Rosa bija divkārt pārbaudījusi rezultāta varbūtības ar Hjūstonas datoru, un rezultāti bija divdomīgi. Veiksmīga lēciena varbūtība bija 0,7980, kas nozīmēja, ka pastāv iespēja vienam no pieciem tikt smagi savainotam. Tomēr, ja lēciens ir sekmīgs, ekspedīcijas veiksmes varbūtība bija 0,9934, kas nozīmē praktiski drošu iespēju apsteigt konsorciju pie galamērķa.
Neviens cits plāns nesolīja tādu veiksmi. Viņa bija pārlūkojusi saņemtos datus un nopūtusies:
laikam būs vien jālec.
Domāju gan, — bija sacījis Manro.
Lēciens ar izpletni atrisinātu daudzas problēmas, jo ģeopolitiskās ziņas kļuva arvien nelabvēlīgākas. Kigani cilts bija nopietni sacēlusies; pigmeji bija svārstīgi; Zairas armija bija nosūtījusi bruņotas vienības uz austrumu pierobežu, lai apspiestu kigani sacelšanos, — un Āfrikas valstu armijām jau sen bija slikta slava to agresivitātes dēļ. Nolecot uz Mukenko, viņi varēja cerēt izvairīties 110 visām šīm briesmām.
Taču tas tā bija, pirms viņiem visapkārt sāka spāgt Zairas armijas raķetes. Viņi vēl aizvien bija astoņdesmit jūdzes uz dienvidiem no paredzētās nolaišanās vietas, riņķoja virs kigani teritorijas, tērēdami laiku un degvielu. Tā vien likās, ka viņu pārdrošais plāns, kaut arī tik rūpīgi izstrādāts un datora apstiprināts, pēkšņi bija kļuvis nederīgs.
Un bez citām nelaimēm viņa nevarēja sazināties ar Hjūstonu; nekādi neizdevās dabūt savienojumu caur pavadoni. Viņa piecpadsmit minūtes noņēmās ar savu portatīvo terminālu, palielinot jaudu un mainot pārveidotāja kodus, līdz beidzot saprata, ka visa iemesls ir apzināti elektroniski traucējumi.
Pirmoreiz dzīvē Karenai Rosai gribējās raudāt
Pavisam mierīgi, — klusi sacīja Manro, noceļot viņas roku no tastatūras. — Visu pēc kārtas, nav jēgas uztraukties. — Rosa bija visu laiku turpinājusi spaidīt taustiņus, vairs īsti neapjauzdama, ko dara.
Manro apzinājās, ka stāvoklis ar Rosu un Eliotu pasliktinās. Viņš to bija jau pieredzējis citās ekspedīcijās; īpaši, ja tur piedalījās tehniķi un zinātnieki. Zinātnieki bija pieraduši pie darba laboratorijās, kur apstākļus varēja stingri pārraudzīt un regulēt Agrāk vai vēlāk viņi sāka domāt, ka arī ārpus laboratorijas apstākļi ir tikpat vadāmi. Kaut arī viņi zināja, ka tas tā patiesībā nav, atklājums, ka pasaulē valda savi likumi, kas pret šiem zinātniekiem ir vienaldzīgi, bija smags trieciens. Manro jau samanīja pirmās pazīmes.
Bet šī taču nepārprotami nav militāra lidmašīna, — Rosa izgrūda. — Kā viņi to atļaujas?
Manro skatījās uz viņu. Kongo pilsoņu kara laikā abas puses itin bieži mēdza nobiekt civilās lidmašīnas.
Tā gadās, — Manro sacīja skaļi.
Un traucēšana? Tiem riebekļiem nemaz nav iespēju mūsu sakarus traucēt. Traucējumus rada starp mūsu raidītāju un pavadoni. Lai to izdarītu, ir nepieciešams cits pavadonis kaut kur un… — Viņa aprāvās, saraukdama pieri.
Jūs taču necerējāt ka konsorcijs sēdēs rokas klēpī salicis, — Manro sacīja. — Jautājums ir cits — vai jūs varat pret to cīnīties? Vai jums ir pretlīdzekļi?
Protams, ka man ir pretlīdzekļi, — Rosa iesaucās. — Es varu iekodēt raidāmās paketes, varu raidīt optiski, izmantojot infrasarkano nesēju, varu pieslēgties zemes kabelim — bet neko no tā visa es nevaru izdarīt tūlīt, taču informācija mums ir vajadzīga nekavējoties. Mūsu plāns ir sagrauts.
Visu pēc. kārtas, — Manro klusi atkārtoja. Viņš redzēja saspringumu viņas vaibstos un zināja, ka pašlaik Karena nav spējīga skaidri domāt Viņš zināja arī, ka nav spējīgs domāt viņas vietā, tātad Manro bija Karena jānomierina.
Pēc Manro vērtējuma, ĒRTS ekspedīcija bija praktiski beigusies — viņi vairs nevarēja apsteigt konsorciju. Bet viņam prātā nenāca padoties; Manro bija vadījis pietiekami daudzas ekspedīcijas, lai zinātu, ka vēl viss kas var atgadīties. Tādēļ viņš sacīja:
Mēs vēl varam atgūt zaudēto laiku.
Atgūt? Kā?!
Manro sacīja pirmo, kas ienāca prātā:
Mēs nobrauksim pa Ragoras upi. Tā ir ļoti strauja, tas visu atrisinās.
Ragora ir pārāk bīstama.
Par to vēl jāpārliecinās, — sacīja Manro, lai gan zināja, ka viņai taisnība. Ragora bija pārāk bīstama, sevišķi jūnijā. Tomēr viņš centās runāt mierīgi, nomierinoši, iedrošinoši. — Vai man pateikt pārējiem? — viņš beidzot jautāja.
Jā, — atbildēja Rosa. Kaut kur tālumā norībēja vēl vienas raķetes sprādziens. — Taisīsimies, ka tiekam.
Manro veicīgi devās uz Fokker astes daļu un sacīja Kahegam:
Sagatavo vīrus.
Jā, bos, — tas atsaucās. Apkārt tika padota viskija pudele, un katrs no vīriem iedzēra pa krietnam malkam.
Iejaucās Eliots.
Kas, pie joda, te notiek?
Vīri tiek sagatavoti, — paskaidroja Manro.
Kam sagatavoti? — Eliots pārvaicāja.
Tajā brīdī visai drūma pienāca Rosa.
No šejienes mēs tālāk iesim kājām, — viņa sacīja.
Eliots paskatījās ārā pa logu.
Kur tad lidlauks?
Nav nekāda lidlauka, — atbildēja Rosa.
Ko jūs ar to gribat teikt?!
Es jau sacīju — nav nekāda lidlauka.
Vai lidmašīna taisās nolaisties tāpat? — Eliots brīnījās.
Nē, — paskaidroja Rosa. — Lidmašīna nenolaidīsies vispār.
Bet kā tad mēs tiksim lejā? — Eliots jautāja, un, vēl pirms viņš bija izteicis līdz galam, viņam vēderā viss sagriezās, jo viņš jau zināja atbildi.
* * *
Ar Eimiju viss būs kārtībā, — uzmundrinoši sacīja Manro, cieši savilkdams Eliota izpletņa siksnas. — Es viņai iešļircināju jūsu loralenu, un viņa būs pavisam mierīga. Nekā sarežģīta, es viņu cieši turēšu.
Cieši turēsit?! — Eliots iesaucās.
Viņa ir par mazu, lai turētos tajā iejūgā, — Manro skaidroja. — Man viņa būs «jānones» lejā.
Eimija skaļi krāca, atspiedusies pret Manro plecu. Viņš nolika Eimiju uz grīdas; tā palika ļengani guļam uz muguras, vēl arvien krākdama.
Nu, tātad, — atsāka Manro. — Jūsu izpletnis atveras automātiski. Jūs konstatēsit ka jums abās rokās ir auklas, ar kurām var vadīt izpletni — ar kreiso pa kreisi, ar labo pa labi, un…
Kas notiks ar viņu? — jautāja Eliots, norādīdams uz Eimiju.
Es par to gādāšu. Tagad skatieties uzmanīgi. Ja kaut kas atgadās, jūsu rezerves izpletnis ir šeit, jums uz krūtīm. — Viņš piesita pie audekla vīstokļa ar nelielu melnu kasbti, uz kuras bija redzami cipari 4757. — Tas ir jūsu krišanas ātruma altimetrs. Tas automātiski atvērs jūsu rezerves izpletni, ja jūs nolaidīsities līdz 3600 pēdām un vēl arvien kritīsit ātrāk par divām pēdām sekundē. Ne par ko nav jāuztraucas, viss notiek automātiski.
Eliotam sala, viņš mirka sviedros.
Un kā ar nolaišanos?
Nekā īpaša, — pasmīnēja Manro. — Jūs arī nolaidīsities automātiski. Esiet brīvs un mierīgs, amortizējiet atsitienu ar kājām. Tas ir līdzvērtīgs lēcienam no desmit pēdu augstuma. Un to jūs esat darījis tūkstoš reižu.
Aiz viņa Eliots redzēja atvērtās durvis, pa kurām spoža saules gaisma iespīdēja lidmašīnā. Vējš kauca un plucināja. Kahegas vīri izlēca cits pēc cita, bez kavēšanās. Viņš uzmeta skatienu Rosai, kura ar pelnu krāsas seju, apakšlūpai drebot, satvēra durvju malu.
Karen, jūs negribat doties reizē ar…
Viņa izlēca, pazūdot saules spožumā. Manro sacīja:
Jūs esat nākamais.
Nekad agrāk neesmu lēcis, — sacīja Eliots.
Tas ir pats labākais. Jūs nebaidīsities.