Šis dzīvnieks bija bīstams ari cilvēkiem. Pie upēm, kur dzīvoja nīlzirgu bariņi, puse no vietējo iedzīvotāju nāves gadījumiem bija nīlzirgu izraisīti, pārējos parasti vainoja ziloņus un plēsīgos kaķus. Nīlzirgs, būdams veģetārs dzīvnieks, naktīs izkāpa uz sauszemes, kur tam bija jāapēd milzīgs daudzums zāles, lai uzturētu savu milzīgo augumu. Bet no upes izkāpis nīlzirgs bija īpaši bīstams — ārkārtīgi reti kāds, kas bija nonācis starp nīlzirgu uz sauszemes un upi, uz kuru tas metās atpakaļ, palika dzīvs.
Tomēr nīlzirgs bija arī ārkārtīgi svarīgs Āfrikas upju ekoloģijai. Viņa fekālijas, kas tika atstātas milzīgos daudzumos, mēsloja upju gultnes, no kurām barojās ūdensaugi, kas savukārt deva barību zivīm un citiem upju iemītniekiem. Bez nīlzirga Āfrikas upes būtu sterilas — tur, no kurienes hipo bija padzīti, upes izmira.
Tas arī bija gandrīz viss, kas zināms par nīlzirgiem. Vēl vienīgi tas, ka nīlzirgu tēviņš ārkārtīgi nikni aizstāv savas teritorijas pret jebkuru iebrucēju. Šis iebrucējs varēja būt cits nīlzirgs, krokodils vai garāmbraucoša laiva. Un cilvēki tajā.
7. diena
mukenko
1979. gada 19.jūnijs
1. Kiboko
Manro lēmums turpināt ceļu naktī balstījās uz diviem apsvērumiem. Vispirms viņš cerēja atgūt dārgo laiku, jo visi datoraprēķini vadījās no pieņēmuma, ka naktīs ekspedīcijas dalībnieki guļ. Taču braukt pa upi mēnesgaismā nebija grūb, vairākums ekspedīcijas dalībnieku varēja gulēt, bet līdz rītausmai viņi būtu pavirzījušies uz priekšu kādas piecdesmit vai sešdesmit jūdzes.
Bet svarīgākais bija tas, ka tādējādi viņš cerēja izvairīties no Ragoras nīlzirgiem, kas varēja bez pūlēm iznīcināt viņu plānās gumijas laivas. Pa dienu nīlzirgi uzturējās ūdenī — rāmos līcīšos, un tēviņš noteikti uzbruktu laivām. Naktī, kad dzīvnieki bija izkāpuši krastā ganībes, varēja izdoties pilnīgi izvairībes no sadursmes.
Tas bija labi izdomāts, taču atgadījās neparedzēti sarežģījumi — Ragora bija viņus nesusi pārāk sbauji. Bija tikai deviņi vakarā, kad viņi jau sasniedza apvidu, kur varēja sastapt pirmos hipopotamus. Vēl bija par agru, lai dzīvnieki būhi devušies krastā baroties. Tas nozīmēja, ka nīlzirgi uzbruks laivām — turklāt tumsā.
Upe izlocījās daudzos bkumos. Katrā līkumā bija rāms līcītis, uz kuriem Kahega norādīja kā iespējamu hipopotamu uzturēšanās vietu. Viņš norādīja arī uz krastmalas zāli, kas izskatījās pēc pļauta mauriņa.
Nu jau drīz, — noteica Kahega.
Viņi pēkšņi izdzirda dobju skaņu: «Ho-ha-ha-ha.» Izklausījās, ka kāds vecs vīrs censtos atklepobes. Manro priekšējā laivā sastinga. Rāmas straumes nesb, viņi apbrauca vēl vienu līkumu. Starp laivām bija kādi desmit jardi. Manro pacēla savu pielādēto bisi.
Dīvainā skaņa atkārtojās, šoreiz korī: «Ho-ha-ha-ha.»
Kahega iegremdēja savu airi ūdenī. Tas tūlīt atdūrās pret gultni. Kad viņš airi izvilka, bkai kādu trīs pēdu garumā tas bija slapjš.
Nav necik dziļš, — Kahega, galvu šūpodams, noteica.
Vai tas slikti? — Rosa viņam jautāja.
Jā, es domāju, ka tas ir slikti.
Kad viņi apbrauca nākamo līkumu, Eliots tuvu krastam ieraudzīja pusduci ūdenī iegrimušu melnu akmeņu, kas mēnessgaismā mirdzēja. Pēkšņi viens no «akmeņiem» piecēlās, un viņš ieraudzīja milzīgu dzīvnieku pilnībā paceļamies no seklā ūdens — bija redzamas pat viņa strupās kājas. vŠļakatām šķīstot, nīlzirgs metās virsū Manro laivai.
Uzbrucējam tuvojoties, Manro izšāva magnēzija raķeb, baltajā gaismā Eliots saskatīja milzīgu muti ar četriem lieliem, mirdzošiem zobiem. Atgāzis galvu, dzīvnieks rēca. Piepeši nīlzirgu apņēma bāli dzeltenas gāzes mākoņi. Viņi sajuta, ka gāze kož bem acīs.
Asaru gāze, — konstatēja Rosa.
Manro laiva jau bija aizslīdējusi tālāk. Ar sāpju rēcienu tēviņš ienira ūdenī un pazuda skatienam. Otrajā laivā visi slaucīja asaras un skatieniem meklēja milzeni, kas varēja tūlīt iznirt, jo tagad viņi bija pietuvojušies līcītim. Sīkdama magnēzija raķete krita lejup, mezdama uz ūdens garas ēnas.
Varbūt viņš atkāpies, — ieminējās Eliots. Nīlzirgs nekur nebija redzams. Viņi slīdēja pilnīgā klusumā.
Tad laivas priekšgals palēcās, nīlzirgs ierēcās, un Karena iespiedzās. Kahega atkrita uz muguras, neviļus izšaudams gaisā. Laiva ar spēku triecās pret ūdeni, izsviežot šļakatas uz visām pusēm un piesmcļoties. Eliots uzrausās kājās, lai mestos apraudzīt Eimiju. Viņš ieraudzīja sev pretī sārtu bezdibenīgu muti un sajuta karstu elpu. Milzīgā mute cirta laivas sānam. Atskanēja skaļa šņākoņa un burbuļo- šana.
Mute atkal atpletās, un nīlzirgs ierūcās, bet tad jau Kahega bija pieslējies kājās un izšāva svelošas gāzes mākoni. Nīlzirgs atkāpās un atkal ienira, saceldams viļņus, kas dzina laivu uz priekšu. Laivas labā puse strauji saruka, gaisam izplūstot pa milzīgajiem caurumiem gumijas balonā. Eliots centās tos aizspiest ar rokām, bet šņākšana nemitējās. Vēl pēc mirkļa laivai bija jāgrimst
Viņiem aiz muguras nīlzirgu tēviņš drāzās kā ātrgaitas laiva pa seklo upi, šķiezdams šļakatas uz visām pusēm, rēkdams dusmās.
Turiebes, turiebes! — uzsauca Kahega un atkal izšāva. Nīlzirgs pazuda dūmu mākonī. Laiva izpeldēja vēl vienu līkumu. Kad gāzes mākonis izklīda, uzbrucējs vairs nebija redzams. Magnēzija raķete nočūkstēja ūdenī, un viņi atkal iegrima tumsā. Laivai grimstot EHots satvēra Eimiju. Viņi stāvēja jau līdz ceļiem duļķainajā ūdenī.
Viņiem tomēr izdevās piegriezt saplēsto laivu krastā. Pieairēja Manro. Aplūkojis bojājumus, viņš paziņoja, ka jā- piepūš cita laiva un jādodas tālāk. Pagaidām tika izziņota atpūta. Viņi atkrita mēnessgaismas pielietajā krastā, atgaiņādami moskītus.
Viņu snaudu pārtrauca «zeme—gaiss» raķešu kaukoņa un sprādzienu ziedi gaisā. No katra sprādziena krasts atmirdzēja sārtā gaismā, kas meta garas ēnas un atkal satumsa.
Muguru vīri atkal šaudās, — sacīja Manro, pastiepdamies pēc savām nakts brillēm.
Uz ko viņi šauj? — brīnījās Eliots, skatīdamies debesīs.
Nevaru saprast, — atbildēja Manro.
Eimija pieskārās Manro rokai un ar zīmēm rādīja:
Putns nāk. Bet, izņemot raķešu trokšņus, nekas nebija dzirdams.
Jūsuprāt, viņa kaut ko saklausījusi? — Manro jautāja.
Viņas dzirde ir ļoti asa.
Bet tad jau arī viņi paši varēja saklausīt attālas lidmašīnas dūkoņu, kas tuvojās no dienvidiem. Kad tā parādījās, viņi redzēja, kā lidmašīna manevrē starp dzelteni sarkanajiem uzliesmojumiem, kas izgaismoja tās fizelāžu.
Tie nabaga velni arī cenšas atgūt zaudēto, — Manro sacīja, nopētīdams lidmašīnu caur nakts brillēm. — C-130 transportlidmašīna ar japāņu pazīšanās zīmēm uz astes. Konsorcija nometnes aprīkojums — ja tai izdosies tikt cauri.
Viņi skatījās, kā transportlidmašīna mētājās pa labi un pa kreisi zigzagos, vairīdamās no sprāgstošo raķešu uguns- lodēm.