Rosa vēl aizvien iebilda pret novirzīšanos no maršruta, lai ietu uz pigmeju ciemu, kas atradās vairākas jūdzes attālu Liko upes krastā.
Mēs jau atpaliekam no grafika, — viņa sacīja, — un ar katru mirkli atpaliekam arvien vairāk.
Pirmo un pēdējo reizi visas ekspedīcijas laikā Manro zaudēja savaldību.
Klau, doktor, — viņš noskaldīja, — te nav Hjūstonas centrs, te ir nolādētā Kongo vidus, un te nav īstā vieta, kur cilvēkam būt ievainotam. Mums ir medikamenti, tam cilvēkam tie var būt vajadzīgi. Jūs nepametīsit viņu. Jūs nedrīkstat
Ja mēs iesim uz to ciemu, — atcnta Rosa, — mēs pazaudēsim visu dienu. Tas mūs atbīdīs vēl par deviņām vai desmit stundām. Vēl mēs varam atgūt zaudēto. Kavējoties mums zūd jebkura cerība.
Viens no pigmejiem sāka kaut ko ātri stāstīt Manro. Viņš māja ar galvu, ik pa brīdim pašķielēdams uz Rosu. Tad Manro pievērsās pārējiem.
Viņš saka, ka slimajam baltajam cilvēkam esot kādas zīmes uz krekla kabatas. Viņš mums uzzīmēs šīs zīmes.
Rosa paskatījās pulkstenī un skaļi nopūtās.
Pigmejs pacēla kādu zaru un ievilka vairākus lielus burtus dubļainajā zemē pie viņu kājām. Viņš zīmēja ļoti rūpīgi, no koncentrēšanās saviebdamies, līdz dubļos parādījās viņam svešās zīmes: ĒRTS.
Ak Dievs, — klusi izdvesa Karena.
Pigmeji nesoļoja caur mežu — viņi skrēja viegliem soļiem, slīdēdami cauri zaru un vīteņaugu mudžeklim, izvairīdamies no peļķēm un červeļainām koku saknēm ar mānīgu vieglumu. Laiku pa laikam viņi paskatījās pār plecu un iespurdzās par viņiem sekojošo triju balto cilvēku grūUbām.
Eliotam šis gājiens sagādāja nopietnas grūtības — visas šīs saknes, aiz kurām ķērās kājas, zari, kas sitās pret galvu, ērkšķainie vīteņi, kas plēsa miesu. Viņš cīnījās pēc elpas, cenzdamies neatpalikt no mazajiem ļaudīm, kas bez pūlēm skrēja viņam pa priekšu. Rosai neklājās labāk kā viņam, un pat Manro, kaut ari vēl pārsteidzoši veikls, jau izskatījās noguris.
Beidzot viņi nonāca pie nelielas upītes un saules apspīdēta izcirtuma. Pigmeji aptupās uz akmeņiem, pagriezuši seju pret sauli. Baltie cilvēki sabruka elsdami un sēkdami. Pigmejus tas uzjautrināja, un viņi labdabīgi smējās.
Pigmeji bija pirmie cilvēki — Kongo mūžamežu iemītnieki. Viņu mazais augums, atšķirīgie ieradumi un veiklība bija padarījusi viņus slavenus jau pirms daudziem gadsimtiem. Vairāk nekā pirms četrtūkstoš gadiem ēģiptiešu karavadonis, vārdā Herkufs, nonāca lielajā mežā uz rietumiem no Mēness kalniem; tur viņš atrada maza auguma cilvēku cilti, kas dziedāja un dejoja savam dievam. Herkufa pārsteidzošais ziņojums izklausījās diezgan bcams, tādēļ gan Hērodots, gan vēlāk Aristotelis uzskatīja šos mazo cilvēku aprakstus par patiesiem, nevis sadomātiem. Dieva dejotāji, gadsimtiem ejot, pamazām ieguva mītisku būtņu slavu.
Vēl septiņpadsmitajā gadsimtā eiropieši nebija pārliecināti, vai mazie cilvēciņi ar astēm, kas spēj lidot starp kokiem, padarīt sevi neredzamu un nogalināt ziloņus, patiešām eksistē. Šimpanžu skeleti, ko reizēm noturēja par pigmeju skeletiem, vēl palielināja neskaidrības. Kolins Tērn- buls norāda, ka daudziem nostāstu mobviem ir reāli eksistējošs pamats: no lūkiem gatavotie gurnu apsēju gali nokarājoties varēja atgādināt astes, pigmeji prot saplūst ar džungļiem un kļūt patiešām neredzami, bet ziloņus tie ir medījuši vienmēr.
Pigmeji vēl aizvien smiedamies piecēlās un aizdipināja. Skaļi nopūtušies, baltie cilvēki ar mokām piecēlās un klum- zāja viņiem nopakaļ. Viņi skrēja vēl pusstundu, neapstājoties un nepalēninot soli, tad Eliots saoda dūmus. Viņi iznāca izcirtumā pie upes. Te arī bija ciems.
Viņš ieraudzīja desmit apaļas, zemas būdiņas, kas izkārtotas puslokā. Visi ciema iemītnieki, pēcpusdienas saules apspīdēti, darbojās klajumā — sievietes tīrīja dienā salasītās sēnes un ogas vai arī uz sprakšķošas uguns vārīja bruņurupučus, bērni rāpoja pa visu apmetni, traucēdami vīriešus, kas sēdēja savu māju priekšā un smēķēja, kamēr sievietes strādāja.
Pēc Manro signāla viņi apstājās pie apmebies un gai- cllja, līdz viņus pamana un ieved iekšā. Viņu ierašanās izraisīja lielu interesi — bērni ķiķināja un rādīja ar pirkstiem, vīri prasīja tabaku no Manro un Eliota, sievietes taustīja Rosās blondos matus un strīdējās par tiem. Maza meitenīte ierāpoja Rosās kājstarpā un skatījās augšup. Manro paskaidroja, ka sievas nevarot saprast, vai Rosa krāso matus vai ne, bet mazā esot apņēmusies pati noskaidrot šo lietu.
Pasakiet viņiem, ka tie ir dabiski, — nosarkusi sacīja Rosa.
Manro kaut ko īsi pateica sievietēm.
Es viņām pateicu, ka tā bija jūsu tēva malu krāsa, — viņš paskaidroja Karenai, — taču es neesmu drošs, ka viņas man noticēja. — Viņš pasniedza Eliotam cigaretes, ko izdalīt pa vienai katram vīrietim. Šī dāvana tika uzņemta ar platu smaidu un dīvainu meitenīgu ķiķināšanu.
Formalitātes ar to bija nokārtotas. Viņus aizveda uz gluži jaunu māju ciema otrā galā, kur bija meklējams mirušais baltais cilvēks. Viņi atrada netīru, bārdainu ap trīsdesmit gadu vecu viru, kas, kājas sakrustojis, sēdēja durvīs ar seju pret ārpusi. Tikai pēc brīža Eliots saprata, ka šim vīram ir iestājusies katatonija, — viņš bija pilnīgi nekustīgs.
Mans Dievs, — izsaucās Rosa, — tas ir Bobs Dris- kols!
Jūs viņu pazīstat? — noprasīja Manro.
Viņš ir ģeologs no pirmās ekspedīcijas. — Viņa noliecās pie šā cilvēka, pavēcināja roku gar viņa seju. — Bo- bij, tā esmu es, Karena. Bobij, kas tev noticis?
Driskols neatbildēja, pat nepamirkšķināja. Viņš tikai nekustīgi blenza uz priekšu.
Viens no pigmejiem sāka kaut ko skaidrot Manro.
Viņš esot atnācis uz apmetni pirms četrām dienām, plosījies tā, ka viņu nācies nomierināt Viņi nodomājuši, ka viņam ir melnā ūdens drudzis, tāpēc viņi uzbūvēja viņam māju un iedeva dažas zāles, un viņš vairs netrakoja. Pašlaik viņš ļauj sevi barot, bet nekad nesaka ne vārda. Viņi domā, ka viņu varbūt ir sagūstījuši ģenerāļa Muguru vīri un spīdzinājuši, vai arī viņš ir agudu — mēmais.
Rosa šausmās atrāvās.
Nezinu gan, ko mēs viņa labā varētu darīt, — sacīja Manro. — Fiziski viņam nekas nekait.. — Viņš papurināja galvu.
Noraidīšu Hjūstonai viņa atrašanās vietu, — sacīja Rosa. — Viņi varēs atsūtīt palīdzību no Kinšasas.
Driskols visu laiku nebija pat pakustējies. Eliots piebe- cās tuvāk, lai ieskatītos viņam acīs, taču, Eliotam tuvojoties, Driskols sarauca degunu, tad viņa ķermenis saspringa. No Driskola lūpām izlauzās augsta, vaimanājoša skaņa, it kā viņš gribētu iekliegties, bet nevarētu.
Izbijies Eliots atrāvās. Driskols nomierinājās un atkal apklusa.
Ko tad, pie joda, tas nozīmē?
Viens no pigmejiem kaut ko pačukstēja Manro.
Viņš saka, — pārtulkoja Manro, — ka jūs ožat pēc gorillas.
3. Ragora
Pēc divām stundām viņi, kāda pigmeja vadīti, atgriezās pie Kahegas un pārējiem, kas viņus gaidīja dienvidos no Ga- butu. Viņi bija drūmi un nerunīgi, turklāt vēl mocījās ar caureju.
Pigmeji bija uzstājuši, ka viņiem jāpaliek uz kopīgām pusdienām, un Manro noprata, ka atteikt nav iespējams. Maltīte sastāvēja no sīkiem savvaļas kartupeļiem, ko sauca par kitsom.be, kas atgādināja sačokurojušos asparāgus, meža sīpoliem — otsa un savvaļas manioka lapām — modoke, kā arī vairāku veidu sēnēm. Tur bija ari nedaudz skābas un sīkstas bruņurupuču gaļas, vēl arī daži sienāži, kāpuri, tārpi, vardes un gliemeži.