Bet viņam bija jāatrod labāks grafiks, lai konkurentus apdzītu. Manro spaidīja taustiņus, vērodams datus, kas parādījās uz ekrāna. Viņš projicēja trajektorijas, krustojumus, savienojumus. Tad ar trenētu aci sāka atsijāt variantus. Viņš atmeta takas, slēdza lidlaukus, izdzēsa ceļus, izvairījās 110 upju satekām.
Dators uzrādīja arvien īsāku vajadzīgo laiku, taču nepieciešamais laiks no Pašreizējās Atrašanās Vietas vienmēr vēl bija par ilgu. Labākais grafiks apsteidza konsorciju par 37 minūtēm — tas bija par maz, lai uz to paļautos. Viņš sarauca pieri un aizsmēķēja cigāru. Varbūt ja viņš šķērsotu Liko upi pie Muganas…
Viņš nospieda taustiņus.
Tas neko nedeva. Liko šķērsošana bija lēnāks variants. Viņš pamēģināja gājienu caur Gorobas ieleju, kaut ari tas varbūt bija pārāk bīstami, lai tiktu īstenots.
IZVĒLĒTAIS MARŠRUTS ĀRKĀRTĪGI BĪSTAMS
— Diži prāti domā līdzīgi, — noteica Manro, smēķēdams cigāru. Tad viņam radās šaubas — vai nav kāds neordinārs variants, ko viņš nebūtu ievērojis? Un tad viņam radās ideja.
Pārējiem tas var nepatikt, taču tas varēja izdoties… Manro izsauca ekipējuma sarakstu. Jā, viņi bija tam gatavi. Viņš ievadīja maršrutu, smaidīdams, redzot, kā taisna līnija šķērso Āfriku, beidzoties dažas jūdzes no viņu mērķa. Viņš pieprasīja vērtējumu.
IZVĒLĒTAIS MARŠRUTS NEPIEŅEMAMS
Viņš nospieda noraidījuma taustiņu, lai iegūtu rezultātu neatkarīgi no vērtējuma. Bija tieši tā, kā viņš domāja, — viņi varēja apsteigt konsorciju par pilnām četrdesmit stundām. Gandrīz divām diennaktīm! Dators atgriezās pie iepriekšējā paziņojuma:
IZVĒLĒTAIS MARŠRUTS NEPIEŅEMAMS / AUGSTUMA FAKTORS / PĀRMĒRĪGA BĪSTAMĪBA PERSONĀLAM / VEIKSMES VARBŪTĪBA ZEMĀKA PAR NORMU
Manro tam neticēja. Viņaprāt, viņi varēja ar to visu lieliski tikt galā, it īpaši, ja laiks pieturēsies labs. Augstums nebūs problēma, bet virsma, kaut arī nelīdzena, būs droša diezgan.
Patiesībā, jo vairāk Manro par to domāja, jo viņā pieauga pārliecība par to, ka tas izdosies.
9. Aizbraukšana
Mazā Fokker S-144 propelleru lidmašīna, novietota blakus gigantiskajam Boeing 747, izskatījās pēc mazuļa, kas zīž mātes krūti. Divi kravas trapi ņirbēja no vīriem, kas pārnesa ekspedīcijas mantas no lielākās lidmašīnas mazajā. Atgriežoties lidlaukā, Rosa Eliotam bija paskaidrojusi, ka viņiem jāpārceļas uz mazāku lidmašīnu, jo Boeing ir pilna noklausīšanās ierīcēm un viņu pašreizējām vajadzībām ir «pārāk liela».
Bet reaktīvā lidmašīna ir ātrāka, — iebilda Eliots.
Kā nu to ņem, — noteica Karena un neko vairāk nepaskaidroja.
Jebkurā gadījumā viss tagad notika ļoti ābi, un Eliotam bija citas rūpes. Viņš palīdzēja Eimijai iekāpt lidmašīnā un rūpīgi viņu izmeklēja. Šķita, ka viss viņas ķermenis ir nobrāzts — vismaz Eimija žēlojās, ka viņai sāp, lai kur Eliots pieskārās, bet kauli nebija lauzti, un viņa bija tīri labā omā.
Vairāki melnādaini vīri lādēja lidmašīnā iekārtas, smiedamies un laiku pa laikam uzplīkšķinādami cits citam pa muguru. Viņiem, šķiet, bija jautri. Eimiju šie vīri ieinteresēja, viņa gribēja zināt: Kāds joks? Bet vīri viņu, likās, neievēroja, pievērsdamies tikai darāmajam darbam. Eimija arī bija vēl slābana 110 miegazālēm, drīz viņa aizmiga.
Rosa uzraudzīja iekraušanu. Kad Eliots pagājās uz lidmašīnas astes pusi, viņa tur sarunājās ar kādu jautru, mebi- ādainu vīru, ko Eliotam stādīja priekšā kā Kahegu.
Ā, — sacīja Kahega, spiezdams Eliotam roku. — Doktors Eliots. Doktore Rosa un doktors Eliots, divi doktori, ļoti lieliski.
Eliotam nekas te nelikās īpaši lielisks.
Kabega smējās aizgūtnēm.
Ļoti labs aizsegs, — viņš paziņoja. — Ne tā kā vecos laikos, kad gājām ar Kipteini Manro. Šoreiz divi dakteri — medicīniska misija, ja? Ļoti lieliski. Kur ir «medikamentu krava»? — Viņš savilka uzacis.
Mums nav medikamentu kravas, — Rosa nopūtās.
Ak, ļoti lieliski, doktore, man patik jūsu izturēšanās, — čaloja Kahega. — Jūs esat amerikāņi, ja? Mēs ko ņemam, M-16? Ļoti laba šautene, man tā patīk vislabāk.
Kahega domā, ka mēs vedam kontrabandas ieročus,— paskaidroja Kosa. — Viņš vienkārši nevar noticēt, ka tā nav.
Kahega iesmējās vēl skaļāk.
Bet jūs taču esat ar kapteini Manro! — viņš iesaucās, it kā tas izskaidrotu visu. Tad viņš devās prom, lai pārraudzītu pārējos strādniekus.
Vai jūs esat pārliecināta, ka mēs nevedam kontrabandas ieročus? — Eliots pajautāja, kad viņi bija palikuši divi vien.
Mūsu mērķis ir kaut kas daudz vērtīgāks par ieročiem, — atcirta Kosa. Viņa pārsaiņoja aprīkojumu, darbodamās ļoti ātri. Eliots pavaicāja, vai viņš nevarētu palīdzēt, taču Karena papurināja galvu.
Tas man jāizdara pašai. Mums tas viss jāsadala tā, lai katram iznāktu četrdesmit mārciņas.
Četrdesmit mārciņas? Pavisam?
Tas ir maksimums, ko pieļauj dators. Manro atveda Kahegu un vēl septiņus citus palīgus no kikuja cilts. Tad mēs trīs — tas ir vienpadsmit kopā, plus vēl Eimija, viņai arī būs pilnas četrdesmit mārciņas. Bet kopā Uk un tā iznāk četrsimt astoņdesmit mārciņas, — Rosa sacīja, turpinādama svērt pārtikas pakas un paciņas.
Jaunumi viesa bažas Eliota apziņā. Ekspedīcija ieguva jaunu pagriezienu, kļūdama vēl bīstamāka. Viņa momentāno vēlēšanos izstāties no šīs spēles apturēja atmiņā uzausu- šais videoattēls ar pelēko, gorillai līdzīgo radījumu, ko viņš uzskatīja par nezināmu dzīvnieku sugu. Tas bija šo briesmu vērts atklājums. Viņš paskatījās pa iluminatoru uz nesējiem.
Viņi ir kikuju?
Jā, — viņa atbildēja. — Labi nesēji, kaut arī nekad netur muti. Kikuju cilts ļaudīm patīk pļāpāt Viņi visi ir brāļi, starp citu, uzmanieties, ar viņiem runājot Es tikai ceru, ka Manro viņiem nebija jāizstāsta pārāk daudz.
Kikuju vīriem?
Nē, JĶZA
JĶZA, — Eliots atkārtoja.
Ķīniešiem. Ķīnieši ārkārtīgi interesējas par datoriem un elektroniskām tehnoloģijām, — Rosa paskaidroja. — Manro nāksies viņiem šo to pastāstīt apmaiņai pret padomiem, ko tie viņam dod. — Viņa pamāja uz loga pusi, un Eliots paskatījās turp. Nepārprotami, Manro stāvēja Boeing spārna ēnā un sarunājās ar četriem ķīniešiem.
Paklau, — Rosa uzrunāja Eliotu, — nolieciet šīs tajā stūrī. —r Vina norādīja uz trim lielām stiropora kastēm ar uzrakstu AMERIKĀŅU SPORTA NIRĒJI, ELSINORAS EZERS, KALIF.
Mēs gatavojamies strādāt zem ūdens? — izbrīnījies jautāja Eliots.
Rosa tam nepievērsa uzmanību.
Kā es gribētu zināt, ko viņš tiem stāsta, — viņa sacīja. Bet, kā vēlāk izrādījās, viņai nebija par ko uztraukties, jo Manro bija ķīniešiem atlīdzinājis ar kaut ko, kas tiem šķita daudz vērtīgāks par informāciju.
Fokker pacēlās no Nairobi skrejceļa pulksten 14.24, trīs minūtes ātrāk par viņu jaunajā grafikā noteikto laiku.
Sešpadsmit stundās pēc Eimijas atrašanas ĒRTS ekspedīcija veica 560 jūdzes, šķērsojot četru valstu — Kenijas, Tanzānijas, Ruandas un Zairas — robežas, ceļā no Nairobi uz Baravanas džungļiem, kas robežojās ar Kongo mūžamežiem. Šīs sarežģītās operācijas nodrošinājums nebūtu iespējams, ja nepalīdzētu kāds no malas. Manro bija izteicies, ka viņam ir «daži zināmu aprindu draugi»; šajā gadījumā viņš bija vērsies pie Ķīnas slepenā dienesta Tanzānijā.