Karena uz viņu neatskatījās.
Ejot viņa grozīja kādas savas melnās kastes kloķus, cenšoties nodibināt sakarus. Otra tāda kaste karājās viņai pie sāniem, un, tā kā Karena neatskatījās, I'īteram bija diezgan laika ievērot tumšo sviedru plankumu zem Kare-
nas pleca siksnas un otru — uz muguras. Viņas tumši blondie mali bija mitri, neglīti salipuši pie pakauša. Viņš pamanīja arī, ka viņas bikses bija saburzītas un nolaižoties nosmērētas dubļiem. Viņa vēl aizvien neatskatījās.
Izbaudiet džungļus, — Manro viņam ieteica. — Šī ir, iespējams, pēdējā reize šajā pārgājienā, kad vēl jūtaties spirgts un svaigs.
Eliots piekrita, ka džungļi ir patīkami.
Jā, ļoti patīkami, — Manro pamāja ar dīvainu sejas izteiksmi.
Baravanas džungļi nebija neskarti. Ik pa gabalam viņi šķērsoja izcirtumus un novēroja citas cilvēka darbības pazīmes, lai gan nesastapa nevienu zemnieku. Kad Eliots par to iejautājās, Manro tikai papurināja galvu. Jo dziļāk džungļos viņi iegāja, jo vairāk Manro iegrima sevī, izvairīdamies no sarunām. Viņš toties vairāk uzmanības pievērsa faunai, bieži apstādamies, lai uzmanīgi ieklausītos putnu balsīs, pirms deva zīmi doties tālāk.
Šo paužu laikā Eliots mēdza atskatīties uz nesēju rindu, kas balansēja nastas uz galvas, un izjuta radniecību ar Livingstonu un Stenliju, kā arī citiem pētniekiem, kas bija devušies cauri Āfrikai pirms gadsimta. Sajā ziņā viņa romantiskās asociācijas bija nekļūdīgas. Dzīve Centrālāf- rikā gandrīz nebija mainījusies kopš Stenlijs 19. gadsimta septiņdesmitajos gados apceļoja Kongo. Tāpat nebija mainījies arī ekspedīciju raksturs. Šajā apvidū visas nopietnas ekspedīcijas ieradās kājām, vēl arvien bija vajadzīgi nesēji, izmaksas vēl aizvien bija neaptverami lielas — tāpat kā draudošās briesmas.
Ap pusdienas laiku Eliots sajuta, ka zābaki spiež un ka ir neiedomājami noguris. Nepārprotami, arī nesēji bija noguruši, jo bija apklusuši — viņi vairs nesmēķēja un neplēsa jokus. Gāja klusēdami, līdz Eliots apvaicājās, vai paredzēts apstāties un paēst pusdienas.
— Nē, — atbildēja Manro.
Labi, — piemetināja Karena, paskatīdamās pulkstenī.
Nedaudz pēc vieniem viņi izdzirdēja helikopteru duci-
nāšanu. Manro un nesēji reaģēja momentāni — viņi metās zem kokiem un gaidīja, skatīdamies augšup. Pēc mirkļa viņiem pāri aizlidoja divi lieli, zaļi helikopteri; Eliots varēja skaidri salasīt baltos burtus «FZA».
Manro pašķielēja uz aizlidojošām mašīnām. Tie bija amerikāņu ražojuma Huey; viņš nevarēja saskatīt bruņojumu.
Tā ir armija, — viņš sacīja. — Viņi meklē kigani dumpiniekus.
Vēl pēc stundas viņi nonāca pie izcirtuma, kur auga manioks. Izcirtuma centrā stāvēja vienkārša koka māja; no skursteņa nāca viegli dūmi, uz auklas izkārtā veļa plivinājās lēnajā vējā. Cilvēki nebija redzami.
Citiem izcirtumiem viņi bija gājuši apkārt, bet šoreiz Manro pacēla roku, dodams zīmi apstāties. Nesēji nometa nastas un klusēdami apsēdās zālē.
Gaisotne bija saspringta, kaut gan Eliots nespēja saprast šā saspringuma cēloni. Manro un Kahega notupās izcirtuma malā, novērodami māju un tās apkārtni. Pēc divdesmit minūtēm, kad vēl arvien nebija manīta nekāda kustība, Rosa, kas bija turpat blakus Manro, kļuva nepacietīga.
Es nesaprotu, kāpēc mēs…
Manro viņai aizspieda muti. Viņš norādīja uz izcirtumu un bez skaņas artikulēja vienu vārdu: kigani.
Rosai iepletās acis. Manro noņēma roku.
Viņi visi skatījās uz māju. Vēl arvien nebija manāmas nekādas dzīvības pazīmes. Rosa apvilka gaisā apli, ieteikdama apiet izcirtumu un doties tālāk. Manro papurināja galvu un norādīja uz leju, pavēlēdams viņai palikt. Manro jautājoši paskatījās uz Eliotu un norādīja uz Eimiju, kas savā nodabā ēda zāli gabaliņu nostāk. Viņš acīmredzot bažījās par to, ka Eimija varētu sacelt troksni. Eliots signalizēja Eimijai, lai tā uzvedas klusi, bet tas nebija nepieciešams. Eimija bija sajutusi saspringumu un laiku pa laikam bažīgi pavērās uz mājas pusi.
Vēl dažas minūtes nekas nenotika. Viņi klausījās, kā cikādes sisina karstajā pusdienas saulē, un gaidīja. Veļa plivinājās vējā.
Tad tievā dūmu strūkliņa no skursteņa pazuda.
Manro un Kahega saskatījās. Kahega aizslīdēja pie pārējiem nesējiem un, atvēris vienu saini, izņēma automātu. Viņš ar plaukstu piesedza drošinātāju, lai apslāpētu klikšķi. Izcirtumā bija neticami kluss. Kahega atgriezās blakus Manro un padeva viņam automātu. Manro pārbaudīja drošinātāju, tad nolika automātu. Viņi gaidīja vēl dažas minūtes. Eliots paskatījās uz Rosu, bet viņa skatījās uz citu pusi.
Ar klusu čīkstoņu atvērās durvis. Manro satvēra ieroci.
Neviens neparādījās. Visi acīm ieurbās durvīs un gaidīja. Tad beidzot parādījās kigani.
Eliots saskaitīja divpadsmit garus, muskuļainus vīrus ar lokiem un bultām, kas rokās nesa garus pangas. Uz viņu kājām un krūtīm bija baltas svītras, bet sejas nokrāsotas viscaur baltas, tās atgādināja galvaskausus un atstāja draudīgu iespaidu. Kad šie vīri gāja caur garo manioku, bija redzamas tikai viņu baltās galvas.
Pat pēc tam, kad tie jau bija prom, Manro vēl kādas desmit minūtes vēroja kluso izcirtumu. Beidzot viņš piecēlās un nopūtās. Kad Manro ierunājās, viņa balss šķita ārkārtīgi skaļa.
Tie bija kigani, — viņš sacīja.
Ko viņi tur darīja? — jautāja Rosa.
Ēda, — atbildēja Manro. — Viņi nogalināja ģimeni, kas dzīvoja tajā mājā, un tad viņus apēda. Vairums fermeru ir aizbēguši kigani sacelšanās dēļ.
Viņš pamāja Kahegam, ka jādodas ceļā, un viņi sāka iet, virzoties apkārt izcirtumam. Eliots visu laiku skatījās uz māju, domādams par to, kas tur bija iekšā. Manro vārdi bija izskanējuši tik vienkārši: Viņi nogalināja ģimeni… un tad tos apēda.
Es domāju, — ierunājās Rosa, atskatīdamās pār plecu, — ka mums jāuzskata sevi par laimīgiem cilvēkiem. Mēs, iespējams, esam starp pēdējiem pasaulē, kas redz šādas lietas.
Manro papurināja galvu.
— Šaubos, — viņš sacīja. — Veci ieradumi ir noturīgi.
Kongo pilsoņu kara laikā sešdesmitajos gados ziņojumi par plaši izplatīto kanibālismu un citām zvērībām satrieca Rietumu pasauli. Bet patiesībā gan kanibālisms Centrālāf- rikā ir vienmēr ticis piekopts atklāti.
1897. gadā Sidnijs Hainds rakstīja, ka «gandrīz visas ciltis Kongo baseinā vai nu ir, vai ir bijušas kanibāli, bet dažās no tām kanibālisms pieaug». Haindu bija satriecis Kongo kanibālisma neslēptais raksturs: «Tvaikoņu kapteiņi bieži man stāsbja, ka, mēģinot nopirkt kazu no iezemiešiem, pretī tiek prasīti vergi; bieži vien iezemieši kāpj uz klāja ar ziloņkaula saiņiem, izteikdami vēlēšanos nopirkt vergu, turklāt žēlodamies, ka šajos laikos grūti dabūt gaļu.»
Kongo kanibālisms netika saistīts ar rituālu, reliģiju vai karu; cilvēku gaļa vienkārši bija iecienīts pārtikas produkts. Mācītājs Holmans Bentlijs, kas šajā apvidū bija pavadījis divus gadus, atstāsta kāda iezemieša vārdus: «Jūs — baltie cilvēki — uzskatāt cūkgaļu par garšīgāko no gaļām, bet to ne salīdzināt nevar ar cilvēka miesu.» Bentlijs bija izjutis, ka «iezemieši nesaprot iebildumus pret šādām darbībām: «Jūs ēdat putnus un kazas, mēs ēdam cilvēkus — kāpēc gan ne? Kāda tur staq>ība?»»