Nepiegriez vērību, — sacīja Eliots. — Nāc, Pīters kutinās Eimiju.
Nākamās piecpadsmit minūtes viņš viņu kutināja, bet
Eimija vārtījās pa grīdu un rūca aiz labsajūtas. Eliots nepamanīja, kā atvērās durvis viņam aiz muguras, nepamanīja ēnu uz grīdas. Kad viņš beidzot to ievēroja un pagriezās, lai paskatītos uz augšu, bija jau par vēlu. Viņš redzēja tumšu cilindru triecamies lejup, viņa galva likās plīstam aiz šausmīgām sāpēm, tad viss satumsa.
6. Nolaupīta
Viņš atmodās no durstīgas elektroniskas džinkstoņas.
Nekustieties, kungs, — sacīja kāda balss.
Eliots atvēra acis un ieraudzīja spožo gaismu, kas viņu apspīdēja. Viņš vēl arvien gulēja uz muguras lidmašīnā; kāds bija noliecies pār viņu.
Paskatieties pa labi… tagad pa kreisi… Vai varat savilkt roku pirkstus?
Viņš izpildīja norādījumus. Gaismu pagrieza prom, un viņš ieraudzīja melnu vīru baltā virsvalkā noliekušos pie viņa. Vīrs pataustīja Eliota galvu; viņa pirksti notraipījās asinīm.
Nav par ko uztraukties, — sacīja vīrs. — Gluži virspusēja trauma. — Viņš paskatījās sāņus. — Cik ilgi viņš būtu bijis bez samaņas?
Ne vairāk kā pāris minūtes, — sacīja Manro.
Atkal bija dzirdama augstā, spiedzošā skaņa. Viņš redzēja Rosu staigājam pa pasažieru nodalījumu ar kādu somu uz pleca un tādu kā zizli rokā. Atkal viens spiedziens.
Nolādēts, — viņa sacīja un izrāva kaut ko no apšuvuma pie loga. — Jau pieci. Viņi te ir krietni pastrādājuši.
Manro paskatījās uz leju uz Eliotu.
Kā jūtaties? — vniš jautāja.
Viņš būtu jānovēro divdesmit četras stundas, — melnais vīrs sacīja. — Tikai piesardzībai.
Divdesmit četras stundas! — izsaucās Rosa, vēl arvien staigādama pa nodalījumu.
Eliots iejautājās:
Kur ir viņa?
Viņi to paņēma līdzi, — atbildēja Manro. — Viņi atvēra lūku lidmašīnas astes daļā, piepūta avārijas pneimatisko trapu un bija gabalā, pirms kāds attapa, kas ir noticis. So te mēs atradām jums blakus.
Manro viņam pasniedza mazu stikla pudelīti ar japāņu uzrakstiem. Pudelītes sāni bija apskrāpēti; vienā tās galā bija gumijas virzulis, otrā — nolauzta adata.
Eliots uzrāvās sēdus.
Jūs tur, uzmanīgāk! — uzsauca ārsts.
Man nekas nekait, — atnāca Eliots, kaut gan viņa galva pulsēja. Viņš pagrozīja pudelīti rokās. — Kad jūs to atradāt, uz tās bija sarma, vai ne?
Manro pamāja.
Ļoti auksta.
CO2, — konstatēja Eliots. Tā bija šautra no gāzes pistoles. Viņš pašūpoja galvu. — Viņi nolauzuši adatu, atstādami gabalu viņas miesā. — Viņš varēja iedomāties, kā Eimija kliedza. Viņa bija pieradusi pie vismaigākās apiešanās. Iespējams, ka tā bija viena no viņa kļūdām, viņš nebija Eimiju sagatavojis reālajai dzīvei. Viņš paostīja pudelīti un saoda asu smaku. — Lobaksīns. Ātrdarbīgas miegazāles, iedarbojas piecpadsmit sekundēs. To var lietot tikai tādi kā viņi. — Eliots saskaitās. Lobaksīnu reti lietoja dzīvniekiem, jo tas izraisīja aknu bojājumus. Turklāt viņi vēl bija nolauzuši adatu…
Eliots piecēlās kājās un atspiedās pret Manro, kurš viņu satvēra. Doktors protestēja.
Man nekas nekait! — viņš atkārtoja.
Telpas otrā pusē atkal atskanēja spiedziens, šoreiz skaļš un ilgs. Rosa virzīja savu zizli pāri medikamentu skapītim, gar pudelītēm un tabletēm. Skaņa šķita viņu mulsinām; viņa ātri atvirzījās, aizvērdama skapīti.
Viņa šķērsoja pasažieru nodalījumu, un spiedziens atskanēja atkal. No viena sēdekļa apakšas Rosa izvilka kādu nelielu, melnu priekšmetu.
Paskatieties uz šo te. Viņiem ir bijis līdzi viens, kas tikai salicis noklausīšanās ierīces. Lai sterilizētu lidmašīnu, būs vajadzīgas stundas. Mēs nevaram tik ilgi gaidīt
Viņa tūlīt devās pie datora un sāka rakstīt
Eliots vaicāja:
Kur viņi pašlaik ir? Konsorcijs?
Pamatgrupa izlidoja no Kubalas lidlauka, kas atrodas ārpus Nairobi, pirms sešām stundām, — sacīja Manro.
Tātad viņi nepaņēma Eimiju sev līdzi.
Protams, ne, — sacīja Rosa. Viņa izklausījās aizkaitināta. — Viņiem tā neko nedotu.
Vai viņi to nogalinājuši? — jautāja Eliots.
Varbūt, — klusi sacīja Manro.
Ak Dievs…
Bet es šaubos, — turpināja Manro. — Viņi nevēlas nekādus skandālus, bet Eimija ir slavena — dažās aprindās tikpat lielā mērā kā kādas valsts galva vai vēstnieks. Viņa ir runājoša gorilla, un tādu nav daudz. Viņa ir rādīta televīzijā, viņas fotogrāfijas ir bijušas avīzēs… Viņi drīzāk vispirms būtu nogalinājuši jūs.
Tātad viņi to nav izdarījuši, — noteica Eliots.
Un nedarīs, — Rosa sacīja ar negrozāmības pieskaņu balsī. — Konsorcijs neinteresējas par Eimiju. Viņi pat nezina, kāpēc mēs to paņēmām līdzi. Viņi tikai cenšas mūs aizkavēt — bet tas nu viņiem neizdosies.
Kaut kas viņas intonācijās ļāva noprast, ka viņa taisās pamest Eimiju. Šāda doma Eliotu satrieca.
Mums viņa jāatdabū, — viņš sacīja. — Es atbildu par Eimiju, es nevaru viņu tā vienkārši pamest..
Septiņdesmit divas minūtes, — sacīja Rosa, norādīdama uz ekrānu. — Mums ir tieši stunda un divpadsmit minūtes, pēc tam visi mūsu plāni sabruks. — Viņa pievērsās Manro. — Mums jāpievēršas otrajai iespējai.
Labi, — atsaucās Manro. — Likšu, lai vīri ķeras pie darba. ,
Tikai jaunā lidmašīnā, — sacīja Rosa. — Mēs nevaram izmantot šo, tā ir netīra. — Viņa drukāja izsaukuma kodus, pirkstiem ātri klikšķinot tastatūru. — Noīrēsim to tieši uz punktu M, — viņa sacīja. — Labi?
Protams.
Eliots iebilda.
Es nepametīšu Eimiju. Ja taisāties atstāt viņu, jums būs jāatstāj arī mani… — Eliots aprāvās.
Uz ekrāna parādījās ziņojums:
AIZMIRSTIET PAR GORILLU DODIETIES UZ NĀKAMO KONTROLPUNKTU STEIDZAMI PĒRTIĶIS NAV BŪTISKS GRAFIKA SAGLABĀŠANU DATORS APSTIPRINA ATKĀRTOJU DODIETIES CEĻĀ BEZ EIMIJAS
Jūs nevarat viņu pamest, — Eliots atkārtoja. — Ja tā, tad es ari palikšu.
Ļaujiet man jums ko paskaidrot, — iesāka Rosa. — Nekad neesmu uzskatījusi, ka Eimijai šajā ekspedīcijā ir kāda nozīme, tiklab arī jums. No paša sākuma jūs bijāt vajadzīgi tikai uzmanības novēršanai. Kad ierados Sanfrancisko, man sekoja. Jūs un Eimija bijāt tikai viltus manevrs. Jūs samulsinājāt konsorcija ļaudis, tas arī bija mērķis. Nu tas ir izpildīts, un neko vairāk jūs nevarat dot Mēs atstāsim jūs abus, ja tas būs vajadzīgs. Man tas ir gluži vienalga.
7. Niecini
— Tātad — velns lai parauj! — Eliots iesāka, — jūs gribat man sacīt, ka…
— Tieši tā, — atcirta Rosa. — Bez jums mēs lieliski varam iztikt.
Bet, vēl nepabeigusi teikumu, Karena sagrāba Eliota roku un vilka viņu ārā no lidmašīnas, turēdama pirkstu pie lūpām.
Eliots nodomāja, ka viņa vēlas viņu nomierināt bez liecinieku klātbūtnes, bet viņš taču bija atbildīgs par Eimiju, un jupis rāvis visus tos dimantus un starptautisko intrigu! Izkāpis uz betona skrejceļa, Eliots stingrā tonī atkārtoja:
Es bez Eimijas nekur nedošos.
Es ari ne, — atteica Rosa, strauji soļodama pāri skrejceļam uz policijas helikoptera pusi.
Eliots metās viņai pakaļ.
* —Ko?!
Vai tad jūs galīgi neko nesaprotat? — Rosa viņam noprasīja. — Tā lidmašīna nav tīra. Tā ir pilna noklausīšanās ierīcēm, un konsorcijs visu dzird. Savu runu es teicu viņiem par godu.