Viņa atkāpās un neļāva viņam pietuvoties. Beidzot viņam nācās pielādēt ogļskābes pistoli un iešaut šautriņu viņai krūtīs. Visos viņu kopīgi pavadītajos gados Eliotam bija nācies tikai trīs vai četras reizes to darīt. Viņa izrāva šautriņu ar skumju izteiksmi sejā. Pīters nemīl Eimiju.
Piedod, — sacīja Pīters Eliots un metās uz priekšu, lai viņu satvertu, kad viņas acis izvalbījās un viņa atslīga Pītera rokās.
Eimija, sekli elpodama, gulēja otrajā laivā pie Eliota kājām. Eliots redzēja, kā pirmajā laivā Manro stāvēja kājās, rādīdams ceļu laivām, kas klusi slīdēja pa straumi.
Manro bija sadalījis ekspedīciju divās grupās pa seši katrā laivā. Viņš pats bija pirmajā, bet Eliots, Rosa un Eimija otrajā, ko vadīja Kahega. Kā teica Manro, «otrā laiva mācīsies no mūsu kļūmēm».
Bet pirmo divu stundu laikā nekādu kļūmju nebija. Bija gluži labi mierīgi sēdēt laivā un skatīties, kā abās pusēs hipnotiskā klusumā garām slīd džungļi. Tas šķita idilliski, tikai bija ļoti karsti, Rosa nolaida roku duļķainajā ūdenī, bet Kahega viņai to aizliedza.
Kur ir ūdens, tur vienmēr ir mamba, — viņš sacīja.
Kahega norādīja uz dubļainajiem krastiem, kur kroko-
dili gozējās saulē un nelikās zinis par viņu tuvošanos. Reizēm lielie rāpuļi nožāvājās, paceļot gaisā milzīgos žokļus, bet vairumā gadījumu tie šķita kūtri, gandrīz nemanām laivas.
Eliots jutās vīlies. Viņš bija izaudzis, skatoties filmas par džungļiem, kur krokodili draudīgi ieslīdēja ūdenī, līdzko ieraudzīja kādu laivu.
Vai viņi nemaz netaisās mūs traucēt? — viņš pajautāja.
Par karstu, — atteica Kahega. — Mamba miegains, ja nav vēsāks, ēd no rīta un naktī, ne pašlaik. Kikuju saka, ka pa dienu mamba iestājies armijā, viens-divi-trīs-četri. — Kahega iesmējās.
Lai saprastu, kas tur smieklīgs, Kahegam nācās paskaidrot, ka pa dienu krokodili mēdza «pumpēties» uz īsajām kājelēm, paceļot smago ķermeni no sakarsušās zemes. Šīs kustības tad arī atgādināja armijas vingrojumus.
Par ko tā satraucas Manro? — Eliots iejautājās. — Par krokodiliem?
Nē, — atbildēja Kahega.
Par Ragoras aizu?
Nē, — atbildēja Kahega.
Par ko tad?
Pēc aizas, — sacīja Kahega.
Pēkšņi Ragora pagriezās. Apbraukuši līkumu, viņi izdzirda ūdens rēkoņu. Eliots sajuta, ka laiva sāk kustēties ātrāk, ūdens zem tās sāk mutuļot Kahega iesaucās:
Saturieties, doktori!
Un tad jau viņi bija aizā.
Pēc tam Eliotam bija tikai fragmentāras un kaleido- skopiskas abniņas: mutuļojošais dubļainais ūdens, kas saulē šķīda balts, viņu laivas mētāšanās, un tas, kā Manro laiva grozījās un lēkāja, tomēr aizvien brīnumainā kārtā noturējās uz ūdens.
Viņi drāzās bk ātri, ka nebija iespējams saskatīt robainās, sarkanās kanjona sienas, kuru kailās klintis tikai vietām sedza kāds vītenis; viņš atcerējās karsto, mitro gaisu un pārsteidzoši auksto ūdeni, kas gāzās viņiem pāri, atkal un atkal saslapinot līdz pēdējai vīlītei, pilnīgi baltos ūdens mutuļus, kas šķīda ap melno akmeņu izciļņiem kā noslīkušu cilvēku plikpaurainajām galvām.
Viss notika pārāk ātri.
Priekšā Manro laiva bieži pazuda no redzesloka uz vairākām minūtēm, kad to aizsedza stāvi, rēcoši dubļainā ūdens stabi. Rēkoņa atbalsojās no klinšainajām sienām, atstarodamās un kļūdama par pastāvīgu pasaules sastāvdaļu.
Aizas dziļumā, kur pēcpusdienas saule nesasniedza šauro tumšā ūdens joslu, laivas drāzās cauri trakojošai, putojošai ellei, svārstoties starp klintīm, griežoties apkārt, kamēr airētāji klaigāja, lamājās un centās atgrūsties no klinšu sienām ar airiem.
Eimija gulēja laivas dibenā, piesaitēta vienai tās malai. Eliots visu laiku baidījās, ka viņu varētu noslīcināt ūdens šalbs, kas gāzās pāri pontoniem. Arī Rosai neklājās neko labāk, viņa visu laiku klusā, monotonā balsī murmināja: «Ak, mans Dievs, ak, mans Dievs, ak, mans Dievs…» — ūdenim gāžobes milzīgiem viļņiem, kas viņus izmērcēja līdz ādai.
Daba viņiem uzsūtīja vēl citas nelaimes. Pat trakojošā aizas dziļumā melni moskītu mākoņi karājās gaisā, dzeļot bez gala un apstājas. Likās, ka tas vispār nav iespējams, ka Ragoras aizas rēcošā haosa vidū varētu būt moskīti, bet tie tur bija. Laivām triecoties caur viļņiem ar tādu ātrumu, no kura iekšas sagriežas, ļaudis tajās svaidījās un sita moskītus ar vienādu intensitāti.
Tad piepeši upe kļuva plata, duļķainie viļņi norima un kanjona sienas attālinājās. Upe atkal bija kļuvusi mierīga. Eliots atkrita laivā izmocīts, juzdams rietošās saules starus uz sejas un ūdeni tekam zem laivas grīdas.
Mēs izturējām, — viņš izdvesa.
Pagaidām, — tūlīt piemetināja Kahega. — Bet mēs — kikuju — mēdzam sacīt, ka no dzīves neviens dzīvs neizglābjas. Vēl par agru atslābināties, doktori.
Nezin kāpēc, — ar pagurumu balsī sacīja Rosa, —es viņam ticu.
Vēl stundu viņi mierīgi slīdēja lejup pa straumi. Klinšu sienas arvien attālinājās, līdz viņi atkal nonāca Āfrikas džungļu līdzenumā. It kā Ragoras aizas nemaz nebūtu bijis, upe plūda plata un kūtra, zeltaini mirdzēdama rietošajā saulē.
Eliots norāva savu izmirkušo kreklu un uzvilka džemperi, jo vakara gaiss bija vēss. Eimija krāca viņam pie kājām, apsegta ar dvieli, lai nenosaltu. Rosa pārbaudīja savu sakaru iekārtu, pārliecinoties, ka viss kārtībā. Kad viņa beidza, saule jau bija norietējusi un strauji satumsa. Kahega izvilka bisi un ielādēja dzeltenas patronas.
Kam tas? — jautāja Eliots.
Kiboko, — sacīja Kahega. — Es nezinu, kā to sauc angliski. — Viņš pagriezās un uzsauca: — Mzeef Nini maana kiboko?
Priekšējā laivā Manro atskatijās.
Hipopotams, — viņš sacīja.
Hipo, — atkārtoja Kahega.
Vai viņi ir bīstami? — jautāja Eliots.
Naktī, cerams, ne, — Kahega domīgi sacīja. — Bet es, es domāju, ka jā.
Divdesmitais gadsimts ir intensīvas dabas pētniecības laiks, kas jau apgāzis vairākus noturīgus priekšstatus par dzīvniekiem. Bija noskaidrots, ka maigais briedis ar skumjajām acīm dzīvo nežēlīgā, ļaunā kopienā, kamēr tam pretstatītais šķietami negantais vilks ir uzticīgs ģimenei un savām atvasēm kā neviens cits. Un Āfrikas lauva — lepnais zvēru karalis — tika pazemināts par zaglīgu maitēdāju, kamēr riebīgās hiēnas ieguva daudz cēlāku veidolu. (Gadu desmitiem pētnieki bija rītausmās sastapuši lauvas mielojamies pie medījuma, kamēr hiēnas riņķoja ap tām, gaidot savu kārtu. Tikai tad, kad zinātnieki sāka novērot dzīvniekus nakbs, parādījās jauns šīs ainas skaidrojums: pabesībā hiēnas nogalināja medījumu, bet tās padzina patiesībā slinkās un nenovīdīgās lauvas. Tika turklāt vēl konstatēts, ka lauvas ir daudzējādā ziņā nepastāvīgas un nelietīgas, bet hiēnām ir labi atbstīta sociālā struktūra — atklājās vēl viens cilvēku aizspriedums atbecībā uz dzīvniekiem.)
Bet hipopotams vēl aizvien bija vāji izprasts. Hērodota «upju zirgs» bija lielākais Āfrikas zīdītājs pēc ziloņa, bet tā paradums gulēt ūdenī, izbāžot no tā Ūkai nāsis un acis, apgrūtināja šā dzīvnieka pētīšanu. Hipopotami organizējās ap tēviņu. Pieaugušam tēviņam bija harēms no vairākām mātītēm un to bērniem, kopā grupa, kas sastāv no astoņiem līdz četrpadsmit dzīvniekiem.
Par spīti savam korpulentajam augumam un gandrīz smieklīgajam izskatam, nīlzirgi bija spējīgi uz neparastu vardarbību. Nīlzirgu buļļi bija šausminoši radījumi — četrpadsmit pēdas gari un gandrīz desmittūkstoš mārciņas smagi. Uzbrūkot be kustējās ar šādam milzīgam zvēram neiedomājamu ātrumu, bet viņa četru strupo, šķietami trulo ilkņu malas bija asas kā naži. Nīlzirgs uzbruka cirzdams, nevis kozdams, kusbnot savu milzīgo muti no vienas puses uz otru. Atšķirībā no vairuma dzīvnieku cīņa starp diviem tēviņiem parasti beidzās ar viena nāvi, tam mirstot no dziļajiem ievainojumiem. Nīlzirgu cīņā nebija nekā skaista.