Sakaru līnija būs pilnībā pieslēgusies pēc brīža. Vai nevēlaties kafiju? — viens no tehniķiem sacīja Karcnai.
Nē, — viņa atbildēja.
Jūs pati gribētu tur būt, vai ne?
Es to esmu nopelnījusi, — Karena sacīja. Viņa acīm urbās video ekrānos, tajos rotējošo un plūstošo formu mudžekļos, kas lēkāja uz ekrāna, kamēr tehniķi izpildīja sarežģīto rituālu, kas nepieciešams, lai uztvertu signālu no pavadoņa 720 jūdzes virs viņu galvām.
Signāla atslēga.
Signāla atslēga. Paroles simbols.
Paroles simbols.
Nesējs uztverts.
Nesējs uztverts. Aiziet!
Viņa nepiegrieza nekādu vērību pazīstamajiem izteicieniem. Viņas skatiens bija piekalts pelēkajiem statisko izlāžu attēliem uz ekrāna.
Mēs izsaucām vai viņi? — Karena jautāja.
Mēs palaidām, — atbildēja kāds no tehniķiem. — Izsaukumu grafikā bija ierakstīts, ka jāpieslēdzas rītausmā pēc viņu laika. Tā kā viņi nepieslēdzās, to izdarījām mēs.
Nez kādēļ viņi to neizdarīja, — Rosa prātoja. — Vai kaut kas nav kārtībā?
Nedomāju vis. Mēs nosūtījām izsaukumu, un viņi to pieņēma un fiksēja piecpadsmit sekunžu laikā, visi atbilstošie kodi tika noraidīti. Nu re, kur jau ir.
Sešos divdesmit divās pēc Kongo laika sākās pārraide, nozibēja pēdējais pelēkais zibsnis un ekrāni noskaidrojās. Viņi redzēja daļu nometnes no kameras, kas nostiprināta uz trijkāja. Bija redzamas divas teltis, maza, kvēpoša uguns un dūmakaina rīta blāzma. Nekādas kustības, nedz ari cilvēku.
Kāds no tehniķiem iesmējās.
Pieķērām guļot Šķiet, ka jūsu tur tiešām pietrūkst!
Karena Rosa bija pazīstama ar savu stingro priekšrakstu
pildīšanu.
Tehniķis pārslēdza kameru uz attāluma vadību. Des- mittūkstoš jūdžu tālā kamera tagad klausīja Hjūstonai.
Panorāmu, — Karena pieprasīja.
Tehniķis pie pults satvēra sviru. Viņi skatījās, kā kamera pagriežas pa kreisi un parādās pārējā nometnes daļa. Nometne bija izpostīta: teltis sagāztas un saplēstas, brezents norauts, aparatūra izmētāta dubļos. Viena telts dega ar spožu liesmu, paceļoties melniem dūmiem. Tur bija vairāki līķi.
Ak Jēzus, — kāds 110 tehniķiem nočukstēja.
Fonu, — Rosa komandēja. — Izšķiršanas spēja seši reiz seši.
Uz ekrāniem parādījās džungļi aiz nometnes. Bet vēl arvien nebija redzamas nekādas dzīvības pazīmes.
m—Uz leju. Pretējā virzienā.
Uz ekrāna parādījās sudrabainais pārnēsājamās antenas šķīvis un melnā raidītāja kaste. Turpat netālu uz muguras gulēja līķis, viens no ģeologiem.
Ak Dievs, Rodžers…
Palielināt un fiksēt — Rosa pavēlēja. Viņas balss ierakstā skanēja auksti, gandrīz atsvešināti.
Kamera pievilka klāt seju. Tas, ko viņi redzēja, bija kas drausmīgs — sašķaidītā galva, asinis, kas plūda no acīm un deguna, atplestā mute.
Kā tas noticis?
Šajā mirklī uz mirušā sejas nolaidās ēna. Rosa metās uz priekšu, sagrāba vadības sviru un pārslēdza palielinājumu. Skats strauji paplašinājās, nu jau varēja saskatīt ēnas apveidu. Tas bija cilvēks. Un tas kustējās.
Tur kāds ir! Kāds vēl ir dzīvs!
Klibo. Šķiet, ievainots.
i '
Rosa acītn urbās šajā ēnā. Viņai tas nešķita klibojošs cilvēks, kaut kas nebija pareizi, tikai nebija iespējams pateikt, kas…
Viņš tūlīt nostāsies objektīva priekšā, — viņa sacīja. Uz to pat cerēt bija par daudz. — No kurienes tik daudz statikas trokšņu skaņas kanālā?
Skaņa bija dīvaina — tāda kā šņākšana, kā nopūtas.
Tā nav statika. Tas ir signāls pārraidē.
Attīriet, — Rosa uzsauca. Tehniķi spaidīja pogas, mainīdami frekvences, bet skaņa vēl arvien bija dīvaina un neskaidra. Tad ēna sakustējās, un cilvēks nostājās kameras priekšā.
Dioptru, — Rosa uzsauca, bet bija jau par vēlu. Seja jau bija parādījusies ļoti tuvu objektīvam. Bez dioptra to fokusēt nebija iespējams. Viņi redzēja tikai tumšu, izplūdušu tēlu, ne vairāk. Pirms kāds paguva ieslēgt dioptru, tēls jau bija pazudis.
Iezemietis?
Šī Kongo daļa ir neapdzīvota, — Rosa iebilda.
Bet kaut kas to apdzīvo!
Panorāmu, — Rosa komandēja. — Pamēģināsim to notvert vēlreiz.
Kamera turpināja griezties. Karena iztēlojās, kā tā, motoram rūcot, griežas uz trijkāja. Tad pēkšņi attēls sašķiebās un gāzās sāņus.
Viņš to apgāza!
Velns lai parauj!
Attēls sāka raustīties, skraidot statikas svītrām. Kaut ko saskatīt kļuva grūti.
— Attīriet! Attīriet!
Uzmirgoja lielas sejas aprises, un bija redzams, kā tumša roka sadragāja sudrabaino antenas šķīvi. Attēls sarāvās punkta lielumā un pazuda.
2. Iejaukšanas izpausmes
1979. gada jūnijā ĒRTS bija ekspedīcijas dažādās zemeslodes vietās — tās meklēja urānu Bolīvijā, varu Pakistānā, pētīja lauksaimniecības platību izmantojumu Kašmirā un ledāju pārvietošanos Islandē, kokmateriālu resursus Malai- zijā un dimantu iegulas Kongo. Tas nebija nekas īpašs — kompānijai parasti bija sešas līdz astoņas ekspedīcijas, kas strādāja vienlaikus.
Tā kā ekspedīciju grupas bieži atradās bīstamos vai politiski nestabilos reģionos, kompānijas vadība modri sekoja visām iespējamām «iejaukšanās izpausmēm». (Attēlu analīzes terminoloģijā par «izpausmi» dēvē kāda objekta vai ģeoloģiskas īpatnības raksturīgo attēlu.) Vairākums šo izpausmju bija politiskas. 1977. gadā kompānija ar lidmašīnu evakuēja savu ekspedīciju no Borneo, kad tur sākās komunistu sacelšanās, tad 1978. gadā no Nigērijas — militārā apvērsuma dēļ. Reizumis šīs izpausmes bija ģeoloģiskas — tā 1976. gadā nācās zemestrīces dēļ evakuēt ekspedīciju no Gvatemalas.
1979. gada 13. jūnijā no gultas izrautais R B. Treviss Kongo videoierakstus nosauca par «vissmagākajām iejaukšanās izpausmēm, kādas jebkad novērotas», taču lieta kopumā bija noslēpumaina. Vienīgais zināmais fakts bija, ka ekspedīcijas nometne ir izpostīta to sešu minūšu laikā, kas pagāja no izsaukuma brīža līdz pirmajiem pārraidītajiem attēliem. Šis ātrums bija biedējošs, tādēļ Trevisa pirmais norādījums darbiniekiem bija noskaidrot, «kas tur — ellē! — notika».
Četrdesmit astoņus gadus vecais, druknais Treviss bija pieradis pie krīzēm. Pēc izglītības viņš bija inženieris, būvējis pavadoņus RCA un vēlāk Rokvela kompānijai, trīsdesmit gadu vecumā pārgājis darbā vadībā, kļūdams par «lietus izsaucēju», kā to sauc inženieru žargonā. Pavadoņus ražojošās kompānijas parasti jau 18 līdz 24 mēnešus iepriekš pasūtīja nesējraķetes, kam šie pavadoņi būtu jāpaceļ orbītā. Un tad šīm kompānijām atlika tikai cerēt, ka no pusmiljona detaļu sastāvošais pavadonis būs gatavs noteiktajā dienā. Bet, ja ne, vienīgais, kas atlika, bija cerēt uz sliktu laiku, kura dēļ starts tiktu atlikts, tas ir — «izsaukt lietu».
Desmit gadus nodarbodamies ar moderno tehnoloģiju problēmām, Treviss bija saglabājis humora izjūtu; viņa vadības filozofija bija apkopota lielā plakātā aiz viņa darba galda. Tur bija rakstīts: «K.N.S.V.N.G.», kas nozīmēja: «Kāds nolādēts sīkums vienmēr noiet greizi.»
Tomēr 13. jūnija naktī Treviss nebūt nejutās uzjautrināts. Visi viņa ļaudis bija pagalam, vesela ĒRTS ekspedīcija — astoņi viņa cilvēki un kas zina, cik nesēju. Vislielākais nelaimes gadījums kompānijas vēsturē, pat ļaunāks nekā 1978. gada Nigērijas notikumi. Viņš jutās sagrauts, garīgi iztukšots, domājot par tiem telefona zvaniem, kas viņam stāvēja priekšā. Vai tāds un tāds atgriezīsies laikus, lai būtu klāt, meitai beidzot skolu, dēlam spēlējot līgas finālspēlēs? Visi šie jautājumi tiks pāradresēti Trevisam, un viņam būs jāklausās šo zvanītāju cerīgajās balsīs, kā arī paša uzmanīgajās atbildēs — neesmu pārliecināts, es saprotu, darīšu, ko varēšu, un tā tālāk… Sagaidāmā mānīšanās viņu satrieca, pirms vēl tā bija sākusies.