Bet es baidos.
Tur es jums varu palīdzēt, — sacīja Manro un izgrūda viņu no lidmašīnas.
Manro noskatījās, kā Eliots krīt, smīns viņa sejā bija acumirklī pazudis. «Ja kādam ir jāveic kaut kas bīstams,» viņš vēlāk sacīja, «tad labāk, lai viņš ir nikns. Tas ir viņa paša labā, nudien. Labāk, lai viņš ir pārskaities uz kādu, nevis galīgi sabrucis. Es gribēju, lai Eliots lād mani visu ceļu līdz zemei.»
Manro apzinājās risku. Atstādami lidmašīnu, viņi atstāja arī civilizāciju un visus tās neapšaubāmos pieņēmumus. Viņi lidoja ne tikai cauri gaisam, bet arī atpakaļ laikā, uz daudz primitīvāku un bīstamāku dzīvesveidu — Kongo mūžīgo realitāti, kas bija pastāvējusi jau gadsimtus pirms
vinu ierašanās. >
«Tie bija realitātes fakti,» sacīja Manro, «bet man likās, ka nav vajadzīgs satraukt pārējos pirms lēciena. Mans uzdevums bija aizvest šos ļaudis uz Kongo, nevis nobiedēt tos līdz nāvei. Tam vēl bija laika gana.»
Eliots krita, pārbijies līdz nāvei.
Viņa kuņģis bija sakāpis pie pašas rīkles, viņš jau sajuta mutē vēmekļus; vējš kauca gar ausīm un plēsa matus; un gaiss bija tik auksts — viņš bija pārsalis un drebēja. Zem viņa pāri kalniem pletās Baravanas džungļi. Viņš nespēja novērtēt ainavas skaistumu, patiesībā viņš pat aizvēra acis, lai neredzētu, kādā drausmīgā ātrumā drāzās pretī zemei. Bet ar aizvērtām acīm viņš vēl vairāk izjuta kaucošo vēju.
Bija pagājis pārāk ilgs laiks. Acīmredzot izpletnis (kas iu — ellē! — tas bija) netaisījās atvērties. Tātad viņa dzīvība bija atkarīga no rezerves izpletņa uz krūtīm. Viņš sagrāba to, mazu, blīvu vīstokli, pie galīgi sajukušā vēdera. Tad viņš atkal atrāva rokas — viņš nevēlējās traucēt izpletnim atvērties. Viņš neskaidri atcerējās, ka kāds bija tieši tā gājis bojā — iejaucoties izpletņa darbībā.
Vēja kaukšana nemitējās; viņa ķermenis ārprātīgā ātrumā gāzās lejup. Nekas nenotika. Viņš juta, kā negantais vējš rausta viņa pēdas, plucina bikses, plīkšķina kreklu pret rokām. Nekas nenotika. Bija pagājušas vismaz trīs minūtes, kopš viņš bija izlēcis no lidmašīnas. Viņš neuzdrošinājās atvērt acis, aiz bailēm ieraudzīt kokus, kas drāžas pretī, viņa ķermenim lajos ietriecoties pēdējās viņa apzinīgās dzīves sekundēs…
Viņam uznāca vēmiens.
Šķidrums burbuļodams izplūda no mutes, bet, tā kā viņš krita ar galvu pa priekšu, viss notecēja gar zodu un kaklu aiz krekla. Tas bija saldējoši auksts. Drebuļi kļuva nevaldāmi.
Viņu izstiepa taisnu tā, ka kauli nokrakšķēja.
Mirkli viņš domāja, ka ir atsities pret zemi, bet tad apjauta, ka vēl arvien ir gaisā, tikai krīt daudz lēnāk. Viņš atvēra acis un ieraudzīja bālgani zilas debesis.
Paskatījies lejup, viņš jutās satriekts, ieraudzījis, ka vēl ir tūkstošiem pēdu no zemes. Tātad viņa kritiens bija ildzis tikai dažas sekundes.
Skatoties augšup, viņš nevarēja ieraudzīt lidmašīnu. Tieši virs galvas bija milzīgs četrstūris ar spilgtām sarkanām, baltām un zilām joslām — izpletnis. Viņam bija vieglāk skatīties augšup, nevis lejup, tādēļ Eliots rūpīgi pētīja izpletni. Priekšējā mala bija izliekta un piepūtusies; aizmugurējā plānā plivinājās vējā. Izpletnis stipri līdzinājās lidmašīnas spārnam; no tā uz viņa ķermeni stiepās auklas.
Viņš dziļi ievilka elpu un paskatījās lejup. Viņš vēl arvien bija ļoti augstu. No tā, cik lēni viņš nolaidās, radās patīkama sajūta. Tas bija tik mierīgs lidojums.
Tad viņš pamanīja, ka virzās nevis lejup, bet gan sāņus. Viņš varēja saskatīt citus izpletņus tur, lejā; Kahega un viņa vīri, Rosa, viņš mēģināja saskaitīt un tika līdz seši, taču bija grūti koncentrēties. Viņš slīdēja sāniski prom no tiem.
Viņš pievilka auklas, kas bija viņa kreisajā rokā, sajuta rāvienu, izpletnim pagriežoties pa kreisi.
Nemaz nav slikti, viņš nodomāja.
Viņš pievilka stingrāk kreisās puses auklas, neievērojot, ka tas šķita paātrinām viņa kustību. Viņš centās turēties tuvu četrstūriem, kas nolaidās zem viņa. Viņš dzirdēja vēja svilpoņu ausīs. Eliots paskatījās uz augšu cerībā ieraudzīt Manro, taču varēja redzēt tikai sava izpletņa svītras.
Tad viņš atkal paskatījās lejup un ar izbrīnu konstatēja, ka zeme bija jau krietni tuvāk. Patiesībā šķita, ka tā drāžas viņam pretī ar negantu ātrumu. Viņš brīnījās, kāpēc viņam bija ienācis prātā, ka viņš nolaižas lēni un viegli. Sajā kritienā nebija nekā viegla. Viņš redzēja pirmo izpletni lēni sabrūkam, kad nolaidās Kahega, tad otro, trešo.
Nu arī viņam vairs nebija atlicis ilgi lidot. Eliots tuvojās koku svītrai, viņa sānslīde bija ļoti strauja. Tad attapa, ka viņa roka vēl aizvien stingri tur kreisās puses auklas. Viņš atlaida tvērienu, un sānslīde beidzās, tagad viņš lidoja taisni uz priekšu.
Vēl divi izpletņi saguma no atsitiena. Viņš paskatījās atpakaļ uz Kahegu un viņa vīriem — tie bija jau zemē un vāca kopā izpletņus. Ar viņiem viss bija kārtībā; to bija patīkami apzināties.
Viņš toties lidoja tieši iekšā biezā koku pudurī. Eliots pievilka auklas un tagad slīdēja uz labo pusi. Viņš krita ļoti strauji. No kokiem nebija iespējams izvairīties. Viņš tajos ietrieksies. Zari šķita kā pirksti, kas stiepjas pēc vina.
Viņš aizvēra acis un juta, kā zari skrāpē seju un ķermeni, apzinādamies, ka kuru katru brīdi viņš atsitīsies pret zemi un aizripos…
Viņš neatsitās. i
Viss apklusa. Viņš juta, kā šūpojas augšā un lejā. Atvēris acis, Eliots ieraudzīja, ka karājas četras pēdas virs zemes. Viņa izpletnis bija ieķēries kokos.
Viņš raustīja siksnas un visbeidzot novēlās uz zemes. Piecēlies viņš ieraudzīja Kosu un Kahegu skrienam šurp, lai apjautātos, vai ar viņu viss kārtībā.
Viss ir lieliski. — Un tiešām viņš jutās neparasti labi, dzīvāks, nekā jebkad bija juties. Nākamajā mirklī viņa kājas saļima, un viņš tūlīt izvēmās.
Kahega iesmējās.
Apsveicu ar ierašanos Kongo! — viņš sacīja.
Eliots apslaucīja zodu un noprasīja:
Kur ir Eimija?
Pēc mirkļa nolaidās Manro, viņa auss asiņoja — Eimija to bija bailēs sakodusi. Bet Eimijai, šķiet, gan nekas nekaitēja, viņa atskrēja uz visām četrām pie Eliota, pārliecinājās, ka ar viņu viss kārtībā, un tad signalizēja: Eimijai lidot nepatīk.
Uzmanieties!
Pirmais no torpēdveidīgajiem Kroslīna konteineriem nogāzās zemē, kā bumbas sprādzienā izsvaidot aprīkojumu un salmus.
Re, kur otrs!
Eliots nometās guļus. Otrā bumba nokrita tikai dažus jardus atstatu; viņu apbēra pārtikas un risa paciņas. Augstu gaisā viņš dzirdēja riņķojam Fokker. Viņš piecēlās tieši
laika, lai redzētu nokrītam pēdējos divus Kroslīna konteinerus, Kahegas vīrus, glābjoties no tiem, un Kosu saucam:
— Uzmanīgi, tajos ir lāzeri!
Sajūta bija tāda, kā atrodoties bombardēšanas vietā, taču, tikpat ātri kā sācies, viss arī bija cauri. Fokker pagriezās prom, debesis apklusa; vīri ķērās pie mantu pār- saiņošanas un izpletņu aprakšanas; Manro izkliedza norādījumus suahili.
Pēc divdesmit minūtēm viņi rindā pa vienam jau gāja caur mežu, uzsākot divsimt jūdžu garo ceļu, kas veda viņus uz neizpētītajiem Kongo austrumu plašumiem, pretī neiedomājamiem dārgumiem.
Ja vien viņi paspēs laikā.
2. Kigani
Pēc sākotnējā šoka, ko izraisīja lēciens ar izpletni, gājiens caur Baravanas džungļiem Eliotam sagādāja baudu. Mērkaķi trokšņoja kokos, vēso gaisu tricināja putnu kliedzieni; kikuju nesēji bija izstiepušies garā rindā aiz viņa, smēķēdami cigaretes un jokodami savā eksotiskajā mēlē. Eliots juta, ka visas viņa emocijas ir tikai pozitīvas — gan brīvība no civilizācijas, gan piedzīvojuma sajūta un nojauta, ka visnegaidītākais var notikt kuru katru brīdi; visbeidzot — romantiskas pagātnes meklējumu izjūtas, kamēr visuresošās briesmas līdz maksimumam saasināja uztveri. Šajā pacilātajā noskaņā viņš klausījās meža iemītnieku balsīs, vēroja ēnu spēles ap sevi, juta mīksto zemi zem kājām un aplūkoja Karenu Kosu, kas viņam gluži negaidīti šķita skaista un gracioza.