Realitāte bija tāda, ka cilvēki iznīcināja veselas ekosistēmas bez kādas apdomāšanās vai žēluma. Un šīs ekosistēmas vairumā gadījumu bija noslēpumainas, neizpētītas. Karena jutās nonākusi pasaulē, kas pilnībā atšķīrās no izpētāmās minerālu resursu pasaules; šajā vidē pāri visam stāvēja augu valsts. Nav brīnums, viņa domāja, ka ēģij>- tieši šo sauca par Koku zemi. Mūžamežs nodrošināja siltumnīcas apstākļus augiem, vidi, kurā milzīgie augi bija daudz pārāki un ievērojamāki par zīdītājiem, ieskaitot nenozīmīgos cilvēkveidīgos zīdītājus, kas lauzās cauri šīs pasaules mūžīgajai tumsai.
Kikuju nesēji nekavējoties reaģēja uz izmaiņām mežā: viņi tūlīt sāka jokot un smieties, un uzvesties tik skaļi, cik vien iespējams. Rosa sacīja Kahegam:
Viņi ir nepārprotami jautri.
Ak, nē, — atteica Kahega, — viņi brīdina.
Brīdina?
Kahega paskaidroja, ka vīri trokšņo, lai aizbaidītu bifeļus un leopardus. Un tembo, viņš piemetināja, norādot uz taku.
Vai tā ir tembo taka? — viņa jautāja. Kahega pamāja.
Vai tembo dzīvo kaut kur netālu? Kahega iesmējās.
Ceru, ka ne, — viņš sacīja. — Tembo. Zilonis.
—Tātad tā ir zvēru taka. Vai mēs redzēsim ziloņus?
*
Varbūt jā, varbūt nē, — sacīja Kahega. — Es ceru, ka ne. Tie ir ļoti lieli, tie ziloņi.
Ar šo loģiku nebija iespējams strīdēbes. Rosa sacīja:
Man teica, ka jūs visi esat brāļi. — Un viņa pamāja uz nesēju rindu.
Jā, tie ir mani brāļi.
Ā…
Pag, bet jūs domājat — brāļi, "fiiums ir viena māte?
Jā, ka jums ir viena māte.
Nē, — sacīja Kahega. Rosa apjuka.
Tad jūs neesat īsti brāļi?
Jā, mēs esam īsti brāļi, taču mums nav viena māte.
Tad kāpēc jūs esat brāļi?
Tāpēc, ka dzīvojam vienā ciemā.
Kopā ar tēvu un māti? Kahega izskatījās satriekts.
Nē, — viņš sacīja ar īpašu uzsvaru. — Ne tajā ciemā.
Tad citā ciemā?
Jā, protams, mēs esam kikuju. Rosa apmulsa galīgi. Kahega iesmējās.
Kahega piedāvājās nest elektronisko aprīkojumu, ko Karena bija sakarinājusi sev plecā, taču viņa atteicās no piedāvājuma. Karenai Rosai vajadzēja ik pēc zināma laika visas dienas gaitā censties dabūt savienojumu ar Hjūstonu. Viņai izdevās atrast piemērotu izdevību ap dienvidu, iespējams, ka konsorcija baucēšanas iekārtas operators bija devies pusdienās. Viņai izdevās dabūt savienojumu un noraidīt datus vēl vienam vietas — laika salīdzinājumam.
Ekrāns parādīja: LKA-VTAS SLDZNJMS: -10.03.
Kopš pēdējās salīdzināšanas iepriekšējā vakarā viņi bija zaudējuši gandrīz stundu.
Mums jāiet ātrāk, — viņa sacīja Manro.
Varbūt jums labpatiktos paskriet riksītī, — noteica Manro. — Tas ir tāds ļob labs vingrinājums. — Tad viņš laikam nosprieda, ka izturējies pārāk asi, un piemetināja: — Ceļā līdz Virungai vēl viss kas var notikt.
Kaut kur tālumā ierūcās pērkons. Jau pēc dažām minūtēm lietus gāza kā spaiņiem un viņi bija cauri slapji. Lāses krita ļoti blīvi un bija tik smagas, ka tik tiešām nodarīja sāpes. Lietus gāza veselu stundu no vietas, tad pārstāja bkpal pēkšņi, kā sācies. Viņi visi bija cauri slapji un nožēlojami, tāpēc, kad Manro nokomandēja apstāties, lai paēstu, Rosa neiebilda.
Eimija tūlīt devās mežā meklēt barību; nesēji sāka gatavot rīsus gaļas mērcē; Manro, Rosa un Eliots ņēma nost no kājām dēles, tās dedzinādami ar cigaretēm. Dēles bija pietūkušas no iezīsto asiņu daudzuma.
Es tās nemaz nebiju pamanījusi, — sacīja Rosa.
Lietus laikā tās ir vēl negantākas, — Manro piebilda. Tad viņš piepeši pacēla acis uz džungļiem.
Kas noticis?
Nē, nekas, — atteica Manro un sāka plaši skaidrot, kādēļ dēles jānoņem ar dedzināšanu. Ja tās vienkārši norāva, daļa dēles galvas palika miesā un varēja izraisīt infekciju.
Kahega atnesa viņiem ēdienu. Kad viņš bija pienācis klāt, Manro klusā balsī jautāja:
Vai ar vīriem viss būs kārtībā?
Jā, — tikpat klusi atbildēja Kahega. — Ar vīriem viss ir kārtībā. Viņi nenobīsies.
No kā nenobīsies? — satrūkās Eliots.
Turpiniet ēst. Izturieties dabiski, — Manro viņu pamācīja.
Eliots satraukti lūkojās visapkārt
Ēdiet! — Manro nikni nočukstēja. — Neapvainojiet viņus. Jums nav jāzina, ka viņi ir tuvumā.
Grupa klusēdama ēda. Pēc dažām minūtēm tuvējie krūmi nočabēja un klajumā iznāca pigmejs.
2. Dieva dejotāji
Viņš bija apmēram četrarpus pēdas garš, ar gaišu ādu, platām krūtīm, viņš valkāja tikai gurnu apsēju, bet pār plecu viņam bija loks un maksts. Viņš noskatīja visus, kas bija klajumā, acīmredzot cenzdamies noteikt kurš ir vadītājs.
Manro piecēlās un ātri pateica kaut ko valodā, kas nebija suahili. Pigmejs atbildēja. Manro iedeva viņam vienu no cigaretēm, ar kurām viņi bija dedzinājuši dēles. Pigmejs neprasīja, lai to aizdedzina, gluži otrādi, viņš to iemeta nelielā ādas kulītē, kas bija piestiprināta pie viņa bultu maksts. Sekoja vēl īsa saruna. Pigmejs vairākkārt norādīja uz džungļiem.
Viņš saka, ka viņu ciemā ir miris baltais cilvēks, — Manro paskaidroja. Viņš paņēma savu mugursomu, kurā bija arī aptieciņa. — Man jāsteidzas.
Rosa iebilda:
Mēs to nevaram atļauties.
Manro paskatījās uz viņu sarauktām uzacīm.
Nu, labi, bet tas cilvēks taču tā vai tā ir miris.
Viņš nav pavisam miris, — sacīja Manro. — Viņš nav miris-uz-visiem-laikiem.
Pigmejs enerģiski māja ar galvu. Manro paskaidroja, ka pigmeji iedala slimību vairākās pakāpēs. Vispirms cilvēks ir karsts, tad viņam ir drudzis, tad viņš ir slims, tad miris, tad pavisam miris, visbeidzot — miris-uz-visiem-lai- kiem.
No krūmāja iznāca vēl trīs pigmeji. Manro pamāja.
Zināju, ka viņš nav viens, — viņš sacīja. — Šie čaļi nekad nenāk vieni. Viņi nevar ciest, ja viņiem kaut kur jāiet vieniem pašiem. Pārējie mūs vēroja — viena aplama kustība, un mēs par pūlēm dabūtu bultu mugurā. Redzat tos brūnos galus? Inde.
Tomēr pašlaik pigmeji šķita gluži mierīgi. Vismaz līdz mirklim, kad, lauzdamās cauri krūmiem, parādījās Eimija. Atskanēja izsaucieni, zibenīgi tika uzvilkti loki; Eimija šausmās metās pie Pītera, ielēca viņam klēpī, apķērās ap kaklu un notriepa viņu viscaur ar dubļiem.
Starp pigmejiem sākās dzīva saruna, cenšoties izprast, ko Eimijas parādīšanās varētu nozīmēt Manro tika uzdoti vairāki jautājumi. Beidzot Eliots nolika Eimiju atpakaļ zemē un pavaicāja Manro:
Ko jūs viņiem sacījāt?
Viņi gribēja zināt vai tā ir jūsu gorilla, teicu, ka jā, tad viņi gribēja zināt, vai tā ir mātīte, teicu, ka jā; tad viņi vaicāja, vai jums ir kādas attiecības ar šo gorillu, teicu, ka nē. Viņi sacīja, ka tas ir labi, jo citādi jūs pieķertos gorillai un tas jums nodarītu sāpes.
—Kāpēc sāpes?
Viņi sacīja, ka, gorillai pieaugot, tā vai nu aizbēgs džungļos un salauzīs jūsu sirdi, vai nogalinās jūs.