Ķīnieši aktīvi darbojās Āfrikā jau kopš sešdesmito gadu sākuma, kad viņu spiegu tīkls mēģināja iespaidot Kongo pilsoņu kara gaitu, jo Ķīnai bija vajadzīga pieeja Kongo bagātīgajiem urāna krājumiem. Tiešās darbības tika veiktas it kā no Ķīnas bankas, bet vēl biežāk 110 Jaunās Ķīnas ziņu aģentūras. Manro bija sadarbojies ar daudziem JĶZA «kara korespondentiem», vezdams ieroču kontrabandu laikā no 1963. līdz 1968. gadam. Sos sakarus viņš nebija zaudējis.
Ķīnas finansiālie ieguldījumi Āfrikā bija ievērojami. Sešdesmito gadu otrajā pusē vairāk nekā puse no Ķīnas divu miljardu dolāru lielās palīdzības citām valstīm nonāca Āfrikā. Līdzīga summa tika tērēta arī slepeni; 1973. gadā Mao Czeduns publiski žēlojās par prezidenta Mobutu vadītās Zairas valdības gāšanas mēģinājumā velti izšķiestajām finansēm.
Ķīniešu misija Āfrikā bija vērsta uz to, lai atsvērtu krievu ietekmi, bet, tā kā kopš Otrā pasaules kara ķīnieši neizjūta nekādas dziļās simpātijas pret Japānu, Manro vēlēšanās apsteigt Eiropas—Japānas konsorciju atrada dzirdīgas ausis. Lai atzīmētu savienības noslēgšanu, Manro bija sagādājis trīs ar taukiem notrieptas kastes, uz kurām bija atzīme par izgatavošanu Honkongā.
Abi vadošie ķīniešu darbinieki Āfrikā — Li T*ao un Liu Šuvens — bija no Hunanas provinces. Norīkojums uz Āfriku tiem likās mokošs vienmuļās pārtikas dēļ, tāpēc viņi ar pateicību pieņēma Manro dāvanu, kas sastāvēja no kastes sēņu, kastes asas pupiņu mērces un kastes čili pastas ar ķiplokiem. Fakts, ka tas viss nāca no neitrālās Honkon- gas, nevis bija tās zemās kvalitātes garšvielas, ko ražo Tai- vanā, bija ļoti smalks un būtisks — katrā gadījumā dāvana trāpīja tieši mērķī, lai nodrošinātu neformālu sarunu.
JĶZA darbinieki palīdzēja Manro noformēt dokumentus, sameklēt dažas grūti dabūjamas lietas un informāciju. Ķīniešiem bija lieliskas kartes un vērā ņemamas kvalitātes informācija par apstākļiem uz Zairas robežas — jo viņi palīdzēja Tanzānijas spēkiem, kas iebruka Ugandā. Ķīnieši viņam bija jau izstāstījuši, ka džungļu upes ir pārplūdušas, un ieteikuši sagādāt gaisa balonu, lai tiktu tām pāri. Manro neievēroja šos padomus, patiesību sakot, viņam padomā bija plāns, kā sasniegt galamērķi, nešķērsojot nevienu pašu upi. Lai gan ķīniešiem pat prātā nenāca, kā viņš bija paredzējis to veikt
Desmitos 16. jūnija vakarā Fokker nolaidās Ravamagenas lidostā pie Kigali, Ruandā, lai uzpildītu degvielu. Vietējais satiksmes uzraudzības ierēdnis iekāpa lidmašīnā ar bloknotu un veidlapām, vaicādams pēc viņu lidojuma mērķa. Manro paskaidroja, ka tā ir Ravamagenas lidosta, ka viņi apmetis loku un atgriezīsies.
Eliots sarauca pieri.
Bet mēs taču taisāmies nolaisties…
Kuš, — Rosa viņu apklusināja, — liecieties mierā!
Katrā gadījumā ierēdnis šķita esam apmierināts ar paskaidrojumu; kad pilots parakstījās bloknotā, viņš atstāja lidmašīnu. Rosa paskaidroja, ka Ruandas ierēdņi ir pieraduši pie tā, ka plāni netiek uzrādīti visā pilnībā.
Viņš tikai grib zināt, kad lidmašīna atkal būs viņa lidlaukā, pārējais nav viņa darīšana.
Ravamagenas lidosta izskatījās miegaina; viņiem bija jāgaida divas stundas, līdz pieveda degvielu, bet pat parasti neiecietīgā Rosa mierīgi gaidīja. Arī Manro snauda, tikpat vienaldzīgs pret aizkavēšanos.
Kā ar mūsu grafiku? — pajautāja Eliots.
Viss kārtībā, — Karena paskaidroja. — Mums vēl trīs stundas jāgaida tik un tā. Mums nepieciešams, lai Mukenko būtu gaišs.
Vai tur atrodas lidlauks? — Eliots turpināja prašņāt
Ja jūs to tā saucat, — iestarpināja Manro, pārvilka savu safari cepuri pār acīm un atkal aizsnaudās.
Tas atkal satrauca Eliotu, taču Rosa viņam paskaidroja, ka vairākums nomaļo Āfrikas lidlauku ir tikai dubļu strīpas, kas attīrītas no krūmiem. Piloti nevar tur nolaisties naktīs vai miglainos rītos, jo tur bieži vien staigāja džungļu dzīvnieki vai nomadi bija uzcēluši apmetnes, vai varbūt kāda cita lidmašīna bija nolaidusies un nevarēja pacelties.
Mums vajadzīga gaisma, — viņa paskaidroja, — tāpēc jau mēs gaidām. Neuztraucieties, tas viss ir ierēķināts.
Eliots pieņēma šo paskaidrojumu un devās pārbaudīt, kā jūtas Eimija. Rosa nopūtās.
Vai jums nešķiet, ka būtu labāk viņam visu pateikt? — viņa vaicāja.
Kāpēc? — atjautāja Manro, cepuri nepacēlis.
Ka nerodas kādi sarežģījumi ar Eimiju.
Es par Eimiju parūpēšos, — sacīja Manro.
Tas satrieks Eliotu, kad viņš uzzinās, — Rosa noteica.
Protams, tas viņu satrieks, — Manro piekrita. —Taču nav jēgas sabiekt cilvēku pirms laika. Galu galā padomājiet, ko šis lēciens mums dos.
Vismaz četrdesmit stundas. Tas ir bīstams, taču mums būs gluži cits grafiks. Mēs vēl arvien varam viņus pārspēt
Lūk, tā arī ir atbilde, — sacīja Manro. — Bet tagad, lūdzu, turiet muti un nedaudz atpūtieties.
Piektā diena
MORUTI
1979." gada 17. jūnijs
1. Zaira
Pēc piccu stundu lidojuma no Ravamagenas ainava zem viņiem izmainījās. Aiz Gomas, pie pašas Zairas robežas, bija redzamas pirmās Kongo mūžamežu strēles. Eliots apburts skabjās ārā pa logu.
Sur un tur bālajā rīta gaismā dažas trauslas miglas pūciņas kā vate bija pieķērušās koku lapotnei. Reizēm viņi lidoja pāri tumšām, līkumainām upēm vai taisnām, tumši sarkanām ceļu brūcēm. Bet lielākoties zem viņiem bija nepārtraukta bieza meža sega, kas stiepās, cik tālu vien acs saredzēja.
Skats bija garlaicīgs un tajā pašā laikā biedējošs — satikšanās ar to, ko Stenlijs bija raksturojis kā «dabiskās pasaules vienaldzīgo milzīgumu», uzdzma drebuļus. Ari baudot lidmašīnas salona mīkstos sēdekļus un kondicionēto gaisu, bija grūti neapjaust, ka šis varenais, blīvais mežs ir milzīgs dabas veidojums salīdzinājumā ar kuru cilvēka radītās pilsētas liekas niecīgas. Katram no šiem kokiem bija stumbrs četrdesmit pēdu diametrā, kas bija divsimt pēdu augsts, zem tā zariem varēja paslēpties gotiska katedrāle. Un Eliots zināja, ka šis mežs stiepjas gandrīz divtūkstoš jūdžu uz rietumiem, līdz pašam Atlantijas okeānam, Zairas rietumu krastam.
Eliots bija gaidījis Eimijas reakciju, ieraugot džungļus, viņas dabisko vidi. Viņa skatījās ārā ar stingu skatienu. Eimija bija signalizējusi Te džungļi tikpat neitrāli, kā nosaucot krāsu kartītes un priekšmetus, kas bija nolikti viņas priekšā uz furgoniņa grīdas Sanfrancisko. Viņa identificēja džungļus, dodot vārdu tam, ko redzēja, taču neizjūta neko vairāk.
Eliots bija viņai jautājis:
Vai Eimijai patīk džungļi?
Džungļi te, viņa signalizēja. Džungļi ir.
Viņš turpināja, cenzdamies uztvert emocionālo kontekstu, kuram, pēc viņa domām, noteikti bija jābūt — Eimijai patīk džungļi?
Džungļi te. Džungļi ir. Džungļu zeme te Eimija redz džungļus te.
Viņš izmēģināja citu pieeju.
Eimija dzīvo te džungļos?
Nē. Neizteiksmīgi.
Kur Eimija dzīvo?
Eimija dzīvo Eimijas mājā. Tas attiecās uz viņas fur- goniņu Sanfrancisko. Eliots ieraudzīja, ka viņa atlaiž sēdekļa jostu un atbalsta zodu rokās, slinki raudzīdamās ārā pa logu. Viņa signalizēja: Eimija grib cigareti.
Viņa bija pamanījusi, ka Manro smēķē.
Vēlāk, Eimij, — Eliots sacīja.
Septiņos no rīta viņi pārlidoja alvas un tantala raktuvju kompleksa mirdzošos jumtus pie Masisi. Manro, Kahega un citi nesēji devās uz lidmašīnas salona aizmuguri un sāka darboties gar ekipējumu, satraukti sarunādamies sua- hili valodā.