Mikroelektronika tomēr nebūt neizskatījās pēc atmirstošas tehnoloģijas. 1979. gadā mikroelektronika bija viena no lielākajām rūpniecības nozarēm visā rūpnieciskajā pasaulē, ASV vien tās apgrozījums bija astoņdesmit miljardi dolāru; sešas no Fortune 500 pirmajām divdesmit korporācijām nodarbojās ar mikroelektroniku. Mazāk nekā trīsdesmit gados šīs kompānijas bija pieredzējušas neparasti sīvu konkurenci un nepieredzētus panākumus.
1958. gadā ražotāji spēja ievietot 10 elektroniskus komponentus vienā silikona mikroshēmā. 1970. gadā jau bija iespējams tā paša lieluma shēmā savietot 100 komponentus — desmitkārtīgs pieaugums mazliet vairāk nekā desmit gadu laikā.
Bet 1972. gadā mikroshēmā ievietojamo komponentu skaits jau bija 1000, 1974. gadā — 10 000. Tika pareģots, ka 1980. gadā naga lieluma shēmā tiks ievietots 1 000 000 komponentu, taču, izmantojot elektronisko fotoprojekciju, šis mērķis tika sasniegts jau 1978. gadā. 1979. gada pavasarī jaunais mērķis bija desmit miljoni vienību vai — vēl labāk — miljards elementu vienā silikona shēmā līdz 1980. gadam. Bet neviens nedomāja, ka uz to būs jāgaida ilgāk par 1979. gada jūniju vai jūliju.
Šādiem sasniegumiem kādā rūpniecības nozarē nav precedenta. To parāda salīdzinājums ar vecajām ražošanas nozarēm. Detroita bija apmierināta ar vienkāršām ražojumu uzbūves izmaiņām reizi bijos gados, bet elektronikas rū|>- niecībā bija parasts šādā laika periodā sasniegt nākamo lieluma kārtu. (Lai turētos līdzi, Detroitai būtu bijis jāpalielina automobiļu nobraukums ar galonu degvielas no 8 jūdzēm ar galonu 1970. gadā līdz 80 000 000 jūdžu ar galonu 1979. gadā. Tā vietā Detroita sasniedza 16 jūdžu robežu, kas bija tālāks apliecinājums tam, ka automobiļu ražošana zaudē savu centrālo vietu amerikāņu ekonomikā.)
Tik ļoti konkurējošā tirgū ikviens uztraucās par ārēju spēku ienākšanu, īpaši jau japāņiem, kas kopš 1973. gada uzturēja Japānas kultūras biedrību Sanhosē, ko daži uzskatīja par labi finansētas rūpnieciskās spiegošanas organizācijas aizsegu.
Zilo līgumu varēja izprast tikai no lādas industrijas viedokļa, kur lielāka mēroga sasniegumi tiek gūti ik pēc pāris mēnešiem. Treviss bija teicis, ka Zilais līgums «ir lielākā liela turpmākajos desmit gados. Lai kas arī atrastu šos dimantus, viņš izdarīs lēcienu tehnoloģijā par vismaz pieciem gadiem. Pieci gadi. Vai zināt, ko tas nozīmē?»
Rosa zināja, ko tas nozīmē. Rūpniecības nozarē, kur konkurētspēju noteica mēneši, dažām kompānijām bija ļoti paveicies apsteigt konkurentus par nedēļām kādas tehnoloģijas vai iekārtas izstrādē. Syntel Kalifornijā bija pirmais, kam izdevās izgatavot 256 K atmiņas mikroshēmu, kamēr visi pārējie ražoja 16K shēmas un sapņoja par 64K ietilpību. Syntel saglabāja savas pozīcijas tikai sešpadsmit nedēļas, bet guva vairāk nekā simt trīsdesmit miljonu dolāru peļņu.
— Atcerieties, ka mēs runājam par pieciem gadiem, — sacīja Treviss. — Tās ir priekšrocības, kas mērāmas miljardos dolāru, varbūt pat desmitos miljardu. Ja vien mēs spējam šos dimantus sadabūt
Tas bija pamats tam, kādēļ Rosa, strādādama ar datoru, izjuta pienākuma nastu. Divdesmit četru gadu vecumā viņa bija komandas vadītāja šajās sarežģīto tehnoloģiju sacīkstēs, kurās bija iesaistījušās pusducis valstu no visas pasaules, slepeni cīnoties cita ar citu.
Likmes ikvienu parastu sacīksti padarīja smieklīgu. Pirms aizbraukšanas Treviss bija viņai teicis:
Nebaidies, kad stress tevi padara traku. Uz saviem pleciem tu nes miljardus dolāru. Vienkārši dari visu, kas tavos spēkos.
Darīdama visu, kas viņas spēkos, viņa iespēja samazināt ekspedīcijas ceļā patērējamo laiku par vēl trim stundām un trīsdesmit septiņām minūtēm — bet viņi vēl aizvien nedaudz atpalika no konsorcija projektētā laika. Ne tik daudz, lai nebūtu iespējams iedzīt, it īpaši ar Manro aukstasinīgajiem gājieniem, bet tomēr — atpalika, kas varēja nozīmēt pilnīgu sagrāvi šādā sacīkstē, kur uzvarētājs ir tikai viens.
Un tad pienāca drūmā ziņa.
Uz ekrāna parādījās: SLEPENI NOSŪKTS / VISS PAGALAM.
Velns un elle! — izgrūda Rosa. Pēkšņi viņa jutās nogurusi. Jo, ja patiesi ir notikusi datu zagšana, viņu cerības uzvarēt šajā sacīkstē strauji zuda — vēl pirms kaut viens no viņiem bija spēris kāju Centrālās Āfrikas mūžamežos.
2. Slepenais nosukums
Treviss jutās kā pēdējais muļķis.
Viņš blenza uz vēstījumu no Godāra Kosmisko lidojumu centra Grīnbeltā, Merilendā.
ĒRTS KĀPĒC JŪS SŪTĀT MUMS VISUS ŠOS DATUS PAR MUKENKO TIE MUMS NAV VAJADZĪGI TOMĒR PALDIES.
Tas bija pienācis šorīt no GKLC Merilendā, bet nu jau bija pagājušas vairāk nekā piecas stundas.
— Nolādēts! — iekliedzās Treviss, blenzdams uz šo teleksu.
Pirmā pazīme, pēc kuras Treviss nojauta, ka kaut kas ir nogājis greizi, bija tas, ka japāņi un vācieši pārtrauca sarunas ar Manro Tanžerā. Vienu brīdi viņi bija ar mieru maksāt jebkuru cenu; tad vienā mirklī tie jau metās prom. Šī aiziešana bija tik pēkšņa, negaidīta; tas varēja nozīmēt tikai to, ka konsorcija datori bija saņēmuši jaunus datus.
Jaunus datus — bet no kurienes?
Varēja būt tikai viens izskaidrojums — un nu to apstiprināja šis GKLC telekss no Grīnbeltas.
ĒRTS KĀPĒC JŪS SŪTĀT MUMS VISUS ŠOS DATUS PAR MUKENKO
Atbilde bija pavisam vienkārša: ĒRTS nebija sūtījis nekādus datus. Vismaz — ne apzināti. ĒRTS un GKLC bija līgums par jaunāko datu apmaiņu — Treviss bija noslēdzis šo darījumu 1978. gadā, lai saņemtu lētākus attēlus no Landsat. Satelītattēli bija viņa kompānijas vienīgais lielāko izdevumu cēlonis. Par tiesībām izmantot ĒRTS analīžu rezultātus GKLC piekrita piegādāt pašus attēlus ar 30% atlaidi.
Toreiz tas likās veiksmīgs darījums, izmantojamie kodi tika saskaņoti līgumā.
Toties tagad iespējamie trūkumi bija atklājušies Trevi- sam visā pilnībā; viņa ļaunākās nojautas bija apstiprinājušās. Iekārtojot divtūkstoš jūdžu garu līniju no Hjūstonas uz Grīnbeltu, jūs uzprasāties, lai kāds tai pieslēgtos un slepeni nosūktu informāciju. Kaut kur starp Teksasu un Merilendu kāds bija pieslēdzis terminālu, iespējams — izmantotajās telefona līnijās — un sācis zagt datus. Tas bija tieši tas rūpnieciskās spiegošanas veids, no kura viņi visvairāk baidījās.
Slepenais termināls ieslēdzās starp diviem legāliem termināliem, novērojot pārraides starp tiem. Pēc kāda laika zagļa termināla operators jau zināja pietiekami daudz, lai sāktu raidīt komandas, nosūcot datus abām pusēm — Hjūstonai, izliekoties par GKI,C, un otrādi. Sāds zagļu termināls varēja darboties, kamēr kāds no legālajiem lietotājiem neapjauta, ka notiek informācijas zagšana.
Tagad radās svarīgs jautājums — cik daudz datu bija nosūkts pēdējo 72 stundu laikā?
Viņš bija pieprasījis divdesmit četru stundu kontroles pierakstus, un rezultāti bija satriecoši. Izskatījās, ka ĒRTS dators izdevis ne tikai oriģinālo informāciju, bet ari visus apstrāžu rezultātus — operācijas, kas tikušas veiktas pēdējo četru nedēļu laikā.
Ja tas bija tiesa, tad tas nozīmēja, ka Eiropas—Japānas informācijas zaglim bija zināms viss, kas darīts ar Mukenko datiem, un tātad viņi zināja ztidušās pilsētas atrašanās vietu ar maksimālu precizitāti. Viņi zināja to tikpat precīzi kā Karena Rosa.