Šis ēdiens saturēja divtik daudz proteīna kā bifšteks, taču nepieradušie vēderi to slikti panesa. Pie ugunskura dzirdētās ziņas ari nebūt neuzlaboja viņu pašsajūtu.
Pēc pigmeju sacītā, ģenerāļa Muguru vienības bija iekārtojušas atbalsta nometni pie Makrana kraujas, uz kurieni bija domājis dobes Manro. Būtu prātīgi no šiem vīriem izvairīties. Kā paskaidroja Manro, nedz suahili valodā, nedz tās Kongo variantā — lingalā — nebija vārda, kas apzīmētu bruņnieciskumu vai sportisku garu.
Šajā pasaules malā ir tikai viena morāle — nogalini vai bksi nogalināts. Mums no viņiem jāturas tālāk.
Vienīgais atlikušais ceļš uz rietumiem veda uz Ragoras upi. Manro, saraucis pieri, paskatījās kartē, bet Rosa — datora ekrānā.
Kāda vaina Ragorai? — iejautājās Eliots.
Varbūt nekāda, — atteica Manro. — Viss atkarīgs no tā, cik stipri pēdējā laikā ir lijis.
Rosa uzmeta skatienu pulkstenim.
Mūsu kavējums pašlaik ir divpadsmit stundas, — viņa sacīja. — Mūsu vienīgā iespēja ir visu nakti braukt pa šo upi.
Es to darītu tik un tā, — sacīja Manro.
Rosai šķita kas nedzirdēts, ka ekspedīcijas ceļvedis grasās vest savu grupu cauri mežonīgam apvidum naktī.
Jūs to darītu? Kāpēc?
Jo kavēkļi, kas mūs gaida lejtecē, — Manro paskaidroja, — būs vieglāk pārvarami naktī.
Kādi kavēkļi?
Par tiem runāsim, kad tos sasniegsim, — atteica Manro.
Jau jūdzi pirms upes viņi sadzirdēja tālumā varenu ūdeņu dunu. Eimija tūlīt kļuva tramīga, vaicājot neskaitāmas reizes: Kāds ūdens? Eliots mēģināja viņu nomierināt, bet pārāk necentās — Eimijai būs jāsamierinās ar upi, lai kā vina no tās baidītos.
Taču, kad viņi beidzot ieraudzīja Ragoru, izrādījās, ka troksnis nāk no kādām krācēm augstāk pa straumi. Viņu priekšā bija piecdesmit pēdas plata, mierīga un dubļaini brūna upe.
Izskatās tīri nekas, — rezumēja Eliots.
Nudien, — piekrita Manro.
Tomēr Manro bija pietiekoša pieredze par Kongo. Ceturtā lielākā pasaules upe (pēc Nīlas, Amazones un Jan- czi) bija daudzējādā ziņā unikāla. Tā locījās kā milzīga čūska pāri Āfrikas sejai, divreiz šķērsodama ekvatoru — pirmoreiz virzienā uz ziemeļiem pie Kisangani, otrreiz — uz dienvidiem, pie Mbandakas. Tas bija tik savādi, ka pat vēl pirms simt gadiem ģeogrāfi nespēja tam noticēt Tā kā Kongo tecēja abpus ekvatoram, vienmēr kaut kur tās ceļā bija lietus periods, līdz ar to Kongo nebija pakļauta sezo- nālām maiņām kā Nīla. Nemainīga straume — 1 500 000 kubikpēdu sekundē — plūda uz Atlantijas okeānu, pārspējot jebkuru citu upi, izņemot Amazoni.
Bet šī sarežģītā gultne padarīja Kongo par visgrūtāk kuģojamo no visām lielajām upēm. Nopietnas grūtības sākās jau pie Stenlija dīķa, trīssimt jūdžu augšup no ietekas okeānā. Divsimt jūdžu virzienā uz iekšzemi pie Kisangani, kur upe vēl aizvien ir jūdzi plata, Vagenijas ūdenskritums nepieļāva nekādu kuģošanu. Bet, virzoties vēl tālāk gar pieteku vēdekli, kavēkļi kļuva arvien nopietnāki, jo virs Kisangani pietekas no savām iztekām strauji ieplūda džungļu zemienē — no savannas kalnienēm dienvidos un 16 000 pēdu augstajiem sniegotajiem Ruvenzori kalniem austrumos.
Pietekas bija izgrauzušas vairākas aizas, no kurām iespaidīgākā bija Porte d'Enfer — Elles vārti pie Kongolo. Šeit mierīgā Lualabas upe plūda cauri pusjudzi dziļai un simt jardus platai aizai.
Ragora bija neliela Lualabas pieteka, kas tajā ietecēja pie Kisangani. Upes tuvumā dzīvojošās ciltis to sauca par barataivani — «mānīgo ceļu», jo Ragora neticami bieži mainījās. Tās iespaidīgākā vieta bija Ragoras aiza — divsimt pēdas dziļa un vietām tikai desmit pēdas plata. Atkarībā no lietus ūdens pieplūduma Ragoras aiza bija vai nu krāšņa ainava, vai baltās putās krācošs nezvērs.
Pie Abutu viņi bija piecpadsmit jūdzes pa straumi virs aizas, bet upes izskats šeit neko neizteica par apstākļiem aizā. Manro to visu zināja, bet viņam nešķita nepieciešams to skaidrot Eliotam, īpaši tādēļ, ka Eliots bija pilnīgi aizņemts ar Eimiju.
Eimija ar pieaugošu nemieru bija vērojusi, kā Kahegas vīri piepūš plostus. Viņa raustīja Eliota piedurkni un gribēja zināt: Kāpēc baloni?
Tās ir laivas, Eimij, — viņš sacīja, lai gan nojauta, ka viņa to jau ir nopratusi, un centās izteikties uzmanīgi. «Laiva» bija vārds, ko Eimijai bija bijis grūti iemācīties. Viņas nepatikas pret ūdeni dēļ viņu neinteresēja nekādi peld- līdzekļi.
Kāpēc laivas? viņa vaicāja.
Mēs tagad brauksim ar laivu, — Eliots sacīja.
Patiešām, Kahegas vīri jau stūma laivas ūdenī un krāva
tajās mantas, piesiedami tās pie pontoniem.
Kas brauks? viņa atkal jautāja.
Mēs visi, — atbildēja Eliots.
Eimija vēl brīdi visu vēroja. Nelaimīgā kārtā visi bija satraukti. Manro izkliedza pavēles, vīri steidzīgi tās izpildīja. Tāpat kā bija pierādījies jau agrāk, Eimija bija ļoti jūtīga pret apkārtējo noskaņojumu. Eliots vienmēr pieminēja, kā Eimija bija apgalvojusi, ka kaut kas nav kārtībā ar Sāru Džonsoni vairākas dienas pirms tam, kad Sāra pastāstīja kolēģiem, ka šķīrusies no vīra. Eliots tagad bija pārliecināts, ka Eimija bija sajutusi viņu bažas. Šķērsosim ūdeni laivās? viņa jautāja.
Nē, Eimij, — viņš atbildēja. — Nevis šķērsosim, bet brauksim pa upi.
Nē, Eimija signalizēja, sasprindzinādama muguru un plecus.
Eimij, — viņš lēnīgi sacīja, — mēs tevi te nevaram atstāt
Viņai bija atrisinājums arī tam. Pārējie brauks. Pīters Eimija paliks.
Atvaino, Eimij, — viņš sacīja — Man jābrauc. Un tev jābrauc.
Nē, viņa signalizēja. Eimija nebrauks.
Brauksi, Eimij, — viņš sacīja un devās pie savas mugursomas, lai paņemtu šļirci un toralenu.
Saspringusi Eimija piesita ar savilktu dūri sev pie zoda.
Izvēlies izteicienus, Eimij, — viņš viņu brīdināja.
Pienāca Rosa ar oranžām glābšanas vestēm viņam un Eimijai.
Vai kaut kas nav kārtībā?
Viņa lamājas, — Eliots paskaidroja. — Labāk atstājiet mūs vienus.
Rosa uzmeta ātru skatienu Eimijas saspringtajam ķermenim un strauji devās prom.
Eimija signalizēja Pītera vārdu un atkal piesita pie zoda. Zīmju valodā tas nozīmēja kaut ko, kas parasti tika maigi tulkots kā 'netīrs', lai gan pērtiķi to visbiežāk lietoja, kad prasījās uz podiņa. Primātu pētniekiem nebija nekādu ilūziju par to, ko viņu audzināmie ar to domāja. Eimija sacīja: Pīters sūdains.
Gandrīz visi runātprotošie primāti lamājās, turklāt lietoja daudz un dažādus vārdus. Dažreiz nicinājums tika izteikts nejauši izvēlētos vārdos — muļķis, putns, samazgas. Bet vismaz astoņi primāti dažādās laboratorijās bija neatkarīgi izvēlējušies šo žestu ar dūri, lai izteiktu maksimālu apvainojumu. Vienīgais iemesls, kādēļ šī būtiskā sakritība nav nekur aprakstīta, ir tas, ka nevienam nebija patikas to izskaidrot Šķita, ka gan cilvēki, gan primāti uzskatīja ekskrementus par atbilstošiem apzīmējumiem apvainojuma un dusmu izteikšanai.
Pīters sūdains, tika atkārtots.
Eimij… — Un viņš dubultoja toralena dozu.
Pīters sūdains laiva sūdaina cilvēki sūdaini.
Eimij, tūlīt izbeidz! — Viņš arī saspringa un sakumpa, atdarinot gorillas dusmu pozu; bieži tas piespieda Eimiju paklausīt, taču šī nebija tā reize.
Pīters nemīl Eimiju. Tagad viņa bija sadrūmusi, pagriezusies prom, signalizēja, ne uz vienu neskatīdamās.
Nekļūsti smieklīga, — sacīja Eliots, tuvodamies viņai ar šļirci gatavībā. — Pīters mīl Eimiju.