Šī atklātība satrieca pētniekus un radīja savādas paražas. 1910. gadā Herberts Vords aprakstīja tirgus, kuros vergus pārdeva «pa gabaliem, kamēr tic vēl bija dzīvi. Lai cik neticami tas liktos, gūstekņus vadāja no vienas vietas uz citu, lai pircējiem dobi iespēju norādīt, uzvelkot zīmes uz ķermeņa, kurus gabalus viņi vēlētos iegūt. Zīmes parasti uzvilka ar krāsainu mālu vai arī iezīmēja, apsienot zāles saišķus. Pārsteidzošais upuru stoiskums, ar kādu tie vēroja sava ķermeņa iztirgošanu, bija salīdzināms bkai ar bezjūtību, ar kādu tie sagaidīja savu likteni.»
Šādus aprakstus nav iespējams atmest kā vēlā Viktorijas laikmeta histērijas izpausmes, jo visi pētnieki atzīst šos kanibālus par patīkamiem un simpātiskiem ļaudīm. Voids raksta, ka «kanibāli nav nedz intriganti, nedz nelieši. Pretēji visiem dabiskiem pieņēmumiem, viņi ir ierindojami starp cilvēces labākajiem pārstāvjiem.» Bentlijs tos aprakstīja kā «jautrus, vīrišķīgus ļaudis, ļoti draudzīgus sarunā un gluži atklātus savās jūtās».
Beļģu koloniālās pārvaldes laikā kanibālisms kļuva arvien retāks — piecdesmitajos gados parādījās pat dažas kapsētas —, bet neviens nopietni nedomāja, ka kanibālisms ir izskausts. 1956. gadā H. K. Engerts rakstīja: «Kanibālisms Āfrikā nebūt nav izmiris… Es pats kādu laiku nodzīvoju kanibālu ciemā un atradu dažus [cilvēka] kaulus. Iezemieši… bija visnotaļ patīkami ļaudis. Tā ir tikai veca, noturīga paraža.»
Manro uzskatīja kigani 1979. gada sacelšanos par politisku. Cilts sacēlās pret Zairas valdības prasību pāriet no nodarbošanās ar medībām uz lauksaimniecību, it kā tas būtu tik vienkārši. Kigani bija nabadzīga un atpalikusi tautiņa; viņu izpratne par higiēnu bija niecīga, viņu pārtikā trūka proteīnu un vitamīnu, viņi mira no malārijas, nematodēm, bilharzijas un Āfrikas miega slimības. Viens bērns no četriem mira dzemdībās, bet retais no kigani cilts nodzīvoja ilgāk par 25 gadiem. Grūtības, ar ko viņi sastapās savā dzīvē, izskaidroja Angatva jeb burvji. Kigani uzskatīja, ka vairumā gadījumu nāve ir pārdabiska: vai nu upuris ir bijis noburts, vai pārkāpis kādu tabu, vai arī to nogalinājuši mirušo atriebīgie gari. Arī medībām piemita pārdabiskais — medījumu stipri ietekmēja garu pasaule. Patiesībā kigani pārdabisko pasauli uzskatīja par reālāku nekā tās ikdienas līdzinieci, ko tie sauca par «nomoda sapņiem» un centās ietekmēt ar buramvārdiem un burvju līdzekļiem, ko tiem sagādāja Angavua. Viņi veica rituālu ķermeņa izmainīšanu, piemēram, seju un roku krāsošanu baltā krāsā, lai piešķirtu lielāku spēku kaujas laukā. Kigani uzskatīja, ka arī to pretinieku ķermeņos mīt burvestība, tādēļ, lai to pārvarētu, viņi apēda savu ienaidnieku miesas. Tādējādi ienaidniekam piešķirtais burvju spēks pārgāja ēdējā, mulsinot ienaidnieka burvjus.
Šie ticējumi bija ļoti seni, un kigani jau sen pieturējās pie briesmu pārvarēšanas, apēdot citus cilvēkus. 1890. gadā sacēlās kigani, kas dzīvoja ziemeļos, jo pirmie svešzemnieki ar saviem šaujamieročiem bija aizbaidījuši kigani medījumu. 1961. gada pilsoņu kara laikā, bada mākti, tie uzbruka citu cilšu ļaudīm, lai tos apēstu.
Un kādēļ tie tagad ēd cilvēkus? — Eliots pajautāja Manro.
Tie grib saglabāt savas tiesības medīt, — atteica Manro. — Par spīti Kinšasas birokrātiem.
Agrā pēcpusdienā ekspedīcija uzkāpa kalnā, no kura varēja pārredzēt ielejas, kas atradās dienvidos. Tālumā bija redzami lieli dūmu mākoņi un liesmas; slāpēti dunēja «gaiss—zeme» raķešu sprādzieni, un helikopteri lidinājās kā maitu lijas pār laupījumu.
Tur ir kigani ciemi, — stāstīja Manro, kurš, galvu šūpodams, skatījās atpakaļ. — Viņiem nav žēlastības, īpaši tādēļ, ka gan vīri tajos helikopteros, gan tie uz zemes ir no abawe cilts, kas ir sens kigani ienaidnieks.
Divdesmitā gadsimta pasaule nevarēja pieņemt kanibālismu; Kinšasas valdība, kas atradās divtūkstoš jūdžu no šejienes, bija nolēmusi «izskaust kanibālisma netikumu» savas valsts robežās. Jūnijā Zairas valdība nosūtīja piectūkstoš vīru, sešus ar raķetēm bruņotus amerikāņu ražojuma IJH-2 helikopterus un desmit bruņutransportierus apspiest kigani sacelšanos. Atbildīgajam militārajam komandierim ģenerālim Ngo Muguru nebija nekādu ilūziju par viņam uzticēto uzdevumu. Viņš zināja, ka Kinšasa vēlas, lai viņš likvidētu kigani kā cilti. Un tieši to viņš ari darīja.
Visu atlikušo dienas daļu viņi dzirdēja attālus lādiņu un raķešu sprādzienus. Bija neiespējami pretstatīt šo ieroču mūsdienīgumu kigani lokiem un bultām. Rosa izteicās, ka tas ir skumji, bet Manro iebilda, ka tas ir neizbēgami.
Dzīves mērķis, — sacīja Manro, — ir izdzīvot Pavērojiet jebkuru dzīvnieku — viņa vienīgais mērķis ir palikt dzīvam. Tam nav nekādas daļas gar ticējumiem vai filozofiju. Ja kāda dzīvnieka uzvedība nonāk pretrunā ar tā eksistences realitāti, šis dzīvnieks izmirst Kigani nav pamanījuši, ka laiki mainījušies un viņu ticējumiem vairs nav spēka. Un viņi izmirs.
Varbūt ir kāda augstāka patiesība par izdzīvošanu,— noteica Karena.
Tādas nav, — atcirta Manro.
Viņi redzēja vēl dažas kigani grupiņas, parasti vairāku jūdžu attālumā. Dienas beigās, kad pa ļodzīgu koka tiltu viņi bija pārgājuši Moruti aizu, Manro paziņoja, ka viņi ir izgājuši no kigani teritorijas un vismaz kādu laiku būs drošībā.
3. Nometne Moruti
Kādā laukumiņā kalnos pie Moruti, kuru sauca par «maigo vēju vietu», Manro izkliedza kādas komandas sua- hili valodā, un Kahegas nesēji sāka no savām nastām ņemt ārā mantas. Karena uzmeta skatienu pulkstenim.
Vai mēs šeit apstājamies?
Jā, — atbildēja Manro.
Bet pulkstenis taču ir tikai pieci. Vēl divas stundas būs gaišs.
Mēs šeit iekārtosim apmetni, — atkārtoja Manro. Moruti atradās 1500 pēdu augstumā; pēc vēl divu stundu gājiena viņi nonāktu mūžamežos, kas bija redzami tur lejā. — Te ir daudz vēsāk un patīkamāk.
• Rosa iebilda, ka par ērtībām viņa neinteresējas.
Jums nāksies, — piebilda Manro.
Lai iespējami ātrāk tiktu uz priekšu, Manro bija nolēmis izvairīties no mūžamežiem cik vien iespējams. Virzīšanās pa džungļiem vienmēr ir lēna un nepabkama; gan jau viņi diezgan dabūs izjust dubļus, drudzi un dēles.
Kahega kaut ko uzsauca suahilf; Manro pagriezās pret Rosu un sacīja:
Kahega prasa, kā var uzcelt šīs teltis.
Kahegam rokās bija saburzīta sidrabaina audekla bumba, pārējie nesēji izskatījās tikpat apmulsuši, rakādamies savās somās un nespēdami atrast telts mietus vai jelko tiem līdzīgu.
ĒRTS nometnes aprīkojums bija izstrādāts NASA pēc 1977. gadā noslēgtā līguma, apzinoties, ka šādu ekspedīciju aprīkojums nav būUski mainījies kopš astoņpadsmitā gadsimta. «Izstrādnes mūsdienīgai ekspedīcijai ir pārmērīgi aizkavējušās,» nosprieda ĒRTS un pasūtīja vismūsdienīgāko aprīkojumu viegluma, ērtības un efektivitātes ziņā. NASA bija pārstrādāts pilnīgi viss, 110 apģērbiem un apaviem līdz teltīm un ēdiena gatavošanas ierīcēm, ieskaitot ēdienkartes, pirmās palīdzības komplektus un sakaru iekārtas ĒRTS ekspedīcijām.
Jaunās teltis bija tipiskas NASA pieejai. Telts svara būtiskāko daļu sastāda tās balstkonstrukcijas, turklāt vien- kārtas audekla teltis ir praktiski neizolētas. Ja izdotos uzlabot izolāciju, varētu samazināt apģērba un guļammaisa svaru, tāpat arī ekspedīcijas dalībniekiem nepieciešamo kaloriju daudzumu. Tā kā gaiss ir lielisks izolators, vislabākais risinājums bija piepūšama telts bez balsbem — NASA izstrādātais modelis svēra 6 unces.