Krugers pašūpoja savu ieroci šurp un turp un paskatījās uz to pusi, kur Misulu bija sēdējis uz akmens. Misulu tur nebija.
Krugers pārgāja pāri apmetnes laukumam. Kolobuspērtiķi augšā apklusa. Krugers dzirdēja, kā dubļos žļekst viņa zābaki, ejot gar guļošo teltīm. Un tad viņš atkal izdzirdēja šņākuļošanu. Tā bija dīvaina, klusa skaņa, kas sastinga rīta miglā. Krugers sāka domāt, vai tikai nebūs kļūdījies, pieņemdams to par leoparda trokšņošanu.
Tad viņš ieraudzīja Misulu. Tas gulēja uz muguras asiņu paltī. Viņa galvaskauss bija saspiests no sāniem, sejas kauli sadragāti, seja šaura un gara, mute paplesta kā riebīgā žāvā, atlikusī acs plata un izspiedusies. Otra bija izsprāgusi no sitiena.
Noliekdamies, lai apskatītu līķi, Krugers juta, kā dauzās sirds. Viņš nevarēja saprast, kas izraisījis šo ievainojumu. Un tad viņš atkal izdzirdēja kluso šņākuļošanu un šoreiz skaidri saprata, ka tas nav leopards. Kolobus- pērtiķi atsāka bļaustīties. Krugers pielēca kājās un iekliedzās.
Pirmā diena
Hjustona
1979. gada 13. jūnijs
1. ERTS Hjūstonā
Desmittūkstoš jūdžu attālumā zemes resursu tehnoloģijas dienesta kompānijas (ĒRTS, Inc.) informātikas iekārtu aukstajā vadības telpā, kurai nebija logu, Karena Rosa sēdēja sakumpusi pie kafijas tasītes, displejā pētīdama jaunākos Landsat Āfrikas attēlus. Rosa bija ĒRTS Kongo projekta kuratore. Darbodamās ar satelīta attēliem nedabīgi kontrastainajās krāsās — zilā, purpura un zaļā —, viņa nepacietīgi skatījās pulkstenī. Karena Rosa gaidīja nākamo sakaru seansu ar ekspedīciju.
Hjūstonā pašlaik bija piecpadsmit minūtes pāri desmitiem vakarā. Taču šajā zālē nebija nekādu norāžu uz laiku un vietu. Vai diena, vai nakts, ĒRTS galvenā informācijas zāle nemainījās. Zem speciālo fluorescences lampu rindām programmētāji svīteros strādāja pie garām klusi klikšķošu datoru terminālu rindām, aprūpējot, sakarus ar ĒRTS ekspedīcijām visā pasaulē.
Galvenās zāles iekārtojumam bija arī vēl kāds mērķis. ĒRTS vadība gribēja, lai programmētāji Hjūstonā justos vienoti ar ekspedīciju dalībniekiem un, ja iespējams, dzīvotu pēc ekspedīciju režīma. Beisbola maču rezultātu un citas vietējās informācijas pārsūtīšana bija aizliegta; nekur nebija pulksteņa, kas rādītu Hjūstonas laiku, toties pie tālākās sienas bija astoņi lieli digitālie displeji, kas rādīja dažādo ekspedīciju vietējo laiku.
Pulkstenis ar uzrakstu KONGO EKSPEDĪCIJA rādīja ceturksni pāri sešiem no rīta, kad skaļrunis pie griestiem paziņoja:
— Doktore Rosa, SVT signāls.
Ievadījusi paroles bloķēšanas kodus, viņa piecēlās. Katram ĒRTS terminālam bija parole, līdzīga patentatslēgai. Šī parole bija daļa no sarežģītās sistēmas, kas sargāja milzīgās datu bāzes pret svešiniekiem no ārpuses. Informācija bija ĒRTS prece, un, kā ĒRTS šefam R B. Trevisam patika atkārtot, visvienkāršākais informācijas iegūšanas veids ir tās zagšana.
Gariem soļiem Karena pārgāja pāri telpai. Viņa bija gandrīz sešas pēdas gara, pievilcīga, kaut arī nedaudz lempīga meiča. Būdama tikai 24 gadus veca, viņa bija jaunāka par vairumu darbinieku, bet, par spīti jaunībai, viņai piemita tāda nosvērtība, kas pārsteidza daudzus kolēģu. Karena Rosa bija īsts matemātikas brīnumbērns.
Divu gadu vecumā, iedama līdzi mātei uz veikalu, viņa bija galvā pārrēķinājusi, vai 10 unču kārba par 19 centiem ir lētāka nekā mārciņas un 12 unču kārba par 79 centiem. Triju gadu vecumā viņa pārsteidza tēvu ar novērojumiem par to, ka atšķirībā no citiem cipariem nullei ir dažādas vērtības atkarībā no tā, kur tā skaitlī atrodas. Astoņu gadu vecumā viņa jau bija apguvusi algebru un ģeometriju; desmit gados viņa bija pati apguvusi integrālrēķinus; M.I.T. viņa iestājās 13 gadu vecumā un izdarīja virkni spožu atklājumu abstraktajā matemātikā, kas sasniedza kalngalus traktātā «Topoloģiskās prognozes n- telpā», kas apkopoja noderīgu materiālu izvēles matricām, kritiskai algoritma analīzei un daudzdimensiju kartēšanai. Šīs intereses pievērsa viņai ĒRTS uzmanību, kur meitene vēlāk kļuva par jaunāko ekspedīcijas kuratori visā kompānijā.
Karena nebija kompānijas personāla mīlule. Nošķirtības gadi, kad viņa bija jaunāka no jebkurā telpā esošajiem, bija izveidojuši Karenu par savrupu un pārējiem tālu. Kāds kolēģis bija viņu nosaucis par «loģisku līdz nejēdzībai». Karena ar savu atturīgi vēso uzvedību bija izpelnījusies iesauku «Rosās ledājs» — pēc līdzības ar ledus veidojumu Antarktīdā.
Viņas jaunība vēl arvien bija traucēklis, vismaz Tre- viss to nosauca kā galveno iebildumu, atteikdams Kare- nai iespēju vadīt ekspedīciju uz Kongo, kaut arī tieši viņa bija izveidojusi visu attiecīgo datu bāzi un viņai pienācās tiesības arī vadīt ekspedīciju. «Man ļoti žēl,» bija teicis Treviss, «taču šis kontrakts ir pārāk liels, un es nevaru jums to uzticēt» Viņa bija uzstājusi, atgādinājusi šefam savu veiksmīgo darbu iepriekšējā gadā Pahangā un Zambijā. Galu galā viņš bija sacījis: «Redziet, Karen, tā vieta atrodas desmittūkstoš jūdžu no šejienes, augstāk par četriem. Tur ir vajadzīgs kas vairāk nekā datora urķēšana.»
Mājiens, ka viņa nebija nekas vairāk kā datora urķē- tāja, ātra tastatūras klaudzinātāja, kas lieliski prot spēlēties ar Trevisa rotaļlietām, lika viņai saturēt sevi grožos. Viņa gribēja pierādīt sevi, strādājot «augstāk par četriem» apstākļos. Viņa bija cieši nolēmusi nākamajā reizē piespiest Trevisu ļaut doties ekspedīcijā.
Rosa nospieda 3. stāva lifta pogu, pie kuras bija uzraksts «Tikai CX». Viņa pamanīja kāda programmētāja skaudīgo skatienu. Personas stāvokli ĒRTS hierarhijā noteica nevis alga, tituls vai biroja lielums, vai jebkāds cits no parastajiem varas izpausmes veidiem, ĒRTS stāvokli izteica tikai un vienīgi pieeja informācijai. Un Karena Rosa bija viena no tiem astoņiem, kam trešais slāvs bija pieejams jebkurā laikā.
Viņa iekāpa trešā stāva liftā, uzmezdama skatienu kameras objektīvam virs durvīm. (ĒRTS ēkā visi lifti pārvietojās tikai starj) diviem stāviem un pie visiem bija novērošanas kameras. Tas bija viens no veidiem, kā kompānija pārraudzīja savu darbinieku pārvietošanos pa ēku.) Tad viņa sacīja: «Karena Rosa» balss identifikatoram un apgriezās kameras priekšā. Pēc klusa elektroniska pīkstiena durvis atvērās. Trešais stāvs.
Viņa atradās mazā četrstūrainā telpā ar kamerām pie griestiem, Sakaru vadības telpas durvju priekšā, lai gan uz durvīm nebija nekādu apzīmējumu. Viņa atkārtoja «Karena Rosa» un iestūma aparāta spraugā savu elektronisko identitātes karti, atstājot pirkstus uz kartes metāla malas, lai iekārta varētu fiksēt ādas galvanisko potenciālu. (Šis uzlabojums tika ieviests pirms trim mēnešiem, kad Treviss bija uzzinājis, ka eksperimenti bruņoto spēku laboratorijās ir vainagojušies ar izstrādni, kas spēj piemuļķot balss identifikatorus.) Iekārta kādu bridi apstrādāja datus, tad durvis dūkdamas atvērās. Viņa iegāja.
Degot sarkanajam nakts apgaismojumam, Sakaru vadības telpa līdzinājās mīkstai, siltai dzemdei — šo iespaidu vēl pastiprināja ar aparatūru bāztin piebāztās telpas gluži vai klaustrofobiskā saspiestība. No grīdas līdz griestiem mirgoja un spīdēja dučiem video monitoru un displeju, tehniķi runāja klusinātās balsīs, slēgdami slēdžus un grozīdami kloķus. SVT bija ĒRTS elektroniskais nervu centrs: signāli no visām ekspedīcijām visā pasaulē pienāca caur šejieni. Viss SVP notiekošais tika ierakstīts, ne tikai pienākošie dati, bet arī sarunas telpā, tādēļ ir precīzi zināms, kādas sarunas risinājās 1979. gada 13. jūnija naktī.