Patologs pagriezās pret mikrofonu.
Personība noskaidrota — Džeimss Roberts Pīter- sons, vīrietis, baltais, divdesmit deviņus gadus vecs, ASV pilsonis. — Tad viņš atkal pagriezās pret Rosu. — Kad jūs pēdējo reizi redzējāt misteru Pītersonu?
Šā gada maijā. Viņš devās uz Kongo.
Pēdējā mēneša laikā jūs neesat viņu redzējusi?
Nē, — viņa atbildēja. — Kas ar viņu noticis?
Patologs pieskārās purpurkrāsas pampumiem uz vīrieša rokām. Viņa pirksta gali iegrima, atstādami kodumam līdzīgus iespiedumus.
Sasodīti dīvains gadījums, — sacīja patologs.
Iepriekšējā dienā, 15. jūnijā, Pītersonu galēji smagā šoka
stāvoklī uz Nairobi lidostu bija atvedusi maza čārtera kravas lidmašīna. Viņš nomira pēc dažām stundām, neatgu- vis samaņu.
Neticami, ka viņš vispār tik tālu nonāca. Acīmredzot lidmašīna tehnisku iemeslu dēļ izdarīja neparedzētu nolaišanos Garonas lidlaukā, uz tāda dubļaina skrejceļa Zairā. Un tad šis puisis izsteberē no meža un sabrūk viņiem pie kājām.
Patologs norādīja, ka sadragāti abu roku kauli. Kā viņš paskaidroja, ievainojumi nebija svaigi; tie bija gūti vismaz pirms četrām dienām, varbūt vēl agrāk.
Viņš ir pārcietis neiedomājamas sāpes.
Eliots iejautājās:
Bet kas varētu būt izraisījis šādus ievainojumus?
Patologs nekad agrāk neko tādu nebija redzējis.
Virspusēji tas atgādina mehānisku traumu, automobiļa trieciena radītu ievainojumu, kādu te redzēts diezgan. Bet mehāniskie ievainojumi nekad nav divpusīgi, kā šis te šajā gadījumā.
Tātad tas nav bijis mehānisks ievainojums? — noprasīja Karena Rosa.
Nezinu, kas tas ir. Tas ir manā praksē nebijis gadījums, — mundri sacīja patologs. — Mēs zem viņa nagiem atradām arī asiņu pēdas un dažus pelēkus matus. Mēs pašlaik izdarām analīzes.
Telpas otrā pusē kāds cits patologs pacēla acis no mikroskopa.
Tie pilnīgi noteikti nav cilvēka mati. Neatbilst šķērsgriezums. Kāda dzīvnieka spalvas, bet visai līdzīgas cilvēka apmatojumam.
Šķērsgriezums? — izbrīnījās Rosa.
labākā matu izcelsmes pazīme, kādu mums iespējams atrast, — paskaidroja patologs. — Piemēram, cilvēka kaunumam apmatojums šķērsgriezumā ir eliptiskāks nekā pārējā ķermeņa apmatojums vai sejas apmatojums, piemēram. Tas ir ļoti raksturīgi, tas pat tiesā tiek pieņemts par pierādījumu. Bet it īpaši šajā laboratorijā mēs bieži sastopamies ar dzīvnieku apmatojumu, kādēļ esam speciālisti arī šajā jomā.
Šajā brīdī sāka zvanīt kāds liels nerūsošā tērauda analizators.
Asins analīze nāk, — sacīja patologs.
Uz displeja parādījās divas pasteļkrāsas paraugu svītras.
Tā ir elektroforēzes analīze, — paskaidroja patologs. — Lai noteiktu seruma proteīnu. Pa kreisi tās ir parastas cilvēka asinis. Pa labi ir to asiņu paraugs, ko atradām viņam zem nagiem. Jūs redzat, tās nepārprotami nav cilvēka asinis.
Nav cilvēka asinis? — pārjautāja Rosa, uzmezdama skatienu Eliotam.
Tās ir tuvas cilvēka asinīm, — sacīja patologs, aplūkodams paraugu, — bet nav cilvēka asinis. Varētu būt kāda mājdzīvnieka vai mājlopa asinis — varbūt cūkas. Vai varbūt primāta. Mērkaķi un pērtiķi seroloģiski ir ļoti tuvi cilvēkam. Tūlīt būs gatava datoranalīze.
Uz ekrāna parādījās teksts: ALFA UN BETA SERUMA GLOBULĪNI ATBILST: GORILLAS ASINIS.
Patologs sacīja:
Te nu jums būs atbilde, kas viņam bija zem nagiem. Gorillas asinis.
5. Apsekošana
— Viņa jums neko nenodarīs, — Eliots sacīja pārbiedētajam sanitāram. Viņi atradās Boeing 747 kravas lidmašīnas pasažieru nodalījumā. — Redziet, viņa jums smaida.
Eimija patiesi smaidīja savu visapburošāko smaidu, uzmanīdamās, lai neatsegtu zobus. Bet sanitārs no privāt- klīnikas Nairobi nebija pazīstams ar šiem gorillu etiķetes smalkumiem. Ņemot šļirci, viņam trīcēja rokas.
Nairobi bija pēdējā iespēja Eimijai iziet pamatīgu pārbaudi. Viņas lielais, spēcīgais ķermenis slēpa sevī trauslu uzbūvi, tāpat kā viņas šķietami drūmā seja ar biezajiem uzacu lokiem slēpa lēnīgu, visai maigu dabu. Sanfrancisko Eimijas projekta līdzstrādnieki viņu pakļāva stingram medicīniskajam režīmam — urīna analīzes katru otro dienu, izkārnījumi tika izmeklēti reizi nedēļā, pārbaudot, vai tajos nav slēptu asiņu, pilna asins analīze reizi mēnesī, reizi trijos mēnešos brauciens pie zobārsta, lai noņemtu melno zobakmeni, kas veidojās no viņas veģetārā uztura.
Eimija to visu uzņēma kā pašu par sevi saprotamu, taču pārbiedētais sanitārs to nezināja. Viņš tuvojās Eimijai, turot šļirci sev priekšā kā ieroci:
Vai jūs esat pārliecināts, ka viņš man neiekodīs?
Eimija, gribēdama palīdzēt, signalizēja: Eimija apsola
nekost. Viņa darīja to lēni un apdomīgi, kā vienmēr, kad sastapās ar kādu, kas nesaprata viņas valodu.
Viņa apsola jums nekost, — paskaidroja Eliots.
Tā sakāt jūs, — iebilda sanitārs. Eliots neapgrūtināja sevi ar paskaidrojumiem, ka to tomēr bija sacījusi Eimija.
Kad 1 asiņu paraugi bija paņemti, sanitārs nedaudz nomierinājās. Kravādamies viņš sacīja:
Nepārprotami neglīts lops.
Jūs viņu apvainojāt, — aizrādīja Eliots.
Patiesi, Eimija jau visai enerģiski signalizēja: Kurš ir neglīts?
Nekas, Eimij, — Eliots atbildēja. — Viņš vienkārši nekad agrāk nav redzējis gorillu.
Sanitārs ievaicājās:
Kā, lūdzu?
Jūs viņu aizskārāt Būtu labi, ja jūs atvainotos.
Sanitārs aizcirta savu piederumu koferīti. Viņš blenza
te uz Eliotu, te Eimiju.
Atvainotos viņam?
Viņai, — izlaboja Eliots. — Jā gan. Kā jums patiktu, ja jūs nosauktu par neglītu?
5-106
Eliotam bija stingra pārliecība šajā jautājumā. Gadu gadiem viņš bija asi izjutis ļaužu aizspriedumus, kas tiem bija pret pērtiķiem, uzskatot šimpanzes par jaukiem bērniem, orangutānus — par gudriem večiem, bet gorillas par lempīgiem, bīstamiem zvēriem. Visi kā viens šie pieņēmumi bija kļūdaini.
Katrs no šiem dzīvniekiem bija unikāls, absolūti neietilpdams cilvēku stereotipos. Šimpanzes, piemēram, bija daudz cietsirdīgāki par gorillām. Tā kā šimpanzes bija ekstraverti, saniknots šimpanze bija daudz bīstamāks par saniknotu gorillu; zoodārzā Eliots ar izbrīnu vēroja, kā māmiņas stumj savus bērnus tuvāk, lai varētu labāk apskatīt šimpanzes, bet vilka prom no gorillām. Šīs mātes acīmredzot nezināja, ka savvaļas šimpanzes mēdza sagrābt un apēst cilvēku bērnus — gorillas neko tamlīdzīgu nekad nedarīja.
Eliots vairākkārt bija novērojis cilvēku aizspriedumus pret gorillām, kā arī to izpausmes attiecībā uz Eimiju. Eimija tur neko nevarēja darīt, ka viņa bija milzīga, melna, zemiem uzacu lokiem, plakanu seju. Zem sejas, ko cilvēki uzskatīja par tik atbaidošu, slēpās saprātīga un jūtīga, apkārtējiem cilvēkiem draudzīga apziņa. Viņa jutās sāpināta, kad ļaudis bēga, kliedza bailēs vai izteica ļaunas piezīmes.
Sanitārs sarauca uzacis.
Jūs gribat sacīt, ka viņš saprot angliski?
Jā, viņa saprot gan. — Bija vēl viena lieta, kas tracināja Eliotu. Cilvēki, kam bija bail no Eimijas, vienmēr pieņēma, ka viņa ir tēviņš.
Sanitārs papurināja galvu.
Es tam neticu.
Eimij, pavadi šo cilvēku līdz durvīm.
Eimija aizlāčoja līdz durvīm un atvēra tās sanitāram, kura acis iepletās. Eimija aizvēra aiz viņa durvis.
Muļķīgs cilvēks, Eimija signalizēja.