajos gados, bija izveidotas uz vakuuma lampu bāzes. Vakuuma lampu darba mūžs bija vidēji divdesmit stundas, bet, tūkstošiem lampu kvēlojot vienā mašīnā, daži no pirmajiem datoriem pārtrauca darboties jau pēc septiņām līdz divpadsmit minūtēm. Vakuuma lampu tehnoloģija ierobežoja iecerēto otrās paaudzes datoru lielumu un iespējas.
Bet otrās paaudzes datoros lampas lietotas netika. 1947. gadā izgudroja tranzistoru — niecīgu cietas vielas gabaliņu, kas spēja izpildīt visas lampas funkcijas, — un ar to sevi pieteica «cietie» elektroniskie aparāti, kas tērēja mazāk enerģijas, radīja mazāk siltuma un bija mazāki un drošāki par lampām, ko aizstāja. Silikona tehnoloģija radīja pamatu trijām paaudzēm arvien kompaktaku, drošāku un lētāku datoru, kas radās nākamajos divdesmit gados.
Bet septiņdesmitajos gados datoru izstrādātāji sāka sadurties ar silikona tehnoloģijas ierobežojumiem. Kaut arī slēgumi bija sarukuši līdz mikroskopiskiem izmēriem, darbības ātrums bija atkarīgs no slēguma ķēdes gamma. Lai vēl vairāk samazinātu šo garumu, kurā attālumi jau līdzinājās collas miljonajām daļām, vajadzēja atrisināt veco problēmu — temperatūru. īsākas ķēdes burtiski izkustu no pašu radītā karstuma. Bija nepieciešams kāds paņēmiens, kā vienlaikus samazināt karstumu un pretestību.
Jau kopš piecdesmitajiem gadiem bija zināms, ka daudzi metāli, atdzesēti līdz ārkārtīgi zemām temperatūrām, kļūst «supravadoši», ļaujot elektroniem neierobežoti plūst caur tiem. 1977. gadā IBM paziņoja ka šī kompānija izstrādā ultraātru datoru greipfrūta lielumā, ko dzesētu šķidrais slāpeklis. Supravadošajiem datoriem bija vajadzīga radikāli jauna tehnoloģija un jauni zemas temperatūras materiāli.
Tādējādi dimanti ar pārklājumu iegūtu visplašāko izmantojumu.
Pēc dažām dienām ĒRTS ēdnīcai bija jau cits izskaidrojums. Saskaņā ar jauno teoriju septiņdesmitie gadi bija nepieredzētas datoru attīstības laiks. Kaut arī pirmo skaitļojamo mašīnu izgatavotāji bija paredzējuši, ka četri datori izpildīs visas pasaules skaitļošanas darbus tuvākajā nākotnē, speciālisti tagad pareģoja, ka līdz 1990. gadam pasaulē būs viens miljards datoru, vairākums no tiem ar sakaru tīkliem saistīti savā starpā. Šādu tīklu nebija, un tie varēja būt teorētiski neiespējami. (1975. gadā Hannoveres institūta pētījumā bija secināts, ka zemes garozā ir par maz metāla, lai izveidotu nepieciešamās sakaru līnijas.)
Pēc Hārvija Rambo uzskata, astoņdesmitajos gados izpaudīsies ārkārtīgs datu pārraides sistēmu trūkums: «Kā fosilās degvielas trūkums pārsteidza rūpniecisko pasauli nesagatavotu septiņdesmitajos gados, tā datu pārraides trūkums pārsteigs pasauli nākamajā desmitgadē. Cilvēkiem tika liegta pārvietošanās septiņdesmitajos, bet viņiem tiks liegta informācija astoņdesmitajos, un nāksies vēl novērtēt, kurš 110 diviem trūkumiem ir traucējošāks.»
Lāzeru tehnoloģijas bija vienīgā cerība, kā izveidot nepieciešamo datu pārraidi, jo gaismas vadu informācijas caurlaidība bija divdesmit tūkstošus reižu lielāka nekā parastajiem koaksiālajiem metāla kabeļiem. Datu pārraide ar lāzeru prasīja pilnīgi jaunas tehnoloģijas izveidošanu — tajā skaitā plānu vītu optisko šķiedru un pusvadītāju dimantus ar pārklājumu, par kuriem Rambo paredzēja, ka tie drīzumā «būs dārgāki par naftu».
Vēl vairāk, Rambo paredzēja, ka desmit gadu laikā pati elektrība kļūs lieka. Nākotnes datori lietos tikai gaismas ķēdes un tiks savienoti, lietojot gaismas pārraides sistēmas. Par iemeslu tam būs ātrums. «Gaisma,» rakstīja Rambo, «pārvietojas ar gaismas ātrumu. Elektriskie impulsi — ne. Mēs dzīvojam mikroelektronikas norieta ērā»