Nolādēts, — izgrūda Manro.
Bet ko tas nozīmē? — Eliots jautāja.
Tas nozīmē, — drūmi sacīja Manro, — ka konsorcijs ir pārstājis ģenerēt mums traucējumus.
Vai tad tas nav labi?
Nē, — atbildēja Rosa. — Tas ir beši slikti. Viņi droši vien ir jau pie mērķa un būs atraduši dimantus. — Viņa papurināja galvu un noregulēja ekrānu:
HSTNA APSTPRNA KNSRCJS PIE MRĶA, VRBTBA 1.000. NEUZSCIET NEKO. STCJA BEZCRGA'
Nespēju noticēt, — noteica Rosa. — Viss cauri.
Eliots nopūtās.
Man sāp kājas, — viņš sacīja.
Esmu noguris, — sacīja Manro.
Velns to visu rāvis, — sacīja Rosa.
Galīgi pārguīuši, viņi devās pie miera.
8. diena
KANYAMAGUFA
1979. gada 20. jūnijs
1. Nokapšana
20. jūnija rītā visi gulēja ilgi. Tad viņi gluži mierīgi paēda brokastis, atļaudamies sagatavot siltu ēdienu. Viņi atpūtās saulē, spēlējās ar Eimiju, kas ārkārbgi priecājās par šo negaidīto uzmanības izrādīšanu. Bija jau pāri desmitiem, kad visi devās no kalna lejā džungļos.
Tā kā Mukenko rietumu nogāzes bija pārāk stāvas, lai pa tām pārvietotos, viņi nokāpa dūmojošajā krāterī, apmēram pusjūdzes dziļumā. Manro rādija ceļu, nesdams nastu uz galvas, jo Asari — spēcīgākajam no nesējiem — bija jānes Eimija — klintis bija pārāk karstas, lai pa tām ietu basām kājām.
Eimija bija pārbijusies un uzskatīja, ka cilvēki, kas tagad rindā lēni kāpa krātera stāvajā iekšējā konusā, ir zaudējuši prātu. Eliots nebija gluži pārliecināts, ka viņai nav taisnība, — karstums bija neciešams, tuvojobes lavas ezeram, kodīgie dūmi koda acīs un degunā; bija dzirdams, kā burbuļo lava un krakšķ tās melnā garoza.
Tad viņi nonāca pie veidojuma, kas saucās Naragema — Velna acs. Tā bija dabiska 150 pēdas augsta arka ar bk gludu virsmu, ka šķita pulēta. Caur to pūta svaiga vēsma un bija redzami zaļie džungļi kalna pakājē. Viņi apstājās atpūsties šajā arkā, un Rosa sāka pētīt gludās sienas. Šī arka bija izveidojusies kādā izvirdumā, plūstot lavai.
To sauc par Velna aci, — skaidroja Manro, — jo izvirduma laikā tā spīd kā sarkana acs.
No Velna acs viņi strauji šķērsoja alpīno zonu, tad neticami izkārtotu nesena izvirduma lavas bluķu lauku. Te viņu ceļā gadījās izdegušas zemes krāteri, daži pat piecas sešas pēdas dziļi. Manro vispirms domāja, ka te Zairas armija iekārtojusi lielgabalu šautuvi. Bet, izpētot tuvāk, izrādījās, ka no krāteriem sbepjas iededzinātas līnijas kā taustekļi. Manro nekad neko tādu nebija redzējis; Rosa nekavējoties uzstādīja savu antenu, pieslēdza datoru un saistījās ar Hjūstonu. Viņa šķita esam ļob uztraukta.
Kamēr Karena caurskatīja saņemtos datus, pārējie apsēdās atpūsties. Manro jautāja:
Ko jūs viņiem prasījāt?
Pēdējā Mukenko izvirduma datumu un laika apstākļus tad. Tas ir bijis martā… Vai jūs pazīstat kādu Sīmensu?
—Jā, — atsaucās Eliots. — Toms Sīmenss ir Eimijas projekta programmētājs. Kas par lietu?
Jums ir ziņojums, — viņa sacīja, norādīdama uz ekrānu.
Eliots pienāca paskatīties: SMNSA ZNJMS ELITM GATVS
Bet kur tad pats ziņojums? — viņš vaicāja.
Nospiediet pārraides pogu, — Karena viņu pamācīja.
Viņš nospieda pogu, un uz ekrāna parādījās teksts:
NSKTJOS ORGNLO LNTI HUSTNA JNS V
Nesaprotu, — Eliots atkal vērsās pie Karenas. Viņa paskaidroja, ka «V» nozīmē to, ka ziņojuma teksts ir garāks un vēlreiz jānospiež poga. To viņam nācās darīt vēl vairākas reizes, līdz viņš varēja izlasīt pilnu tekstu, kas skanēja šādi:
NSKTJOS ORGNLO LNTI HUSTNA JNS ATKLJMS ATTCBA SKNAS SGNLU — DTRANLZE PBGTA DMJMS TĀ IR VLDA
Eliots konstatēja, ka saīsināto valodu var saprast, lasot skaļi: «Noskatījos oriģinālo lenti Hjūstonā, jauns atklājums attiecībā uz skaņas signālu, datoranalīze pabeigta, domājams — tā ir valoda.» Eliots sarauca pieri.
Valoda?
Vai tad jūs nelūdzāt viņu caurskatīt Hjūstonas oriģinālo ierakstu no Kongo?
Jā, bet attiecībā uz ekrānā redzamā dzīvnieka vizuālo identifikāciju. Es viņam nedevu nekādus norādījumus attiecībā uz skaņas signālu. — Eliots papurināja galvu.
Kaut es varētu ar viņu aprunābes.
Jūs to varat, — Rosa sacīja, — ja nebaidāties viņu uzmodināt — Viņa nospieda citu pogu, un vēl pēc piecpadsmit minūtēm Eliots uzsita uz tastatūras: Sveiks, Tom, kā klājas? Uz ekrāna parādījās: SVKS TOM K KLJS
Parasti mēs nešķiežam pavadoņsakaru laiku šādiem niekiem, — Rosa nosodoši sacīja.
Uz ekrāna parādījās teksts: MIEGNS KR ESI Viņš uzrakstīja: «Virungā». VIRNGA
Treviss lamāsies, kad ieraudzīs šā seansa pierakstu, — Rosa komentēja. — Vai varat iedomāties, ko tas maksā? — Bet viņai nebija par ko uztraukbes, jo saruna tūlīt pievērsās tehniskām problēmām.
SNMU ZNJMU AUD INFO PSKDRO
NJAUS ATKIJMS LTI INTRSNTS — NTKSNAS FKJAS
ANALZE DTRS AR 99 TCMBU AUD INFO ELPSNS
SKNA KNSTTE VLDAS PZMES.
KDAS PZMES
ATKRITI ELMNTI — BRVS IZKRTJMS — STRKTRAS
RDNIECBA — IESPJMS VLDA
VRI IZTLKT?
VEL NE
KDL?
DTRA NEFIK AUD INFO — VJG VEL — TRPNU STRDT
VRBT RIT — TRI IKSKI TSAM GRLU VLDA?
JA VIEN GRLU
Lai velns mani parauj! — Eliots izgrūda. Viņš pārtrauca sakaru seansu, tacu uz ekrāna vēl palika Sīmensa pēdējais teikums:
«Ja vien gorillu.»
2. Spalvainie ļaudis
Divas stundas pēc šīs negaidītas ziņas saņemšanas ekspedīcija pirmoreiz sastapa gorillas.
Viņi tad jau bija atgriezušies ekvatoriālo džungļu tumsā. Viņi soļoja tieši uz mērķi, vadobes pēc lāzera stariem virs galvas. Ar neapbruņotu aci šie stari nebija redzami, taču Rosai bija īpašs kadmija fotoelements, kas uztvēra beši šo lāzera viļņu garumu. Ik pēc zināma laika viņa piepūta mazu hēlija balonu, piekāra pie tā šo ierīci un ļāva balonam pacelbes virs koku galotnēm. Tur ierīce šūpojās, līdz fiksēja staru un nosūtīja koordinātas pa kabeli Rosās datoram. Viņi vadījās pēc viena stara, iedami dilstošas intensitātes virzienā, gaidot, kad ierīce uzrādīs pēkšņu intensitātes pieaugumu, kas norādītu uz divu staru krustpunktu.
Tas bija lēns process, un viņu pacietība jau draudēja izsīkt, kad ap pusdienu viņi uzdūrās raksturīgajiem gorillu izkārnījumiem un ieraudzīja vairākas no eikalipta lapām veidotas ligzdas kokos un uz zemes.
Vēl pēc piecpadsmit minūtēm gaisu satricināja apdullinošs rēciens.
Gorilla, — paziņoja Manro. — Tas bija tēviņš, kas kādu dzen prom.
Eimija signalizēja: Gorillas saka ej prom.
Bet mums jāiet tālāk, Eimij, — Eliots iebilda.
Gorillas negrib cilvēkus šeit.
Cilvēki gorillām neko ļaunu nedarīs, — Eliots centās viņu pārliecināt. Bet Eimija to ignorēja un bkai purināja galvu, it kā Eliots nebūtu sapratis, par ko ir runa.
Pēc dažām dienām viņš apjauta, ka tik bēšām nebija pareizi sapratis. Eimija nebija centusies viņam pateikt, ka gorillas baidās no cilvēku pāridarījuma. Patiesībā viņa bija centusies pateikt, ka gorillas baidās, ka nodarīs pāri cilvēkiem. Gorillas.
Viņi bija maza džungļu klajuma vidū, kad liels sudrab- mugurains tēviņš parādījās no biezokņa un ierēcās.