Eimija, pamanījusi viņus aizejam, signalizēja: Viņi norūpējušies.
— Par ko norūpējušies, Eimij?
Viņi norūpējušies vīri satraukti viņi norūpējušies problēmas. Brīdi vēlāk arī Eliots devās uz lidmašīnas asti. Viņš ieraudzīja Manro vīrus pa pusei ierakušos lielos salmu kūļos, kravājot aprīkojumu iegarenos, torpēdveidīgos muslīna konteineros un apliekot to salmiem. Eliots norādīja uz muslina torpēdām.
Kas tie tādi?
Tos sauc par Kroslīna konteineriem, — paskaidroja Manro. — Ļoti droši.
Nekad neesmu redzējis, ka ekipējumu tā iesaiņo, — noteica Eliots, vērodams, kā vīri strādā.
Šķiet, ka tie ļoti droši aizsargā aprīkojumu.
Tur jau tā lieta, — atbildēja Manro. Un devās uz kabīni, lai aprunātos ar pilotu.
Eimija signalizēja: Degunmatu vīrs melo Pīter. «Degun- matu vīrs» bija Eimijas apzīmējums Manro, bet Eliots viņas bažas neņēma vērā. Viņš pievērsās Kahegam.
Cik vēl tālu līdz lidlaukam?
Kahega pacēla acis.
Lidlaukam?
Pie Mukenko.
Kahega pārdomāja.
Divas sbindas, — viņš tad sacīja un iespurdzās. Viņš kaut ko sacīja suahili saviem brāļiem, un arī tie iesmējās.
Kas Uk uzjautrinošs? — noprasīja Eliots.
Ak, doktor, — Kahega sacīja, uzsizdams viņam pa mugura, — jūs esat amizants pēc dabas.
Lidmašīna sagāzās, veikdama lēnu un platu apli gaisā. Kahega un viņa brāļi skatījās ārā pa logiem, arī Eliots pievienojās viņiem. Bija redzami tikai bezgalīgi džungļi, tad pēkšņi — zaļu džipu kolonna, kas brauca pa dubļainu sbgu tālu lejā. Tie izskatījās pēc militāra formējuma. Eliots dzirdēja vairākkārt atkārtojam vārdu «Mugura».
Kas noticis? — Eliots jautāja. — Vai tas ir Muguru?
Kahega enerģiski papurināja galvu.
Ne velna. Tas nolādētais pilots, es brīdinu kapteini Manro, tas nolādētais pilots nomaldījās.
Nomaldījās? — Eliots atkārtoja. No šā vārda vien uznāca drebuļi.
Kahega iesmējās.
Kapteinis Manro viņu uzved uz pareizā ceļa, sadod viņam sutu.
Lidmašīna bija pagriezusies uz austrumiem, prom no džungļiem, uz mežainiem kalniem. Kahegas brāļi skaļi sarunājās, smējās un pliķēja cits citu; šķita, ka viņiem ir visai jautri.
Tad piepeši ari Rosa nāca uz lidmašīnas asti, strauji virzīdamās pa eju. Viņas seja bija saspringusi. Viņa atvēra vairākas kartona kastes un izņēma no tām vairākus basketbola bumbas lieluma folijas kamolus.
Šie blīvi notītās folijas kamoli viņam atgādināja Ziemassvētku eglīti.
Kam tas? — Eliots pajautāja.
Tad viņš izdzirda pirmo sprādzienu, un Fokker salēcās gaisā.
Pieskrējis pie loga, viņš redzēja taisnu, tievu tvaika svītru beidzamies ar melnu dūmu mākoni pa labi no lidmašīnas. Fokker atkal sasvērās, pagriežoties uz džungļu pusi. Viņš redzēja otru tvaika asti paceļamies no zaļā meža tur, apakšā, un sekojam viņiem.
Tā ir raķete, viņš apjauta. Vadīta raķete.
Kosa! — sauca Manro.
Gatavs! — atsaucās Rosa.
Sekoja sprādziens, un skatu aizklāja biezi dūmi. Lidmašīna nodrebēja, bet turpināja griezties. Eliots nespēja noticēt: kāds šāva uz viņiem raketes.
Radara! — kliedza Manro. — Nevis optiskās, bet radara!
Rosa saņēma klēpī sudrabainās basketbola bumbas un devās pa eju uz priekšu. Kahega jau vēra vaļā aizmugures lūku, salonā iesitās vējš.
Kas te, pie joda, noUek?! — uzsauca Eliots.
Neuztraucieties, — Rosa viņam pār plecu atbildēja. — Mēs vēl pagūsim laikā. — Sekoja skaļš kauciens, kam sekoja trešais sprādziens. Lidmašīna vēl arvien bija sagāzusies uz vienu pusi. Rosa norāva bumbām aptinumu un izmeta tās ārā pa lūku.
Dzinējiem rēcot, Fokker novirzījās astoņas jūdzes uz dienvidiem un pacēlās līdz divpadsmit tūkstoš pēdu augstumam, turpinot vienmērīgi riņķot Katrā apriņķojumā Eliots varēja redzēt folijas lentes kā mirdzošu metāla mākoni karājamies gaisā. Pat no tāda attāluma troksnis un triecienviļņi satrauca Eimiju. Viņa šūpojās uz priekšu un atpakaļ savā sēdeklī, klusītēm ņurdēdama.
Tas ir māneklis, — skaidroja Rosa, sēdēdama pie sava pārnēsājamā datora termināla un klikšķinādama taustiņus. — Tas nojauc radaru lietojošu ieroču sistēmu orientāciju. Šīs «zeme — gaiss» raķetes tagad mūs uztver kā kaut kur mākoņos esošus.
Eliots viņas vārdus uztvēra lēni, kā sapnī. Tie viņam likās bezjēdzīgi.
Bet kas tad uz mums šauj?!
Droši vien FZA, — sacīja Manro, — Forces Zairoises Armoises — Zairas armija.
Zairas armija? Bet kāpēc?
Kļūdas pēc, — Rosa iemeta starpā, nepaceldama acis no tastatūras.
Kļūda? Viņi šauj uz mums «zeme — gaiss» raķetes, un tā ir kļūda? Vai jums neliekas, ka būtu labāk viņus izsaukt un paskaidrot, ka tā ir kļūda?
Nav iespējams, — iebilda Rosa.
Kāpēc ne?
Tāpēc, — Manro paskaidroja, — ka mēs neuzrādījām savu lidojuma plānu Ravamagenā. Tas nozīmē, ka no formālā viedokļa mēs esam ielauzušies Zairas gaisa telpā.
Žēlīgā debess, — nostenējās Eliots.
Rosa nesacīja neko. Viņa turpināja strādāt ar datoru, cenšoties attīrīt signālu no traucējumiem.
Kad piekritu piedalīties šajā ekspedīcijā, — Eliots pamazām pārgāja uz kliegšanu, — es nedomāju, ka nonākšu karadarbības vietā!
Es ari ne, — piebilda Rosa. — Izskatās, ka mēs abi esam dabūjuši vairāk, nekā bijām cerējuši.
Pirms Eliots paguva atbildēt, Manro aplika viņam roku ap pleciem un pavilka sāņus.
Viss būs kārtībā, — viņš sacīja Eliotam. — Tās ir novecojušas sešdesmito gadu raķetes, un vairākums no tām uzsprāgst, jo cietā degviela ir saplaisājusi no vecuma. Mums nedraud nekādas briesmas. Pieskatiet tikai Eimiju, viņai pašlaik vajadzīga jūsu palīdzība. Ļaujiet man sbādāt ar Rosu.
Karena bija stresa nomākta. Lidmašīnai riņķojot astoņas jūdzes no mānekļa mākoņa, viņai bija nekavējoties jāizšķiras. Bet viņa nodarbojās ar mokošu un gluži negaidītu kavēkli.
Eiropas—-Japānas konsorcijs jau no paša sākuma bija viņiem priekšā aptuveni astoņpadsmit stundas un divdesmit minūtes. Vēl Nairobi Manro kopā ar Rosu bija izstrādājis plānu, kas likvidētu šo atpalikšanu un novestu viņus pie galamērķa četrdesmit stundas pirms konsorcija ekspedīcijas. Šis plāns — kuru zināmu iemeslu viņa nebija izklāstījusi Eliotam — paredzēja, ka viņi ar izpletņiem nolaidīsies Mukenko kailajās dienvidu nogāzēs.
No Mukenko, pēc Manro aprēķina, bija trīsdesmit sešu stundu gājiens līdz sagruvušajai pilsētai; Rosa bija paredzējusi lēkt divos pēcpusdienā. Atkarībā no mākoņu segas biezuma un konkrētās nolaišanās vietas viņi varēja sasniegt pilsētu jau 19. jūnija pusdienā.
Plāns bija ārkārtīgi bīstams. Neapmācītiem cilvēkiem būtu jālec mežonīgā apvidū vairāk nekā trīs dienu gājiena attālumā no tuvākās lielās pilsētas. Ja kāds iegūtu nopietnus savainojumus, cerības izdzīvot būtu niecīgas. Palika vēl arī aprīkojuma jautājums: astoņu līdz desmit tūkstoš pēdu augstumā gaisa blīvums bija jūtami mazāks, un Kros- līna konteineri varētu nenodrošināt pietiekamu aizsardzību.
Sākotnēji Rosa bija noraidījusi Manro plānu kā pārāk riskantu, tomēr viņš bija Karenu pārliecinājis, ka tas ir saprātīgs. Viņš bija norādījis, ka viņu izpletņi atveras automātiski pēc altimetra; ka vulkāniskās šķembas ir tikpat irdenas kā pludmales smiltis; ka Kroslīna konteineri var būt pārlādēti; un, visbeidzot, ka viņš pats var nogādāt lejā Eimiju.