1. Mūžameži
Nākamajā rītā viņi iegāja Kongo mūžamežu mūžīgajā mitrajā pustumsā.
Manro pamanīja, ka viņu atkal sāk pārņemt sen pazīstamās izjūtas — nospiestība un klaustrofobija, kas jaucās ar dīvainu, nepārvaramu gurdumu. Būdams Kongo algotnis sešdesmitajos gados, viņš bija centies cik iespējams izvairīties no džungļiem. Vairums militāro darbību bija notikušas atklātās vietās — beļģu koloniālajās pilsētās, upju krastos, gar sarkano, dubļaino ceļu malām. Nevienam nepatika cīnīties džungļos; algotņi tos nevarēja ciest, māņticīgajiem simbām bija bail tajos ieiet Algotņiem uzbrūkot, dumpinieki bieži iebēga mežos, bet nekad nedevās tajos pārāk dziļi, savukārt Manro vienības viņus nekad nevajāja. Viņi tikai gaidīja, kad pretinieks atkal parādīsies.
Pat sešdesmitajos gados džungļi palika terra incognita, nezināmā zeme, kuras varā bija atturēt moderno kara tehniku no tuvošanās tai. Un pamatoti, nodomāja Manro. Cilvēkam tur vienkārši nebija vietas. Viņš nepavisam nebija iepriecināts par atgriešanos.
Eliots, kurš nekad vēl nebija bijis džungļos, jutās ap- burts. Džungļi nemaz nelīdzinājās viņa priekšstatiem par tiem. Viņš nebija gatavs šiem samēriem — milzīgajiem kokiem, kas sniedzās debesīs virs galvas, kuru stumbri bija mājas platumā, bet saknes stiepās uz visām pusēm kā resnas čūskas. Iešana pa šo mežu atgādināja pastaigu pa ļoti tumšu katedrāli — saule bija pilnīgi aizsegta, viņa fotoaparāts uzrādīja nepietiekamu apgaismojumu uzņēmumam.
Viņš bija arī gaidījis, ka džungļi būs daudz blīvāki. Viņu grupa brīvi gāja tiem cauri; vēl dīvaināk šķita, ka te bija kluss un tukšs — tikai retas putnu balsis un mērkaķu kliedzieni traucēja šo citādi pilnīgo klusumu. Turklāt džungļi bija dīvaini vienveidīgi — lai arī lapotnēs un vīteņaugos varēja saskatīt visus iespējamos zaļās krāsas toņus, ļoti retas bija puķes vai ziedi. Pat nedaudzās orhidejas šķita bālas un neizteiksmīgas.
Viņš bija gaidījis ieraudzīt puvekļus visapkārt, bet arī to te nebija. Pamats zem kājām parasti bija ciets, bet gaisā nebija nekādu īpašu smaku. Tikai neticams karstums un mitrums, kas bija it visur — uz lapām, uz zemes, koku stumbriem, pašā nomācoši nekustīgajā gaisā, ko šeit noturēja milzīgo koku lapotnes.
Eliots būtu piekritis Stenlija raksturojumam: «"Virs galvas plaši izpletušies zari pilnībā aizsedz sauli… Mēs soļojam krēslā… Visu laiku neciešams mitrums… Mūsu drēbes ir stipri no tā izmirkušas… Sviedri izdalās no ikkatras poras, gaiss smacējošs… Cik draudīgs ir Tumšais Nezināmais, kas stājas mums pretī!»
Tā kā Eliots bija ar nepacietību gaidījis savu pirmo tikšanos ar ekvatoriālās Āfrikas mūžamežu, viņu pārsteidza, cik ātri tas viņu nomāca un cik drīz viņš jau sāka vēlēties to pamest. Tomēr tropiskie mūžameži bija izauklējuši visas jaunās dzīvības formas, cilvēku ieskaitot Džungļi nebija vis viena vienveidīga vide, bet gan daudzu mikropa- sauļu kopums, kas bija izkārtots vertikāli kā kārtainā kūka. Katra mikropasaule ietvēra pārsteidzoši bagātīgu augu un dzīvnieku valsti, taču tajā bija maz atsevišķo sugu pārstāvju. Tropiskajos mežos mīt četrreiz tik daudz dzīvnieku sugu kā tiem pielīdzināmos mērenā klimata mežos. Ejot pa džungļiem, Eliots pieķēra sevi domājam par tiem kā lielu, tumšu klēpi, vietu, kur jaunās sugas tiek iznēsātas nemainīgos apstākļos, līdz tās ir gatavas migrēt uz skarbākajām un mainīgākajām mērenajām zonām. Tā tas bijis miljoniem gadu.
Eimijas uzvedība tūlīt izmainījās, līdzko viņi nonāca viņas īsto māju plašajā, mitrajā tumsā. To vēlāk pārdomājot, Eliots bija pārliecināts, ka būtu varējis šādu viņas reakciju paredzēt, ja būtu par to domājis.
Eimija vairs neturējās kopā ar grupu.
Viņa klaiņoja gar takas malu, meklēdama jaunos dzinumus un zālītes, tad turpat apsēzdamās, lai tos pakošļātu. Nebija iespējams viņu pasteidzināt vai pavilkt, viņa nelikās zinis par Eliota lūgumiem turēties viņa tuvumā. Viņa laiski ēda ar izklaidīgu labpatikas izteiksmi sejā. Saules apspīdētajos laukumiņos viņa mēdza pavāļāties gan uz vēdera, gan muguras, visu laiku apmierināti nopūzdamās.
Ko tas viss — pie joda! — nozīmē? — sakaitināta noprasīja Rosa. Viņi virzījās pārāk lēni.
Viņa ir atkal kļuvusi par gorillu, — paskaidroja Eliots. — Gorillas ir veģetāri dzīvnieki, tāpēc gandrīz visu dienu nododas ēšanai; viņi ir liela auguma, tāpēc jāuzņem daudz barības. — Tieši šīs pazīmes bija acumirklī izpaudušās Eimijā.
Nu, un jūs nevarat viņu piespiest turēties kopā ar mums?
Es cenšos. Bet viņa man nepiegriež vērību. — Un viņš labi zināja, kāpēc tas ir tā, — Eimija bija atgriezusies pasaulē, kur tāds Pīters Eliots neko nenozīmēja, kur viņa pati varēja sagādāt sev pārtiku, pajumti un drošību, visu, kas tai bija vajadzīgs.
Skolas laiks beidzies, — Manro novērtēja situāciju. Bet viņam bija kas padomā. — Atstājiet viņu šeit, — viņš salti noteica un deva zīmi doties tālāk. To darīdams, Manro stingri satvēra Eliota elkoni. — Neatskatieties, — viņš sacīja. — Ejiet un neliecieties par viņu zinis.
Dažas minūtes viņi klusēdami soļoja. Tad Eliots neizturēja.
Viņa var mums nesekot
Ko jūs, profesor, — iebilda Manro, — es domāju, ka jūs pazīstat gorillas.
—Tā tas ir, — Eliots negribīgi piekrita.
Tad jūs arī zināt, ka šajā mūžamežu daļā nav citu gorillu.
Eliots pamāja, viņš tik bēšām šeit nebija manījis nedz gorillu ligzdas, nedz jebkādas pēdas.
Bet te viņai ir viss, kas vajadzīgs.
Ne gluži, — sacīja Manro. — Ne gluži, ja te nav citu gorillu.
Kā visi augstākie primāb, gorillas ir sabiedriski dzīvnieki. Tie dzīvo grupā un nejūtas labi — vai droši — vienatnē. Patiesībā vairums primatologu uzskatīja, ka vajadzību pēc sabiedrības gorillas izjuta tikpat stipri kā badu, slāpes vai nogurumu.
Mēs esam viņas bars, — turpināja Manro. — Viņa neļaus mums pārāk atrauties.
Vēl pēc dažām minūtēm Eimija izlauzās cauri brikšņiem kādus piecdesmit jardus viņiem priekšā. Viņa vēroja grupu un nikni skatījās uz Pīteru.
Nāc nu šurp, — sacīja Manro, — un es tevi pakutināšu. — Eimija pienāca klāt, nozvēlās zemē uz muguras viņa priekšā. Manro viņu pakutināja.
Vai redzat, profesor? Viss kārtībā.
Eimija vairs nekad neaizklīda sevišķi tālu no grupas.
Eliots izjuta nepatiku pret mūžamežu kā sava dzīvnieka dabisko mājvietu, bet Karena Rosa to vērtēja no dabas resursu viedokļa — un no tā mūžameži bija atzīstami par nabadzīgiem. Viņu nespēja apmānīt bagātīgā milzīgo izmēru veģetācija, kas, kā viņai bija zināms, balstījās uz ārkārtīgi efektīvas ekosistēmas, kura izmantoja patiesībā mazvērtīgu augsni. [5]
Jaunattīstības valstu iedzīvotāji nespēja saprast, ka zeme džungļu līdumos dod niecīgas ražas. Tādēļ mūžamežus izcirta ar neticamu ātrumu — piecdesmit akru minūtē, dienu un nakti. Mūžamežs bija apņēmis zemi kā zaļa josta vismaz sešdesmit miljonus gadu — cilvēki to spēja izcirst divdesmit gadu laikā.
Plaši izplatītās džungļu postīšanas izraisītais satraukums Karenu atstāja vienaldzīgu — viņa neticēja, ka tas varētu ietekmēt zemes klimatu vai samazināt skābekļa daudzumu gaisā. Viņa nebija no trauksmes cēlājiem, bet šo ļaužu aprēķini viņu nepārliecmāja. Vienīgais iemesls, kādēļ viņa jutās nelāgi, bija tas, ka mežu neizprata. Izciršanas ātrums piecdesmit akri minūtē nozīmēja, ka augu un dzīvnieku sugas izzuda ar neticamu ātrumu — viena suga stundā. Dzīvības formas, kas bija attīstījušās miljoniem gadu, tika noslaucītas no zemes virsas dažu minūšu laikā, un neviens nespēja paredzēt šīs apstulbinoši ātrās iznīcināšanas sekas. Sugu iznīcināšana notika daudz ātrāk, nekā kāds to apzinājās, publicētie «izzūdošo» sugu saraksti atklāja tikai daļu patiesības; nelaime draudēja visam dzīvajam, sākot 110 dzīvnieku ģintīm, līdz kukaiņiem, tārpiem un ķērpjiem.