Выбрать главу

Sakaru līnija būs pilnībā pieslēgusies pēc brīža. Vai nevēlaties kafiju? — viens no tehniķiem sacīja Karcnai.

Nē, — viņa atbildēja.

Jūs pati gribētu tur būt, vai ne?

Es to esmu nopelnījusi, — Karena sacīja. Viņa acīm urbās video ekrānos, tajos rotējošo un plūstošo formu mu­džekļos, kas lēkāja uz ekrāna, kamēr tehniķi izpildīja sa­režģīto rituālu, kas nepieciešams, lai uztvertu signālu no pavadoņa 720 jūdzes virs viņu galvām.

Signāla atslēga.

Signāla atslēga. Paroles simbols.

Paroles simbols.

Nesējs uztverts.

Nesējs uztverts. Aiziet!

Viņa nepiegrieza nekādu vērību pazīstamajiem iztei­cieniem. Viņas skatiens bija piekalts pelēkajiem statisko izlāžu attēliem uz ekrāna.

Mēs izsaucām vai viņi? — Karena jautāja.

Mēs palaidām, — atbildēja kāds no tehniķiem. — Iz­saukumu grafikā bija ierakstīts, ka jāpieslēdzas rītausmā pēc viņu laika. Tā kā viņi nepieslēdzās, to izdarījām mēs.

Nez kādēļ viņi to neizdarīja, — Rosa prātoja. — Vai kaut kas nav kārtībā?

Nedomāju vis. Mēs nosūtījām izsaukumu, un viņi to pieņēma un fiksēja piecpadsmit sekunžu laikā, visi atbil­stošie kodi tika noraidīti. Nu re, kur jau ir.

Sešos divdesmit divās pēc Kongo laika sākās pārraide, nozibēja pēdējais pelēkais zibsnis un ekrāni noskaidrojās. Viņi redzēja daļu nometnes no kameras, kas nostiprināta uz trijkāja. Bija redzamas divas teltis, maza, kvēpoša uguns un dūmakaina rīta blāzma. Nekādas kustības, nedz ari cil­vēku.

Kāds no tehniķiem iesmējās.

Pieķērām guļot Šķiet, ka jūsu tur tiešām pietrūkst!

Karena Rosa bija pazīstama ar savu stingro priekšrakstu

pildīšanu.

Tehniķis pārslēdza kameru uz attāluma vadību. Des- mittūkstoš jūdžu tālā kamera tagad klausīja Hjūstonai.

Panorāmu, — Karena pieprasīja.

Tehniķis pie pults satvēra sviru. Viņi skatījās, kā ka­mera pagriežas pa kreisi un parādās pārējā nometnes daļa. Nometne bija izpostīta: teltis sagāztas un saplēstas, brezents norauts, aparatūra izmētāta dubļos. Viena telts dega ar spožu liesmu, paceļoties melniem dūmiem. Tur bija vairāki līķi.

Ak Jēzus, — kāds 110 tehniķiem nočukstēja.

Fonu, — Rosa komandēja. — Izšķiršanas spēja seši reiz seši.

Uz ekrāniem parādījās džungļi aiz nometnes. Bet vēl arvien nebija redzamas nekādas dzīvības pazīmes.

m—Uz leju. Pretējā virzienā.

Uz ekrāna parādījās sudrabainais pārnēsājamās ante­nas šķīvis un melnā raidītāja kaste. Turpat netālu uz mu­guras gulēja līķis, viens no ģeologiem.

Ak Dievs, Rodžers…

Palielināt un fiksēt — Rosa pavēlēja. Viņas balss ierakstā skanēja auksti, gandrīz atsvešināti.

Kamera pievilka klāt seju. Tas, ko viņi redzēja, bija kas drausmīgs — sašķaidītā galva, asinis, kas plūda no acīm un deguna, atplestā mute.

Kā tas noticis?

Šajā mirklī uz mirušā sejas nolaidās ēna. Rosa metās uz priekšu, sagrāba vadības sviru un pārslēdza palielinā­jumu. Skats strauji paplašinājās, nu jau varēja saskatīt ēnas apveidu. Tas bija cilvēks. Un tas kustējās.

Tur kāds ir! Kāds vēl ir dzīvs!

Klibo. Šķiet, ievainots.

i '

Rosa acītn urbās šajā ēnā. Viņai tas nešķita klibojošs cilvēks, kaut kas nebija pareizi, tikai nebija iespējams pa­teikt, kas…

Viņš tūlīt nostāsies objektīva priekšā, — viņa sacīja. Uz to pat cerēt bija par daudz. — No kurienes tik daudz statikas trokšņu skaņas kanālā?

Skaņa bija dīvaina — tāda kā šņākšana, kā nopūtas.

Tā nav statika. Tas ir signāls pārraidē.

Attīriet, — Rosa uzsauca. Tehniķi spaidīja pogas, mai­nīdami frekvences, bet skaņa vēl arvien bija dīvaina un ne­skaidra. Tad ēna sakustējās, un cilvēks nostājās kameras priekšā.

Dioptru, — Rosa uzsauca, bet bija jau par vēlu. Seja jau bija parādījusies ļoti tuvu objektīvam. Bez dioptra to fokusēt nebija iespējams. Viņi redzēja tikai tumšu, izplūdušu tēlu, ne vairāk. Pirms kāds paguva ieslēgt dioptru, tēls jau bija pazudis.

Iezemietis?

Šī Kongo daļa ir neapdzīvota, — Rosa iebilda.

Bet kaut kas to apdzīvo!

Panorāmu, — Rosa komandēja. — Pamēģināsim to notvert vēlreiz.

Kamera turpināja griezties. Karena iztēlojās, kā tā, mo­toram rūcot, griežas uz trijkāja. Tad pēkšņi attēls sašķie­bās un gāzās sāņus.

Viņš to apgāza!

Velns lai parauj!

Attēls sāka raustīties, skraidot statikas svītrām. Kaut ko saskatīt kļuva grūti.

— Attīriet! Attīriet!

Uzmirgoja lielas sejas aprises, un bija redzams, kā tumša roka sadragāja sudrabaino antenas šķīvi. Attēls sarāvās punkta lielumā un pazuda.

2. Iejaukšanas izpausmes

1979. gada jūnijā ĒRTS bija ekspedīcijas dažādās zemeslo­des vietās — tās meklēja urānu Bolīvijā, varu Pakistānā, pētīja lauksaimniecības platību izmantojumu Kašmirā un ledāju pārvietošanos Islandē, kokmateriālu resursus Malai- zijā un dimantu iegulas Kongo. Tas nebija nekas īpašs — kompānijai parasti bija sešas līdz astoņas ekspedīcijas, kas strādāja vienlaikus.

Tā kā ekspedīciju grupas bieži atradās bīstamos vai po­litiski nestabilos reģionos, kompānijas vadība modri sekoja visām iespējamām «iejaukšanās izpausmēm». (Attēlu analī­zes terminoloģijā par «izpausmi» dēvē kāda objekta vai ģeo­loģiskas īpatnības raksturīgo attēlu.) Vairākums šo izpaus­mju bija politiskas. 1977. gadā kompānija ar lidmašīnu eva­kuēja savu ekspedīciju no Borneo, kad tur sākās komunistu sacelšanās, tad 1978. gadā no Nigērijas — militārā apvēr­suma dēļ. Reizumis šīs izpausmes bija ģeoloģiskas — tā 1976. gadā nācās zemestrīces dēļ evakuēt ekspedīciju no Gvatemalas.

1979. gada 13. jūnijā no gultas izrautais R B. Treviss Kongo videoierakstus nosauca par «vissmagākajām iejauk­šanās izpausmēm, kādas jebkad novērotas», taču lieta ko­pumā bija noslēpumaina. Vienīgais zināmais fakts bija, ka ekspedīcijas nometne ir izpostīta to sešu minūšu laikā, kas pagāja no izsaukuma brīža līdz pirmajiem pārraidītajiem attēliem. Šis ātrums bija biedējošs, tādēļ Trevisa pirmais norādījums darbiniekiem bija noskaidrot, «kas tur — ellē! — notika».

Četrdesmit astoņus gadus vecais, druknais Treviss bija pieradis pie krīzēm. Pēc izglītības viņš bija inženieris, bū­vējis pavadoņus RCA un vēlāk Rokvela kompānijai, trīs­desmit gadu vecumā pārgājis darbā vadībā, kļūdams par «lietus izsaucēju», kā to sauc inženieru žargonā. Pavado­ņus ražojošās kompānijas parasti jau 18 līdz 24 mēnešus iepriekš pasūtīja nesējraķetes, kam šie pavadoņi būtu jā­paceļ orbītā. Un tad šīm kompānijām atlika tikai cerēt, ka no pusmiljona detaļu sastāvošais pavadonis būs gatavs noteiktajā dienā. Bet, ja ne, vienīgais, kas atlika, bija ce­rēt uz sliktu laiku, kura dēļ starts tiktu atlikts, tas ir — «izsaukt lietu».

Desmit gadus nodarbodamies ar moderno tehnoloģiju problēmām, Treviss bija saglabājis humora izjūtu; viņa va­dības filozofija bija apkopota lielā plakātā aiz viņa darba galda. Tur bija rakstīts: «K.N.S.V.N.G.», kas nozīmēja: «Kāds nolādēts sīkums vienmēr noiet greizi.»

Tomēr 13. jūnija naktī Treviss nebūt nejutās uzjautri­nāts. Visi viņa ļaudis bija pagalam, vesela ĒRTS ekspedī­cija — astoņi viņa cilvēki un kas zina, cik nesēju. Vis­lielākais nelaimes gadījums kompānijas vēsturē, pat ļau­nāks nekā 1978. gada Nigērijas notikumi. Viņš jutās sa­grauts, garīgi iztukšots, domājot par tiem telefona zva­niem, kas viņam stāvēja priekšā. Vai tāds un tāds atgrie­zīsies laikus, lai būtu klāt, meitai beidzot skolu, dēlam spēlējot līgas finālspēlēs? Visi šie jautājumi tiks pāradresēti Trevisam, un viņam būs jāklausās šo zvanītāju cerīgajās balsīs, kā arī paša uzmanīgajās atbildēs — neesmu pār­liecināts, es saprotu, darīšu, ko varēšu, un tā tālāk… Sa­gaidāmā mānīšanās viņu satrieca, pirms vēl tā bija sāku­sies.